IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

18. att. Lielo sistēmu zīme

Milzīgās taburetes augšdaļu veido jau minētais sauszemes gredzens ap Ziemeļu Le­dus okeānu. Skatoties uz Zemeslodi kopumā, redzam, ka Dienvidu puslodē Antarktīdas kontinents pēc sava apveida un lieluma sa­mērā labi atbilst Ziemeļu Ledus okeānam. Šie veidojumi liek atcerēties latvju teiku, ka Ze­meslodes reljefu veidojis Velns, spaidot vēl mīksto Zemi. Un tiešām — Ziemeļpolā Ze­me it kā iespiesta uz iekšu, un tieši tikpat liels puns izspiedies Dienvidpolā. Šobrīd to katrs

var ieraudzīt pasaules kartē, bet ka gan to varēja zināt mūsu tālie senči?

Turklāt kartē Latvija iezīmē visai nozīmīgu ziemeļu puslodes sauszemes daļu centru. Velkot ap mūsu dzimto zemi apli, kura rādiuss ir 9000 km, tajā pārsteidzoši labi iekļaujas Ziemeļameri­ka, Āzija un Āfrika. Tātad Latvija atrodas Ziemeļu puslodes ģeometriskajā centrā. Droši vien tā nav nejaušība, ka mūsu zemē atrodas lielākā enerģētiskā riņķveida struktūra pasaulē — Pokaiņu svētvieta, kuras rādiuss ir piecdesmit reižu mazāks par nule minēto. Tuvāk par to sk. Pokaiņu aprakstā septītajā apcirknī.

Vēlreiz ieskatīsimies pasaules kartē. Lielākā daļa sauszemes apvienota triju kontinentu — Eiropas, Āzijas un Āfrikas blokā. Šī bloka galējais ziemeļu punkts ir Skandināvijas un Kolas pussalu savienojumā — Nordkapā, kas atbilst 25. austrumu garuma un 71. ziemeļu platuma grādam. 12 tūkstoš kilometru uz dienvidiem no šī punkta atrodas Āfrikas kontinenta dienvidu gals. Senie zint­nieki ziemeļu-dienvidu līniju, kas šīs vietas savieno, uzskatīja par Zemeslodes Galveno līniju (zinātniskāk būtu teikt — Galveno me­ridiānu). Tās garums tuvs Zemeslodes diametram (12756 km). Tā ir ģeogrāfiski nosakāmā un dabā ar senām svētvietām iezīmētā līnija, kura šķērso visas trīs Baltijas valstis, kā arī Somiju un Grieķiju. Lielvalstīm šis jēdziens ir netīkams, turklāt neviena no tām šim meridiānam pat nepieskaras.

Nav brīnums, ka šīs sakarības var ieraudzīt šodien, vērojot labas kartes. Pārsteidzoši ir tas, ka mūsu senči šīs sakarības zināja jau pirms simts tūkstošiem gadu. Viņi savas zināšanas prata aplie­cināt, speciāli uzberot svētkalnus, apstrādājot un noteiktās vietās novietojot svētakmeņus. Tā, piemēram, Latvijas teritorijā mūsu senči šo līniju atzīmējuši vairākkārt, iekārtojot uz tās lielas svētvietas Idus Pantenē, Zilajā kalnā (abi Valmieras raj.) un arī novietojot noteiktā vietā izcilu sava laika veidojumu — Pučurgas akmeni (Valmieras raj.), Meļķitāru akmeni (Aizkraukles raj.). Somijā uz šīs līnijas uzbērts Kumputunturi svētkalns.

1992. gadā sev par lielu pārsteigumu uzzināju, ka, nezinot par manis veiktajiem un vēl nepublicētajiem secinājumiem, tādu pat domu par pasaules galveno līniju, kas iet caur Viļņu, pilnīgi neatkarīgi izteikusi lietuviešu zintnieku cilts pēctece AnželikaTa- maša. Viņa to uzzinājusi no sava tēva, bet viņš no vectēva. Vectēvi vēl noteikti nevarēja zināt par pasaules kartēm, jo Lietuvā tādas tautai kļuva pieejamas tikai pēc Pirmā pasaules kara.

19. att. Galvenā meridiāna sasaites Grieķijā

Pasaules galvenā līnija iezīmēta ne tikai Latvijā. Minēsim vēl kaut vai Suure-Jaani svētvietu Igaunijā un Ģedimina kalnu — īpaši uzbērtu pauguru Viļņā. Bet sevišķi spilgtu saistību atrodam Grieķijā.

