IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Pirmajā apcirknī jau rakstījām, ka Pangejas pirmkontinents patiešām šķelies rietumu-austrumu virzienā, sadaloties t.s. Laurāzijā un Gondvanā. Kādu laiku abas pusītes viena no otras attālinājušās. Vēlāk tās atkal daļēji savienojušās, atstājot vidū spraugas — Vi­dusjūru un tās turpinājumu — Melno un Kaspijas jūru. Šis ģeolo­gu atklājums arī skaidro Vidusjūras vārdu.

Par Baltijas un Baltās jūras veidošanos šādi pētījumi, cik zināms, pagaidām vēl nav veikti. Bet tā kā aprēķini arī šeit rāda bīstamo šķēlumu zonu, tad ar visai lielu pārliecību varam pieņemt, ka arī šīs jūras veidojuši pirmkontinenta atšķelto daļu pārvietoju­mi.

Par to, ka Zemeslode ne reizi vien patiešām nonākusi kos­misko enerģiju virpuļu laukos, apliecina tas, ka mūsu planēta vairākas reizes mainījusi sava magnētiskā lauka polu vietas. Pēdējā šāda polu maiņa notikusi pirms 700 tūkstošiem gadu. Bet pēdējos gadu desmitos polu vietas sākušas "ceļot" ar ātrumu, kas simtiem reižu pārsniedz 19. un 20. gadsimtā līdz šim novēroto. Iespējams, ka tas norāda uz lielām izmaiņām gan Zemes, gan cilvēces nākotnē. Daži speciālisti jau izteikuši domas, ka neparasti lielās dabas ka­tastrofas pēdējā gadu desmitā saistāmas ar kosmiskām enerģijām, kas pārvieto polus. Patlaban Zemeslode bremzējas, palielinot dien­nakti viena apgrieziena laiku par divām sekundes desmitmiljonām daļām. Ņemot vērā tās masu un izmērus, šis skaitlis tomēr ir vērā ņemams.

Baltais un melnais šķēlums. Latvijas atrašanās sevišķā Ze­meslodes vietā, divu paaugstināta līmeņa bioenerģētisko plūsmu krustpunktā, nosaka tās augsto bioenerģētisko starojumu un līdz ar to dabas īpašības. Šie fizikālās dabas iemesli izsenis veicinājuši cilvēku darbīgumu un augstās garīgās spējas. Tāpēc šajos apga­balos attīstījušās senās civilizācijas ar izciliem kultūras piemi­nekļiem. Latvijā to apliecina dižās svētvietu sistēmas (sk. ceturto apcirkni), pārsteidzošie atradumi Dobeles Pokaiņos (sk. septīto apcirkni), Sunākstē, ap Smilteni, Talsu novadā, kā arī citās se­najās svētvietās. Līdzīgi Pasaules galvenās līnijas un lielā šķēlu­ma krustpunkti zināmi arī Grieķijā.

Arī dienvidu šķēluma joslā saglabātas daudzas senās zināša­nas. To kopumu var salīdzināt ar vienu no likteņdainā minētiem zelta zariem.

Tomēr jāpiebilst, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp Zemes šķēlumiem caur Balto-Baltijas un Vidusjūras-Melnās jūras šķēlu­miem. Neviens senais, tostarp arī šo jūru, vārds nav radies nejauši un tāpat vien. Tāpēc jārunā par Balto jeb Baltijas, t.i., Ziemeļu un Melno jeb Dienvidu šķēlumu.

Viegli pārliecināties, ka, šķeļot Zemeslodi pa paralēlēm, šķēlu­ma laukums, tuvojoties ekvatoram, pieaug. Dienvidu, t.i., Melnā šķēluma laukums vairāk par divām reizēm pārsniedz Ziemeļu šķēluma laukumu. Lielāks šķērsgriezums, tāpat kā resnāka stīga kontrabasā, rada rupjākas svārstības. Ar šo modeli var izskaidrot, kāpēc tik augstu morāli un ētiku, kāda pausta latvju dainās, nesastopam citu tautu garamantās.

Katrai Zemeslodes daļai ir savs atšķirīgs starojums, kas rada gan iedzīvotāju ārējās (izskats), gan arī viņu uzvedības, morāles, ētikas un ideālu īpatnības. Tieši tas, ka Latvija atrodas Baltā šķēlu­ma daļā, kur krustojas divas lielās smalko enerģiju joslas, ļāva mūsu senčiem radīt izcilu civilizāciju. To apliecina atradumi Po­kaiņos, seno grieķu autori, kā ari hronists Brēmenes Ādains.

Baltā šķēluma apgabalā aizsākusies baltās rases indoeiropiešu tautu veidošanās. No šejienes nākuši gara gaismas nesēji — pa­saules seno civilizāciju radītāji. Šis apgabals saistāms ar senās dievības Uri sekotāju — Uri ānu darbību. Godinot viņu darbu, senie astronomi šo vārdu un citus, kas senatnē atradušies šajā ap­gabalā, iemūžinājuši debesīs — Oriona zvaigznāja un tā spilgtāko zvaigžņu vārdos (sk. piekto apcirkni).

