IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Līdzīgi akmeņu krāvumi nesen atrasti tepat Latvijā, Valkas rajonā. Par daudziem līdzīgiem krāvumiem Ludzas rajona dienvi­du daļā, stāstījusi ģeoloģe Silvija Mūrniece. Rakstos minēts, ka tādi bijuši arī pie Alūksnes un citur. Tie atradušies pie svētozo- liem. Par akmeņu krāvumiem stāsta arī angļu pētnieks Džo Frēzers savā izcilajā darbā "Zelta zars" (latviski nav tulkots). Akmeņus likuši ceļotāji, dodoties garā, bīstamā ceļā.

Ziemeļos no Mazsalacas, senajā Ibdenes novadā, zem liela svētakmens pārkares atradām daudz olīšu, kuri noteikti bija tur atnesti. Dabīgā ceļā šādu akmens olīšu kaudze tur nevarētu ras­ties. Olīši bija virs zemes, nebija apsūnojuši, bet tas nevarēja būt arī bērnu darbs jo tuvumā māju nav. Acīmredzot šī paraža bijusi dzīva vēl 20. gadsimta sākumā.

Krāvumi, līdzīgi kā Pokaiņos, zināmi Gotlandē, Zviedrijā, Norvēģijā, Tibetā, Japānā un citur.

Norvēģijā tos dēvē par "Karaļu kapenēm" un, pats par sevi saprotams, tie atrodas valsts aizsardzībā.

Tibetā vēl šodien ne tikai kalnu pārejās, bet arī pie ciematiem ir akmeņu krāvumi — laces un Ihatlio. Pēdējais vārds saistās ar Iha — Kalnu dievību, kas mīt debesīs. Atkal līdzība ar Ietu tautas vārdu. Šīs ziņas liecina, ka akmeņu krāvumi savākti cilvēka aiz­sardzībai vai, vel drīzāk, pareģošanai, zīlēšanai, lai gutu Dieva Padomu aizsardzībai, ja jādodas bīstamos ceļos. Krāvumi ir ne tikai kalnos, bet arī līdzenumos.

Akmens krāvumi ir arī Japānā. Šeit tos sauc Sei-islii-seki, t.i. "Svētie akmens krāvumi". Japānas ziemeļaustrumos, salīdzi­not ar dienvidu daļu, akmens krāvumi ir samērā nelieli (1—1,5 m). Bieži tās ir ģeometriskas taisnes, kur akmeņi nolikti cits citam bla­kus. Naras apkārtnē ir lieli akmens krāvumi, kas norāda uz ap­bedījumu vietām. Japānas ziemeļaustrumu daļas "Svētajiem ak­mens krāvumiem" mēdz būt augšā akmens ar Dieva simbolu. Šos "Svētos akmens krāvumus" uzskata par vietām, kur notiek kon­taktēšanās ar gariem (rei — gars). Iespējams, ka akmens krāvumi ir izveidoti arī ap avotiem. Kaut arī Japāna ir ļoti tālu, atkal at­cerēsimies ļoti senās saites ar japāņu kultūru. Tas nozīmē, ka Po­kaiņu krāvumu ideja un līdz ar to arī konstruktīvais risinājums varēja pastāvēt ne tikai iepriekšējā starpledus laikmetā, bet varbūt jau agrāk.

Neapšaubāmi, ka senajiem cilvēkiem bija kādi nozīmīgi iemes­li, kuru dēļ miljoni akmeņu nesti tūkstoš un pat vairāk kilometru uz Pokaiņiem. Šķiet, ka šī svētceļojuma garīgā nozīme bijusi tik augsta, ka mūsdienu domāšanai tā nemaz nav izprotama. Bet pie neizprotamā vienmēr jāpieiet ar cieņu, nevis ar cirvi un lāpstu.

Pokaiņos 20. gadsimta beigās vandāliski iznīcināti apmēram 2 tūkstoši kapeņu krāvumu. Jādomā, kā tas varēja notikt un kas būtu darāms, lai tādas lietas vairs nekad neatkārtotos.

Vēl līdz Otrajam pasaules karam vietējie iedzīvotāji Pokaiņu akmens krāvumus uzskatīja par senkapiem. Diemžēl arheologu interese par Pokaiņu mežu bija gaužām pavirša. Viņi krāvumu tuvumā atrada agrīno viduslaiku apbedījumus, bet neievēroja, ka tic atrodas tur, kur akmens krāvumu nav. Pašus krāvumus viņi nepētīja.

Diemžēl to valsts algoto cilvēku attieksmi, kam jārūpējas par senatnes pieminekļu aizsardzību, nevar skaidrot tikai ar vāju izglītību un senvēstures nezināšanu. Te drīzāk jārunā par vairāk vai mazāk apzinātu rīcību, lai iznīcinātu tos vēstures pieminekļus, kuri neatbilda ortodoksālajām nostādnēm. Līdzīgas il kā paviršības, kļūdas vai aplamības, bet būtībā noziedzīgas darbības pieļautas (lasi — veiktas) arī daudzās citās Latvijas senvietās, un tādējādi iznīcinātas izcilas senatnes vērtības.

