IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Ceļš līdz šī pētījuma publicēšanai bija garš, ievērojami garāks, nekā to var iedomāties. Tas ir daudzu cilvēku ilgs kopējs darbs, un ne tikai Pokaiņu tiešajiem atklājējiem, bet arī tiem, ar kuriem kopā lauzām ceļu mūža garumā, lai varētu Pokainiem tuvoties.

16. atr. Mazā seja. (Akmens cilvēka galvas lielumā ar šādu iegravējumu atradās

Laimas kalnā. Nozagts 1995. gada rudenī. Zīmēts pēc atmiņas)

Daudziem no maniem draugiem, ar kuriem kopā atklājām sen- baltu civilizācijas noslēpumus, kā arī man pašam, vispirms bija jāredz AItajs, Karpati, Kaukāzs, Sajāni, Pamirs, Tjanšans, Urāli un vēl daudzas citas vietas. Tikai pēc tam sākām saprast Latviju.

Jo ne toreizējā, ne tagadējā izglītības sistēma nedod kaut cik ap­mierinošu izpratni nedz par Latvijas ģeogrāfiju, nedz tās vēsturi.

Katrā tālā ceļā, un ari šajā, ir vietas un notikumi, kurus nedrīkst aizmirst. 1988. gadā Republikas tūristu kluba pasākumu virknē gatavojām vakaru par Latvijas svētakmeņiem kā par senas Ietu zemes civilizācijas pieminekļiem. Tas bija ziņojums par daudzu gadu darbu, tā bija liela uzdrīkstēšanās. Biju pat pārsteigts, cik gan lielākā daļa klausītāju šo ziņojumu uzņēma labvēlīgi. Tas ie­drošināja pēc pusotra gada Kultūras fonda kongresā ziņot par sen- baltu civilizācijas atklāšanu.

Nedrīkst aizmirst Pokaiņu atklāšanu un izpēti. Un ne tikai tāpēc, ka tā šķiet kā fantastisku piedzīvojumu stāsts un gaišredzī­bas uzplaiksnījumu kopums. Šis stāsts ir arī pamācošs, jo latvju zemē vēl daudz neatklāta un netrūkst negodīgu cilvēku, kas dažādu iemeslu dēl centušies iznīcināt mūsu dižās senatnes liecības. Po- kaiņu sākumi saistāmi ar jau minētajiem Marduka laikiem vai pat vēl senākiem starpledus laikmetiem.

Pokaiņu apmeklētāji mēdz taujāt — cik veci ir Pokaiņi? Kad tie radušies? Pie tam jautātāji bieži vien gaida stāstījumu par senas naudas, rotaslietu, šķēpu uzgaļu, seno mītņu paliekām un citiem līdzīgiem atradumiem. Te uzreiz jāsaka, ka svētvietās šādas lietas veltīgi meklēt, jo tur nebija mītņu dzīvošanai, tur nerīkoja mielas­tus vai dzīres.

Senas svētvietas vecumu nevar mērīt tikai ar kāda šajā vietā celta vai veidota materiālistiska rakstura objekta vecumu. Mēs jau minējām, ka svētvietu nosaka tās bioenerģētiskais starojums. Tāpēc, salīdzinot ar cilvēces pastāvēšanas laiku, Pokaiņi ir mūžīgi. Vietas vecuma noteikšanai noderēs to vai citu akmeņu pārvie­tošanas, novietošanas veida, apstrādes, apdares vai citu tehnoloģiju salīdzinājumi.

Pokaiņu vēsture ir gara. Jau minējām, ka tā aizsākusies pirms simtiem miljoniem gadu. Tic ir ne tikai pēdējie desmit gadu tūkstoši. Pokaiņu enerģētiskais starojums, kas nosaka šīs vietas nozīmi pastāv jau simtiem miljoniem gadu. Ļoti iespējams, ka šī svētvieta bijusi jau iepriekšējos starpledus laikmetos.

Pokaiņu ka svētvietas sistēmas vēsture jāskata kopā ne tikai ar Eiropas, bet visas pasaules vēsturi.

Pokaiņi veidoti un attīstījušies ilgā laika posmā. Ziņas par Dižās sejas radīšanu liek domāt, ka tās sākumi veidoti vismaz ie­priekšējā starpledus laikmetā, ja ne vel senāk. Tikpat seni varētu būt pirmie gaišo akmeņu krāvumi un zemes vaļņi. Bet ir arī tādi akmeņi, kuri novietoti tikai pirms dažiem gadu tūkstošiem. Tomēr visus nule teiktos vērtējumus nepieciešams pārbaudīt vai vismaz salīdzināt ar citādā veidā noteiktām ziņām.

Mūsdienu zinātnei ir daudzas metodes, kā noteikt tā vai cita objekta vecumu. Apmierinošas ziņas var iegūt tad, ja saglabājies kāds priekšmets, kurš satur oglekli, piemēram, koka detaļas. Tās sadedzinot, nosaka oglekļa izotopu saturu un no tā objekta vecu­mu. Vietas vai būvdarbu vecumu nosaka arī pēc kāda atrasta priekšmeta.

