IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Daudzu labas gribas cilvēku nesavtīgs darbs Pokaiņus paglā­bis no tālākas vandāliskas iznīcināšanas. Tie sakopti kā parks. Šai vietai jāpiešķir pasaules mēroga senatnes pieminekļa statuss. Po­kaiņos jāaizliedz jebkura postoša darbība, arī medības. Pokaiņos apglabāti pāri par pieciem tūkstošiem mūsu izcilāko senču, un kul­turāli cilvēki kapsētās medības nerīko.

Pokaiņu — senas svētvietas vērtība nav zudusi. Te cilvēki var iegūt garīgu pacēlumu, mieru, atveseļoties garīgi un fiziski.

Pokaiņu jaunatklāšana un daudzie pārsteidzošie atradumi nav izskaidrojami no vulgārā materiālisma viedokļa. Tas ir viens no lielajiem Dieva brīnumiem pēdējo gadu tūkstošu laikā. Šī gais­mas pils, kas ceļas augšā, ir kalpojusi un nākotnē vēl var kalpot augstiem un cēliem mērķiem. Pienācis laiks pārvērtēt, cienīt un celt godā senču dižo mantojumu.

Liecības par senatni var vērtēt visai atšķirigi. Varbūt vispirms padomāsim, vai tautai darījuši godu iekarotāji, kuru dēļ gājuši bojā simti, tūkstoši un pat miljoni cilvēku? Mūsu senči nav centušies iekarot pasauli tā, kā to darīja Aleksandrs Lielais, Pēteris I, Napo­leons, Hitlers, Staļins.

Vai uzskatīt par vērtīgām celtnes, kuru vienīgā atšķirība ir to lielums? Vai Bābeles tornis ir kaut ko devis cilvēcei? Mūsu zemē nav atrastas senu cietokšņu, pilsētu vai milzu izbūvju drupas. Bet ari tas vēl nenozīmē, ka mūsu zemē senatnē nav bijis nekā ievērības cienīga.

Mūsuprāt, patiesi diži darbi ir tie, kas paliek citu kultūras lau­tu atmiņā vēl daudzus gadu tūkstošus. Ar lielu lepnumu varam atkārtot, ka par mūsu viedo senču gudrību pašus cildinošākos vērtējumus devuši gan senie grieķi un romieši, gan citas senās tautas. Mūsu zemē bijuši tādi milzu darbi, kurus 21. gadsimta teh­nika vēl nevar atkārtot.

Mūsu zemes un tās dižo senču piemiņa uz mūžu mūžiem glabā pašas spožākās debesu daļas zvaigžņu vārdi (Rīgels, Eridona, Kursa u.c.). Lielāku godu visas pasaules vēsturē nav saņēmusi neviena tauta, neviena zeme, neviena civilizācija.

Un, visbeidzot, devītajā apcirknī pieskarsimies pašam būtis­kajam — mūsu valodai un latvju garamantās saglabātajām senču zināšanām. 21. gadsimta zinātne vēl tikai sāk tuvoties to izpratnei.

Iepazīstot faktus par atsevišķu novadu cīņām, jāsecina, ka dau­dzos gadījumos šo novadu rīcība bija vienota, kas liecina par to, ka senču valstiskie veidojumi turpināja pastāvēt vēl līdz 13. gad­simtam.

Tiem, kuri radīja pirmos mūsu senčus, ko tautas atmiņā dēvē par Jēkabu un Annu — baltās rases sēklu un kodolu, ne­apšaubāmi bija iespēja izvēlēties vietu, kur to darīt. Jāsecina, ka Baltija bija pati piemērotākā vieta jaunas, ievērojami augstākas civilizācijas radīšanai un labākā vieta citu civilizāci ju iedīgļu vei­došanai. Lai izprastu mūsu zemes iespējas, vispirms mēģināsim to apzināt, apjaust un novērtēt.

Mūsu zemei ir daudz tādu izcilu iezīmju, kuras, šeit dzīvojot, ir ikdienišķas un pierastas. Tās redz iebraucēji, bet paši pamanām tikai tad, kad esam kādu laiku pabijuši ārzemēs. Šīs īpašības saju­tuši tūkstošiem cilvēku, tās skar mūsu veselību un labsajūtu. Tāpēc daži jautājumi.

Vai esat padomājuši, kāpēc gan tieši Latvi ja pļavas un meži ir tik spēcinoša aromāta pilni? Kāpēc gan pie mums audzētie dārzeņi un augļi ir smaržīgāki un garšīgāki? Kāpēc gan šeit ir tik daudz spēcīgu svētavotu? Kāpēc gan tālā senatnē no visas tai laikā zināmās pasaules tieši uz Latviju devās cilvēki atgūt veselību un meklēt padomu?"

Visvienkāršāk būtu saistīt šīs iezīmes ar Latvijas maigo kli­matu un dabu. Nekur citur pasaulē uz 57. platuma grāda jeb pa­ralēles nav tik maiga klimata kā Latvijā. Gan uz austrumiem Sibīrijā, gan uz rietumiem Amerikas kontinentā šajos platuma grādos valda mūžīgais sasalums. Bet te, Latvijā, nav ne pārmērīga karstuma, ne briesmīga aukstuma, nav mežonīgu virpuļviesuļu, cunami. Pat jūrā nav kaut cik manāmu lielu paisumu un bēgumu.

