IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Gan Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, gan arī citu zemju arheolo­gi 19.—20. gadsimta laikā pētīja senās svētvietas galvenokārt ar graujošām metodēm. Tomēr materiāla rakstura priekšmetus viņi atrada visai reti. Pilnīgi skaidrs, ka nevar senvietas pētīt ar līdzšinējām primitīvi rupjām metodēm.

1996. gadā Dobeles rajona pašvaldība piešķīra vienu tūkstoti latu Pokaiņu arheoloģiskās izpētes sākuma darbiem. Par šo nau­du 1996. gadā ar graujošām metodēm atraka un pārcilāja vairākus krāvumus pie terasēm un tādējādi tos pilnīgi iznīcināja. Bet vēl pat 2000. gada beigās Dobeles rajona pašvaldība pārskatu par dar­bu veikšanu nebija saņēmusi. (!)

Raugoties uz šiem izrakumiem, pats vērtīgākais bija se­cinājums, ka krāvumu akmeņi likti tieši uz gaiši dzeltenās smilts un oļu pamatslāņa. Tas pilnīgi apgāž pašu godājamo vēsturnieku iepriekšējo apgalvojumu, ka akmeņus 19.—20. gadsimtu mijā sakrāvuši zemnieki, lai atbrīvotu zemi sējumiem. Nav ziņu, ka pēdējos gadsimtos Pokaiņu baltajā akmeņainajā gruntī kāds her­cogs vai barons būtu ierīkojis vairākus tūkstošus mikrolauciņu. Lai šādas aplamības novērtētu, nav pat vajadzīgs agronoms. Jeb­kurš cilvēks ar kaut cik veselu saprātu, ieraugot gaišo oļaino smil­ti, tūlīt apjēgs, ka te nevar augt ne graudaugi, ne dārzeņi. Akmeņu krāvumu senumu apliecina arī tas, ka to pamatnes ir apmēram 0,5 m zem patreizējā zemes līmeņa. Šāda līmeņu starpība nevarēja rasties ne vienā gadsimtā, ne gadu tūkstotī, tai vajadzīgi daudzi gadu tūkstoši. No tā, ka lielais krāvums likts uz pamatslāņa, var secināt, ka akmeņi krauti vismaz pirms astoņiem gadu tūkstošiem.

Pēdējā gadu tūkstotī akmeņu krāvumi pārklājušies ar līdz 10 cm biezu sūnu un trūdu kārtu, ko veido nobirušās lapas, sku­jas un arī pašu sūnu trūdēšana. Zem krāvumiem nav atrasti nc kauli, ne bronzas vai dzelzs lietas, ne bultas vai citi priekšmeti. Akmeņu apakšējās kārtās it ka esot atrasti labības putekšņi, ko ieskalojuši lietus ūdeņi. Iespējams, tic radušies no savvaļas vārpau- giem, jo krāvumu likšanas laikā kultūraugu nebija. Bet šie pu­tekšņi vēlreiz apliecina, ka krāvumi kopti, neļaujot tiem ieaugt sūnās, līdz 13. gadsimtam, kad kopēji kopā ar ķēniņu Nameju aizgāja no Zemgales.

Jaunāko laiku apglabājumi. Pokaiņu ziemeļu daļā divās jaunāko apbedījumu vietās — Metamajā kalnā uz ziemeļiem no autobusu pieturas "Pokaiņi" atrodas 2.—6. gadsimta kapi. To izpētē nav pamanītas tādas vērtības vai ziņas, kas liecinātu par šo samērā jauno kapu saistību ar Pokaiņu senatni. Šādas saiknes trūkums ir vairāk kā dīvains, tas liek domāt par būtiskām ne­pilnībām agrīno viduslaiku kapu izpētes metodikā.

Pauguraines dienvidos daļā vēl palikušas Otrā pasaules kara ierakumu pēdas. Vēl šeit vietām manāmas grantsbedres, veidoti jauni ceļi.

Lielā Lāča kauss. Jau rakstījām, ka akmens krāvumu izvie­tojumu Pokaiņos var salīdzināt ar zvaigžņu karti. R. Rozīte, apse­kojot Dieva kalna krāvumus, secināja, ka to novietojums atbilst Lielā Lāča zvaigznāja apveidam. Šis R. Rozītes izteiktais salīdzi­nājums ar Lielā Lāča (Greizo ratu) zvaigznāju pelnījis plašāku izvērsumu.

Akmeņu krāvumus līdzīgus Pokaiņu krāvumiem Tibetā dēvē par lace, svētā pilsēta ir Lhasa. Lielā Lāča zvaigznājs veido ko līdzīgu kausam ar kātu. Atcerēsimies gan Pokaiņu latīnisko salīdzinājumu (pokulum) ar kausu, Pokaiņu paugurveida formu, kausa veida svētielejas. Eiropas seno gudrajo domas par Pokaiņu kausiem atspoguļotas teikā par Grāla kausu.