Zināmu norādi uz iespējamo laiku, kad veidoti akmeņu krāvu­mi, varētu dot tieši to krāvumu izpēte, kuri atrodas ielejās. Daudzos gadu tūkstošos Latvijas zemē bi jis visai atšķirīgs ūdens līmenis. Mūsu dienās tas ir zems. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē tas bija augstāks. Vēstures avoti liecina, ka 13.—14. gadsimtā kuģi devušies pa Teb- ras upi uz Aizputi, pa Svētupi uz Limbažiem, pa Salacu un Rūju uz Rūjienu. Tagad te grūti braukt pat ar tūristu laiviņu. Bet pirms apmēram 4,5 gadu tūkstošiem bija vēl sausāks kā šodien.

Acīmredzot akmeņi, vismaz ielejās, krauti tad, kad tur bija sauss. Jo, ja jau ielejas starp Pokaiņu pakalniem šodien ir mitras, tad pirms simts gadiem tām vajadzēja būt vēl mitrākām, pirms trim četriem gadu simtiem — pilnām ar ūdeni. Bet pirms pieciem gadu tūkstošiem šīs ielejas, iespējams, bija sausas.

Tikai tajā laikā akmeņus varēja kraut ielejās. Diez vai senči būtu veidojuši skaistus krāvumus zem ūdens. Tā esam noskaidro­juši laiku, kad veidoti akmens krāvumi ielejās. Bet krāvumi pau­guru galos un nogāzēs, domājams, ir daudz vecāki.

Vēl vienu norādi uz šīs vietas senumu dod vietvārds Meta­mais kalns, kur atrasta daļa senkapu. Nekas no šī paugura nav mests. Vietvārds radies, baltu ciltīm pārveidojot seno somugru vārdu mātas (izrunā metas), kas tulkojumā nozīmē cinis, paugu- riņš. Tas rāda, ka vietai vārds dots somugru valdīšanas laikā, bet akmeņu krāvums ir senāks.

Jau minējām, ka kopējais akmeņu krāvumos likto akmens gal­vu skaits jāvērtē ap miljonu. Jo uz Pokaiņiem devās svētceļotāju grupas, un nejau katrs nesa akmeni. Visa grupa nesa vienu — ilgi meklēto akmeni no savas zemes. Bet nāca arī pa vienam vai di­viem, kas neatnesa neko. Tātad kopējais tālo svētceļnieku un ap­meklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par akmeņu galvu skaitu. Protams, šos akmeņus atnesa nejau vienā simtgadē, bet vairākās, varbūt pat daudzās tūkstošgadēs.

Vieta, kur atrodas Pokaiņi, ir milzīgās jau aprakstītās apļvei­da struktūras pats centrs ar sevišķi paaugstinātu strāvojumu. Šajā, pasaules lielākajā apļveida struktūrā, kas pie tam atrodas Baltā šķēluma joslā, risinājušies daudzi cilvēces vēsturei nozīmīgi noti­kumi. Par pierādītu jāuzskata indoeiropiešu valodu un līdz ar to arī tautu veidošanās (sk. devīto apcirkni). Tagadējā Dobeles rajo­na senais vārds Semigallia un Pokaiņu svētvietas plānojums lieci­na, ka šeit ilgstoši pastāvējusi seno Eiropas dižpriesteru — gailu augstākā skola.

Tomēr šīs izcilās pasaules vietas nozīme vēl maz apzināta. Pārdrošu minējumu līmenī iespējams, ka šeit veidota balto cilvēku rase. Bet citas, jau apskatītās ziņas apliecina, ka šī vieta ir pasau­les seno civilizāciju šūpulis (sk. piekto apcirkni). Mūsuprāt, Po­kaiņi ir tik seni, cik sena mūsu Zeme. Mēs varam runāt tikai par to, kad veidots viens vai otrs kalns, novietots tas vai šis akmens vai veikti kādi citi darbi. Bet arī tad Pokaiņu senums iesniedzas iepriekšējos starpledus laikmetos. Zinātne nezina kā to noteikt, mēs varam teikt tikai to, ka tagadējā, pēdējā starpledus laikmeta Pokaiņu atjaunošana, sakārtošana un papildu veidošana ietver sevī daudzus darbus.

Divās senajās teikās — par īliņu un Naudas kalna skrode­riem gūstam svarīgas ziņas par Pokaiņu vēsturi. Teika par Iliņu vēsta, ka Dievs šai vietai devis lielu spēku.

Ģeologu pētījumi par klimatu senatnē liek domāt, ka Pokaiņu ziedu laiki sākušies ap 6. gadu tūkstoti p.m.ē., beigušies ap 2700. gadu p.m.ē. Šķiet, tajā laikā senči pratuši regulēt klimatu, jo tas bijis ievērojami siltāks un maigāks, kā mūsu dienās. Sa­vukārt teika par Naudas kalnu jau stāsta par ziedu laiku beigām, kad kalnā veltais akmens saspieda un sakropļoja skroderus.