Bet tagad ziņkārīgais lasītājs taujās vēl neatlaidīgāk — kāpēc gan tas tā ir tieši Latvijā un nevis kādā citā vietā, teiksim, Uguns- zemē, kas atrodas Dienvidamerikā apmēram tajos pašos platuma grādos kāLatvija?Te par pamatu jāmin jau fizikāli nosakāms rak­sturojums — Latvijas zemes izcili spēcīgais bioenerģētiskais sta­rojums. To var izmērīt ar instrumentiem, un to var sajust. Tie, kuri sajūt šo starojumu un daudz ceļojuši pa pasauli, apliecina, ka pat visspēcīgākajām citu tautu svētvietām Tibetā un Mekā starojums ir daudz vājāks. Senie cilvēki to zināja un prata novērtēt. Nejau velti senatnē mūsu zemi ļoti augstu vērtēja tāpēc, ka šeit dzīvoja un strādāja izcilākie pasaules viedie cilvēki. Nejau velti tieši mūsu zemē bija slavenākie dziednieki, nejau velti gan seno grieķu au­tori, gan hronists Brēmenes Ādams vēstīja, ka uz šo zemi pēc padoma un veselības cilvēki devušies no visas pasaules.

Neparasti augstā starojuma iemesls ir Latvijas vieta uz Ze­meslodes. Lai par to runātu, jāpieiet pie globusa vai pasaules kar­tes. Kaut vai tikai pavisam pavirši apskatot Zemeslodi, redzam visai interesantas sakritības. Sauszeme aizņem tikai tās trešo daļu. Pie tam sauszeme izvietota pagalam nevienmērīgi. Gandrīz pusi Zemeslodes aizņem Klusais okeāns, kurā sauszemes tikpat ka nav.

Lielākā daļa no sauszemes izvietota Ziemeļu puslodē — 100 miljoni km 2 sauszemes un 155 miljoni km 2 okeānu un jūru ūdeņu. Dienvidu puslodē attiecīgi ir 49 un 206 miljoni km 2 . Ievēro­jot to, ka Dienvidu puslodē atrodas Antarktīda, var teikt, ka Zie­meļu puslodē atrodas trīs reizes vairāk cilvēku dzīvei derīgas saus­zemes. Vai gan tā būtu sagadīšanās, ka Ziemeļu puslode, kurā mēs dzīvojam, atrodas labākos apstākļos? Savā riņķojumā ap Sauli Zemeslodes ass ir pavērsta pret to tā, ka ziemā mūsu puslode saņem vairāk saules gaismas un siltuma nekā Dienvidu puslode attiecīgi savas ziemas laikā, bet vasarā tā sakarst mazāk.

Rūpīgāk ieskatoties kontinentu sadalījumā un atveidā, var at­rast vēl interesantākas sakarības. Pieņemot, ka visa Zemeslodes platība ir 10 vienības, sauszemes platība Dienvidu puslodē aizņem 1, Ziemeļu — 2 vienības, bet ūdeņi attiecīgi 4 un 3. Bet vēl pārstei­dzošāks ir pats sauszemes sadalījums.

Senie mīti stāsta, ka Zeme balstās uz trim bruņurupučiem, ziloņiem vai valzivīm. Bērnībā, neizprotot simbolu valodu, prāto­ju. kāpēc gan liesi uz trim? Kāpēc gan šo dzīvnieku nav kāds tūkstotis vai pat miljons? Pagāja daudzi gadi, kamēr, pētot pasau­les karti, sapratu, ka senie cilvēki lieliski zinājuši, kā izskatās Ze­meslodes kontinenti, un ka skaitlim 3 ir dziļa jēga.

Paraudzīsimies uz kontinentu telpisko attēlojumu. Cietzemes gabali, kas izvietojušies ap Ziemeļpolu, gandrīz saskaras, veido­jot gandrīz noslēgtu gredzenu. No tā atzarojas trīs kājas — sena­jos mītos minētie simboli — trīs dzīvnieki (ziloņi, valzivis, bruņurupuči), kas balsta Zemi. Kājas nav vienāda lieluma. Kā spēcīgs centrālais balsts izceļas Eirāzija kopā ar Āfriku. Šī kontinentu bloka austrumu kras­tus apskalo Klusais okeāns. Pārējie divi balsti pret pirmo ir simetriski nobīdīti nedaudz vairāk par 1/4 no Zemeslodes apkārtmēra. Kopumā sauszemes izskats atgādina tādu kā tabureti uz trim kājām. Rietumu kāju veido Amerikas kon­tinents. Tā ir nedaudz lika un vārga, salīdzinot ar centrālo daļu. Vēl vājāka ir austrumu kājiņa, kas iet caur Kamčatku, Japānu, Austrumāziju un Austrāliju.