Kāda sena zīme (sk. 18. att.) rāda trīs stāvas līnijas, kas saiet vienā punktā. Vai senais mākslinieks to būtu izdomājis tāpat vien? Nebūt ne, senatnē pastāvējusi daudzu tūkstošu km gara svētvietu līniju kopa, kas atbilst šai zīmei. Tā ir triju līniju kopa, kurai zie­meļos ir kopīgs sākuma punkts Tas sakrīt ar pasaules Galvenā meridiāna sākumu Eirāzijas tālākajā ziemeļu punktā. Bet dienvi­du virzienā divas sānu līnijas veido ar nule minēto Galveno meri­diānu 5,5° lielu lenki.

Rietumu līnija uz pasaules kartes varētu savienot Nordkinu (Kontinenta tālākais ziemeļu punkts), ar Olimpu Grieķijā. Somijā šī līnija šķērso Tunturi kalnus, Igaunijā — Hapsalu, Latvijā — Pokaiņus, Visas sasaistes vietas ir senas, nozīmīgas un apzinīgu būtņu veidotas svētvietas, saistītas galvenokārt ar likteņa vadīšanu. Tāpēc šo līniju varētu visai droši nosaukt par Māras līniju. Gaišreģi šo līniju redz zilu, tas atbilst Māras un jūras sadarbībai (sk. devīto apcirkni).

Austrumu līnija iet no Nordkina uz Gizas piramīdām Ēģiptē. Savā ziemeļu daļā tā šķērso Tunturi kalnu austrumu daļu, Igau­nijā Baltijas augstāko kalnu Lielo Munameģi (318 m vj 1.) un Mātes upi — Emajogi. Latvijā šī līnija iet pāri Alūksnei un Sauleskal­nam pie Krāslavas, tādēļ tā būtu nosaucama par Laimas — lik­teņa lēmējas līniju. Šo domu apliecina arī Lielā Munameģa vārda tulkojums — Lielās Olas, t.i. Sākotnes kalns.

Vēl jo vairāk, šī kalna nosaukuma Suur Munameģi pirmo vārdu mūsdienās tulkojam kā dižs, varens, liels, taču senais vārds bija Saule. Bet Laima ir Saules dievišķā izpausme. Gaišreģe, kas nule teikto nezināja, šo līniju redzēja zeltainā saules krāsā, kas arī uz­skatāma par liecību.

Vēl jāpiebilst, ka visu trīs minēto līniju svētvietas saistītas gan savstarpējā tīklā, gan ar citām svētvietām un to lielajām grupām Somijā, Latvijā un Grieķijā.

Šo, nule aprakstīto, svētvietu kopumu nozīme pasaules civi­lizācijas vēsturē ir neapšaubāma un nepārvērtējama. Tomēr, ska­tot kopumā ziņas, kas dotas tālākajos apcirkņos, jādomā, ka šo sistēmu nozīme meklējama ārpus zemeslodes, varbūt pat ārpus Saules sistēmas robežām.

Daudzu ievērojamu svētvietu atrašanās uz minētām trim līnijām apliecina ievērojamu zinātnes un kultūras līmeni pirmsle- dus laikmetā. Eiropas nozīmīgāko svētvietu saistības un tām pakļautās Laimas un Māras līnijas apliecina šīs vietas kā vienotu pirmslcdus laikmeta sistēmu. Šis zināšanas nākušas no mūsu sen­ču — Ietu zemes. Viņu intelektu un gudrību apliecina daudzi antīko zinātnieku darbi, daudzi un dažādi mīti, kā ari vietu vārdi un senie svētakmeņi, lielo dievību — Lielā Tēva, Mātes un Dēla savstarpēji saistītās svētvietu kopas. Gadu tūkstošu laikā galvenās saistības bija zudušas, saglabājušies tikai to atspulgi. Tēva — senās dievības Uri parādīšanās vieta bijusi tagadējā Somijā. Pati gal­venā — Mātes vieta ir mūsu senču zemē, Dēla vieta — Delosas salā Grieķijā.

Tunturi. Atcerēsimies, ko latvju dainas stāsta par Zie­massvētkiem. Tās vēsta, ka šajā laikā Dievs piedzima, kas, sa­vukārt, norāda uz Saules jauno gaitu debesīs. Somijā par to sag­labājies ticējums, kas mūsdienās kropļots un pārtapis stāstā par ļoti jauna personāža — Santa Klausa jeb Ziemassvētku vecīša piedzimšanu Tunturi tundrās.

Vārds tunturi tiešā tulkojumā no somu valodas nozīmē kailie kalni, bet senākais un pareizākais šī vārda skaidrojums, šķiet, būtu "tunt Uri", t.i. vieta, kur parādās senā Saules dievība Uri. Tunturi ir plašs apgabals Polārā loka (66°33') un Pasaules meridiāna krus­tojumā. Ievērojamākās vietas ap 67° ir Yllas tunturi — Dievības kalns (740 m vjl.) un Kumpa tunturi — Sabērtais kalns (583 m vjl.). Uz 67. paralēles, t.i. virs Polārā loka, atrodas Puha tunturi — Svētais kalns (539 m vjl.), kura pakājē Saule parādās drīz pēc Ziemassvētkiem, bet no paša kalna tās pagriezienam jābūt redza­mam jau Ziemassvētkos.