Atbalss Grieķijā. Latvijas un Grieķijas senās svētvietas vie­no visai pārsteidzošas sakarības. Lai tām izsekotu, jāieskatās gan Latvijas, gan Grieķijas kaitēs. Pirmkārt, Latvijā uz jau minētā pa­saules Galvenā meridiāna pie senas apdzīvotas vietas Idus atro­das Pantenes Pujēnu svētvieta. Grieķijā, tieši dienvidos no tā, at­rodas Krētas salas Idus kalna pakāje. Grieķu mīti stāsta, ka tieši šeit, Idus kalna pakājē Diktēs pakalnā dzimusi sengrieķu augstākā dievība un dievību panteona (visu dievību tempļa) valdnieks Zevs. Pievērsīsim uzmanību tam, ka par Zeva dzimšanas vietu izvēlēta nevis Idus kalna virsotne, kā tam vajadzētu būt atbilstoši seno lai­ku tradīcijām, bet gan pakāje, kas atrodas uz jau minētā pasaules Galvenā meridiāna. Tas vedina domāt, ka Zeva dzimšanas vieta pakārtota Latvijas Pantenes Pujēnu svētvietai, kas atrodas ielejā pie jau minētā Idus. Šo vietvārdu var tulkot ar jau pieminētās japāņu valodas palīdzību. Iegūstam lielisku atbilstību gan Latvijas, gan Grieķijas Idum, jo vietvārds nozīmē — "vieta, kur dzimst (dievība)".

Tātad transkontinentālajā svētvietu kopumā noteicošā vie­ta bijusi mūsu zemes svētvietām. Tā kā šī sasaiste veidota pirm- sledus laikmetā, arī šis japāņu vārds radies un ienests senajā Hel- ladā pirms ledus laikmeta.

Seno grieķu autori stāsta par daudziem savstarpējiem ceļoju­miem no Grieķijas uz ziemeļiem un arī pretējā virzienā. Arhitekti atzīmē, ka vecajām dzīvojamām mājām, kas Eiropā atrodas uz šī meridiāna, ir apbrīnojamo līdzība, īpaši jumtu konstrukcijās.

Jau lasījāt septītajā apcirknī par mūsu dižās svētvietas Pokaiņu centra meridiānam pakārtotajām Apollona un Asklēpija senajām svētvietām Grieķijā, Peloponesas pussalā. Gan no nule teiktā, gan vēl jo vairāk, no tālākā teksta varēs secināt, ka mūsu senči ļoti labi un neticami precīzi apzinājās Zemeslodes enerģētisko joslu krust­punktu vietas. Pirms pēdējā ledus laikmeta viņi lajos izveidoja senās svētvietas, lai gan tas prasīja daudz pūļu un enerģijas. Tātad svētvietu iekārtošanu noteica kāds šodien vēl neapzināts, bet ļoti svarīgs virsuzdevums. Tc gan jāpiebilst, ka pagaidām apskatītie divi meridiāni ir tikai daļa no mūs vienojošo svētvietu līniju sistēmas.

Galvenā līnija nebūt nav tik tieva kā taisni nostiepta vijoles stīga. Tā ir smalko enerģiju plūsma, ko var salīdzināt ar starojuma joslu vai upi. Galvenos punktus vieno viegli viļņots līklocis. To, ka mūsu tālie senči izprata minēto plūsmu fizikālos pamatus, ap­liecina arī to vietu vārdi, kas šim vilnim pieskaras, kā Vilnius (Viļņa) Lietuvā un Viljandi (Vīlande) Igaunijā. Latvijā šo joslu iezīmē 25° 1T austrumu garuma meridiāns.

Šai joslai ir maksimuma punkti, un galveno meridiānu divās vietās — ziemeļos un dienvidos — šķērso lielu ģeoloģisku iz­maiņu joslas. Ziemeļu šķēluma josla izpaužas Baltijas jūrā un tās piekrastē, bet dienvidu josla — Vidusjūrā un tās piekrastē. Ģeofi- zikālā skatījumā šīs joslas saistāmas ar Zemeslodes šķēlumiem rie- tumu-austrumu virzienā pa ģeogrāfiskajiem platuma grādiem jeb paralēlēm. Ziemeļu krustpunkts nosaka Latvijas īpašo vietu Ze­meslodes enerģētiskajā tīklā.

Vietās, kur galvenā līnija šķērso Baltijas jūru un Vidusjūru, atrodas vissenākās kultūras zemes: dienvidos — abpus Vidusjū­rai — senās hellēņu zemes, ziemeļos — ap Baltijas jūru — senās baltu zemes. Kāpēc gan minētās jūras it kā iešķeļ kontinentus tieši šeit?

Atbildi uz šo jautājumu var rast diferenciālvienādojuma aprēķinā, apskatot Zemeslodi kā rotējošu lodveida ķermeni. Ar diferenciālvienādojuma palīdzību var aprēķināt tos šķēlumus, kur Zemei, ja tā mainītu rotācijas ātrumu, rastos kritiskie spriegumi. Izrādās, ka tādas bīstamo spriegumu joslas rastos tieši tajos platu­ma grādos, kas atbilst Baltijas un Vidusjūras izvietojumam.

Šiem šķēlumiem atbilst arī paaugstināta bioenerģētiskā staro­juma (torsionu lauku) joslas. Ģeoloģisko izmaiņu saistības ar torsio- nu laukiem apliecina progresīvo fiziķu un ģeologu kopīgie pētīju­mi. Zemes nozīmīgāko veidojumu izvietojumu likumsakarības no­saka teorētiskās mehānikas un fizikas likumi, izteikti ar matemātis­kiem vienādojumiem. Bet vēl tālāk, jau kā sekas, nāk ģeoloģiskās izmaiņas, kam seko klimatisko apstākļu maiņas. Šīs dziļās un senās sakarības sasaistās ļoti cieši, tās pārliecinoši veido lielo vēsturi un kultūru visā pasaulē un visos laikos.