IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Nobeidzot šo nodaļu, ar vislielāko sašutumu jānovērtē atbildīgo vēstures darbinieku paziņojums, ka ziņas par Pokaiņu krāvumiem viņiem bijušas jau no musu gadsimta 30. gadiem. No tajasecina, Pokaiņus izpostīja noziedzīgas nolaidības dēļ.

Ziņa par to, ka Latvijas senatnes pētnieku grupa Pokaiņos veikusi izcilu atklājumu, radīja lielu satraukumu Latvijas-Somijas kopuzņēmumam "Silva" un visiem, kas guva tiešus vai netiešus ienākumus no Pokaiņu meža cirsmām, jo to slēgšana nozīmēja ienākumu samazināšanos. Bet Latvijas vēsturniekiem un tiem, kam jāatbild par senatnes pieminekļu aizsardzību, tas bija milzīgs kau­na traips, jo senās kultūras pieminekļu izpostīšana Pokaiņos bija viņu nolaidīgā darba rezultāts. Šie darboņi acīmredzot atcerējās kompartijas diktatora Staļina iemīļoto teicienu, un no tā tapa viņu lozungs: ir Pokaiņi — ir problēmas, nebūs Pokaiņu — nebūs problēmu. Tikai tā vērtējama to zinātnieku rīcība, kuras gala mērķis bija senās civilizācijas pieminekļu iznīcināšana. Vadošo vēstur­nieku, Kultūras ministrijas un Zinātņu akadēmijas nostāja Pokaiņu jautājumā bija vērsta uz to iznīcināšanu.

Saspīlējums turpināja pieaugt. Pokaiņos ieradās Latvijas vēstu­res zinātņu doktors, profesors un akadēmiķis Jānis Graudonis un pašpārliecināti paziņoja, ka, izņemot skaistu vietu, te nekā ievērības cienīga neesot. Vēlāk Rīgā, Mākslas darbinieku nama rīkotajā pasākumā, nācās uzklausīt spriedelējumus, ka Pokaiņu krāvumi esot nekas vairāk kā tikai 20. gadsimta sākumā no laukiem novākto akmeņu čupas. Likās, ka Pokaiņi nolemti iznīcībai.

Uzskati var būt dažādi. Tomēr visā pasaulē īstu zinātnieku vidū pastāv viens vienīgs princips — aizsargāt un pētīt arī mīklai­nos gadījumus. Ja kaut ko nezini, tad neiznīcini! Diemžēl pie mums šo principu neievēro.

Pokaiņu glābšanai nodibinājām komisiju, kuru apņēmās vadīt Latvijā labi pazīstamais zinātņu doktors Jānis Ligers. Bet nelīdzēja ne viņa pūles, ne Dobeles pašvaldības vēstules. Vēstures speciālisti palika pie uzskatiem, ka Pokaiņos nav nekā ievērības cienīga, izņemot skaistu ainavu. Situācija kļuva pilnīgi bezcerīga.

Lai varētu spēkoties ar tik vareniem pretiniekiem, vajadzēja rīkoties enerģiski. Latvijas senatnes pētnieku grupu vajadzēja pārvērst par oficiālu organizāciju. Tā tapa Latvijas Nacionālo vērtību apzināšanas fonds (VAF), kura vārdā rakstīju vēstules dažādām organizācijām.

1995. gada novembra beigās Vides aizsardzības klubs (VAK) pēc mana ziņojuma pieņēma nozīmīgu lēmumu —ja turpināsies Pokaiņu postīšana, VAK aktīvisti pieķēdēsies pie traktoriem, rīkos starptautisku skandālu un ar citu Eiropas valstu Zaļo biedrību palīdzību izsauks uz Pokainiem ārzemju zinātniekus. Šis pa­ziņojums stipri mazināja augsti titulēto darboņu pārlieko pašpārlie­cību, jo tad atklātos nekaunīgie meli.

Bija brīdis, kad likās — Latvijas vēstures zinātne izveidojusi nesagraujamu dzelzsbetona sienu, kuru vēl piedevām balsta saim­nieciski ieinteresēti censoņi. Un tomēr daudzu godīgo cilvēku enerģiskā rīcība to sagrāva. Pirmām kārtām tas bija VAF darbs, ko atbalstīja VAK un Dobeles rajona padome. Liels paldies ģeo­loģijas zinātņu doktoriem Lijai Bērziņai un RišardamGriškjanam, kuri pārliecinoši sagrāva vēsturnieku domas par t.s. "ģimenes lau­ciņiem" 20. gadsimta sākumā, akmeņiem piļu būvēšanai un tam­līdzīgi. Bet par tagadējo vietas uzturēšanu paldies Dobeles virs­mežniecībai.

Tad pašā vistumšākajā brīdī nāca Dieva padoms, un, proti, — uzrakstījām vēstuli vēstures zinātņu doktorei Ilgai Kreitusei, kuru parakstīja rajona padomes deputāti. Piebildīsim, ka tērvetniece I.Kreituse toreiz bija arī Saeimas priekšsēdētāja. Viņa reaģēja ātri. Augsti godāto zinātnieku dziļi principiālie uzskati pēc vēstules saņemšanas vienā mirklī pagriezās uz otru pusi gluži kā vēja rādītājs. Nu jau viņi par Pokaiņu akmeņu krāvumiem rakstīja: "Tie ir kultūras pieminekļi, kas ņemami valsts aizsardzībā." Diemžēl, cik autoram zināms, cienījamie vēsturnieki savu solījumu piecu gadu laikā nav izpildījuši, un par to, ka Pokaiņu postīšana beigu­sies, jāpateicas vienīgi meža darbiniekiem.