Apskatot Zemgales lielās svētvietas — Kokmuižu, Pokaiņus, Dobeles Zilo kalnu, Zebrus Svēto kalnu un citus kalnus, Tērveti, • Mežotni, Skaistkalni kā sistēmu, redzam, ka to kopums ir līdzīgs Lielā Lāča zvaigznājam. Skaistkalne, Mežotne un Tērvete veido Lielā Lāča zvaigznāja kausa kātu, bet Pokaiņi — pašu kausu. Atkal jāatceras gan latīņu pokulum, gan daina par to sudraba kau­su, ar kuru Auseklis lēja garu Saules meitai Dieva dēlu pirtī. Iespējams, ka gan Pokaiņu pauguraines kausiņi, gan bruģētie svētieleju kausi, gan pārējie, nebruģētie, ir vienotas sistēmas at­spulgs. Savukārt nav izslēgts, ka visas Daugavas lejteces kreisā jeb Kurzemes krasta svētvietas veidojušas vienu vienotu sistēmu ka zvaigžņotās debess tās daļas atspulgu, kas ietilpst Lielā Lāča zvaigznājā.

Astronomi, pētot citu zvaigžņu planētas, konstatējuši Lielā Lāča zvaigznājā ap Lielā Lāča 47. zvaigzni planētu sistēmu līdzīgu mūsējai. Šajā sistēmā konstatēta planēta, kas atrodas tikpat tālu no centrālās zvaigznes kā mūsu Zeme no Saules.

Nule paveiktais atklājums izsauc dažādas pārdomas. Atcerēsi­mies, ka daudzas ziemeļu tautas tieši lāci uzskata par savu ciltstēvu (senāks variants — ciltsmāti). Šīs daudzās teikas atbalsojas mūsu Lāčausī. Tā redzam, ka krāvumu grupai, kas veidota terašu pakājē, saistība ar Lielā Lāča zvaigznāja kausu ir daudz nozīmīgāka, nekā tas šķiet pirmajā brīdī.

Kāpēc gan zvaigznājs nosaukts par Lāci? Varbūt tāpēc, ka dzīvnieks lācis ir galvenais meža dzīvnieks, kuru jāuzlūko ar cieņu. Kas zin, no kurienes esam nākuši. Varbūt arī mums uz Lielā Lāča zvaigznāju, it īpaši 47. zvaigzni, jāraugās kā iespējamo baltās ra­ses dzimteni.

Zvaigžņu kartes. Ari vēl citur Latvijā zināmi akmeņu izvie­tojumi, kam, pēc atradēju domām, varētu būt līdzība ar zvaigžņoto debesi. Dainas apliecina, ka mūsu senči vērojuši zvaigžņu kustību un labi pārzinājuši astronomiju. Pokaiņu skaidrās debesis ļoti piemērotas vērojumiem. Iespējams, ka zvaigžņu lūkotavas atra­dušās īpaši veidotajās ielejās. Vēlreiz uzsveram, ka seno cilvēku zināšanas par debesu spīdekļiem pārsteidz vēl šodien (sk. piekto apcirkni). No 21. gadsimta speciālistu atziņas šīs zināšanas un interese par zvaigznēm daudzkārt pārsniedz tās seno cilvēku va­jadzības, kādas mēs spējam iedomāties. No tā jāsecina, ka senčiem bijušas kādas mūsdienās vēl neapjaustas zināšanas un darbības mērķi, kuru izpildīšanai viņi lūkojās zvaigznēs. Pokaiņu izpēte dod pavedienu tālākiem meklējumiem. Viens no šādiem pavedie­niem ir bramanu celi.

Pokaiņu krāvumi savā starpā ir savienoti ar akmeņu bruģa taciņām ko sauksim par bramanu ceļiem. Šie ceļi rūpīgi bruģēti ar gaiši dzelteniem akmeņiem, kas atšķiras no krāvumos liktajiem baltajiem un gaiši pelēkajiem akmeņiem. Kopumā šie ceļi izveido milzīgu tīklu. Bramanu ceļu kopgarums vērtējams vairākos des­mitos kilometru. Ceļu tikls vērtējams kā kāda diža objekta mode­lis, bet, vēl ticamāk, tas salīdzināms ar viļņu vadu. Gadu tūkstošos sabirušās lapas, skujas, sūnas apsegušas senos ceļus ar trūdu slāni, tāpēc parastai acij tie nav ieraugāmi. Ar laiku, attīstoties zinātnei, šie ceļi varētu sniegt ļoti vērtīgas ziņas.

Bet pašlaik varam tikai minēt par milzīgās tīklveida struktūras nozīmi. Diez vai tie ir tikai rituālie zīmējumi, līdzīgi kā Naskas tuksnesī Peru. Bet varbūt te attēlota sena pasaules karte? Mūsuprāt, vēl ticamāk šo ceļu tīklu salīdzināt ar milzīgu elektronisko shēmu vai cilvēka smadzeņu izvērsumu, kas saistāms ar Dižās sejas darbību. Šobrīd tie ir tikai minējumi, bet tie nepieciešami, lai mēs būtu gatavi saprast to, ko rādīs tālākie pētījumi. Tiem nav vajadzīgi atsegumi. Bramaņu ceļus un zīmējumus var noteikt arī citādā veidā. Pat paši pieticīgākie vērtējumi liek domāt, ka milzīgajam darbam, veidojot zīmējumu tīklu starp tūkstošiem krāvumu, bijis kāds ļoti svarīgs mērķis.