Tomēr cīņa par Pokainiem, kas būtībā ir Vispasaules nozīmes senās civilizācijas piemineklis, nav beigusies. Vietai vēl arvien nav sava statusa. Bez tam pēdējo gadu jaunie atradumi liek domāt par aizsargājamās joslas paplašināšanu.

Pokaiņu aizsargāšanas vēsturi nedrīkst noklusēt. Citādi ap 2070. gadu, kad cirtīs tās egles, kas izaugušas vandāliski izpostīto krāvumu vietās, pētnieki var izdarīt rupjas kļūdas.

1996. gada februārī Dobeles rajona padome izlēma par Po­kaiņu aizsardzību, bet — izrādījās, ka šim lēmumam nav likumīga spēka, jo Pokaiņi atrodas uz valsts fonda zemes. Sākās vēl viens cīņas posms, kas ilga vairākus mēnešus. VAP viceprezidente Ilze Jansone neskaitāmas reizes devās uz Zemkopības ministrijas Valsts meža dienestu. Gods kam gods, mežinieki pēc tam, kad viņiem izskaidroja lietas būtību, nepretojās Pokaiņu aizsardzības idejai, lai gan viņiem tas nozīmēja ienākumu samazināšanos. Problēma bija pavisam cita, un proti, — viņi no sirds brīnījās, kāpēc nekādu ziņu nebija devuši tie zinātnieki, kuriem jārūpējas par pieminekļu aizsardzību. Un tomēr Zemkopības ministrijas valsts sekretārs A. Vītols 1996. gada 6. maijā parakstīja vēstuli par Pokaiņu meža apsaimniekošanas režīmu. Skan pārsteidzoši, bet šis VAF vice­prezidentes 1. Jansones, teiksim tieši, "izplēstais" dokuments šobrīd ir vienīgais, kas sargā unikālās Vispasaules nozīmes senās kultūras vērtības no pilnīgas iznīcības. Diemžēl par Pokaiņiem jau inte­resējas privatizētāji.

Sudrabina man matiņi

Zeltu pīņu vaiņagā;

Trejas tautas pakaļ nāca

Pa vaiņaga spīdumiņu.

K1148, 2695

Vairāk kā skaidrs ka, šī daina nav par kādu fizisku personu un tās vaiņagu. Bet par ko tad, ja ne Pokaiņu svētvietu vaiņagu? Jau skaitļojām, ka gadu tūkstošu laikā to apmeklējuši 15—20 mil­joni cilvēku. Ņemot vērā šādu ceļojumu sezonas raksturu, varam teikt, ka ik gadus Pokaiņos pulcējās daudzi tūkstoši svētceļnieku, kas bija nākuši tālus ceļus. Vidēji sezonas laikā ik dienas te pabija vairāki desmiti, bet, iespējams, bija gadījumi, kad ieradās simts un pat vairāk. No otras puses, lielā svētvietu kompleksa posmā no Bramaņu ezera līdz Svētaiņu ezeram vajadzēja daudz bramaņu un viņu palīgu. Vajadzēja ari palīgus, kuri sagaidīja un aprūpēja viesus, apkopa svētvietas un to apkārtni. Visai iespējams, ka bez jau atrastajiem priesteru ceļiem bijušas ari gājēju — svētceļnieku taciņas.

Diez vai svētceļnieks vai svētceļnieku grupa mēroja garo, nedēļām vai pat mēnešiem ilgo ceļu, lai, uzmetot Pokainiem ska­tienu, tūlīt dotos atpakaļ. Tāpēc, lai izprastu Pokaiņu kā diža svētcentra darbību, šī vieta jāapjauš kā liela sistēma ar daudziem tās apkalpotājiem.

Svētceļnieku lielākā daļa Pokainiem tuvojās no dienvidiem, līdz nonāca pie Apguldes ezera. Šīs vietas vārds liek domāt, ka te bijusi atpūtas un nakšņošanas vieta.

Tālākais ceļš uz Bramaņiem veda garām Dēliņkalnam, ko se­natnē, iespējams, sauca ari par Garo vai Milžu kalnu (salīdziniet angļu valodā saglabāto vārdu tall — garš, liela auguma. Šo domu apliecina tuvējo māju vārds — Tēļas.

Senās tradīcijas liek domāt, ka Sesavas upi šķērsoja rītausmā, lai pirms Saules lēkta nonāktu Pokaiņos — līdzenumā virs Skaņās lejas. Vasarā, skatoties no šīs vietas. Saule lec pār Tuntuļu kal­niem. Senatnē gan Pokaiņos, gan Tuntuļos bija izkoptas svētbir- zis, skatam vajadzēja būt īpaši skaistam. Vairākas pazīmes liek domāt, ka te bijusi priesteru vieta saullēkta vērošanai.