Pirms gadu tūkstoša senči savus labākos cilvēkus bijīgi ap­glabāja krāvumu malā, uzberot nelielus pauguriņus, bet neaiztie­kot pašus krāvumus, jo apzinājās tos kā svētus. Tā mūsu senči senatnes vērtības apzinājās labāk kā 20. gadsimta zinātnieki.

No krāvumu izvietojuma pret Dižo seju un Dieva kalnu izriet to dalījums. Pa kreisi no Dižās sejas varētu būt sieviešu, pa labi — vīriešu apbedījumi. Ausekļa kalns, kas atrodas uz dienvidiem no Kroņa kalna, atbilst valdnieku, bet Dieva kalns visaugstāko pries­teru apglabājumiem. Tie ir tik seni, ka nav cerību atrast ne kaulus, un it ne pavisam kādas senlietas vai citus priekšmetus.

Akmens krāvumu kapi Latvijā saglabājušies daudzās vietās. Varētu domāt, ka šī paraža ienākusi no tām vietām, kur mūžīgā sasaluma vai klinšaina pamata dēļ mirušo nevar zemē ierakt. Lat­vijas zemē šādu problēmu nav. Tomēr akmens krāvumi nav tikai fizisko apstākļu noteiktas paražas ievērošana vien. Akmens krāvu­mam enerģētiskā vietā ir nozīme pati par sevi. Ja tas likts uz ievēro­jama apbedījuma, šī nozīme pieaug.

Vairākas faktu drumstalas par senajiem laikiem liek domāt, ka mūsu senči zemē raktajās bedrēs, t.i., skeletkapos, guldīja tikai vergus, varbūt arī kalpus. Pamatiedzīvotājus sadedzināja uz sārta, pelnus bēra ozolkoka urnās, kuras lika noteiktās vietās, vēlāk bēra ari ūdeni. Domājams, ka Pokaiņos dedzināja tikai bramaņus un svētvietu kalpotājus, pelnus bēra Spārnu ezerā. Par to liek domāt attēls uz akmens, kas nosaukts par Laimas galdiņu. Daļa cilvēku tur saskata sievieti, kura raugās Spārnu ezera virzienā. Tai blakus ugunskurs.

Pāratdzimšana caur ūdeni daudzkārt pieminēta dainās, par to jau lasījām piektajā apcirknī. Kurši savus aizgājējus sadedzināja sārtos lidz 15. gadsimtam, jo uzskatīja, ka tāda gadījumā dvēsele pie Dieva nonāk tūlīt. Dedzināja kopā ar rotas lietām, to saku­sušās atliekas atrastas Talsu Vilkmuižas ezerā. Tomēr traucēt Spārnu ezera mieru nevajag. Jo runa ir par tik seniem laikiem, kad metālu vēl nepazina. Turklāt mūsu senču priesteri rotas nenēsāja.

Uz sārtu cilvēki devās labprātīgi tad, kad juta pēdējās stundas tuvošanos. Viņi paši nogūlās uz mirstamā akmens vai tieši uz sārta. Tādas ziņas saglabājušās par grieķu varoni 1 lēraklu. Latvieši ne­saka mirējs, bet gan aizgājējs, piemēram, dainā:

Mana mīļa māmulīte

Pār kalniņu pārtecēja…

Spārnu ezera apveids atgādina lidojošu putnu. Putns lido vis­pirms uz Bramaņu ezeru, tad caur Medni uz Augstkalni. Augst­kalnē augstu kalnu nav, tā ir tikai norāde uz rituālu vietu. Putna lidojuma virziens uz dienvidaustrumiem, kur lēc saule Zie­massvētku rītā, atbilst senajiem uzskatiem par pāratdzimšanu. Jo Ziemassvētki ir gan Saules, gan Zemes, gan Visuma dzimšanas svētki.

Domu par senkapiem un pāratdzimšanu apstiprina arī Dzīvības zīme, ko veido akmeņu krāvumi terasē pie Dieva kalna un jau apskatītie Pokaiņu vārda tulkojumi. Šajā nodaļā izvērtējām augstāko priesteru apglabāšanas būtību un izteicām dažus minēju­mus par jau sen aizmirstām paražām. Pārmeklējot ar modernām analīžu metodēm Spārnu ezeru un augsni vietās, kur varēja notikt apbedīšanas rituāli, mēs varētu gūt ne tikai priekšstatu par senajām paražām. Iegūtās ziņas dotu iespēju 21. gadsimta cilvēkiem atgūt tās zaudētās senās zināšanas, kas vajadzīgas mūsu zemei un tautai.

Arheoloģiskie atradumi. Akmeņu salikumus nedrīkst pētīt ar graujošām metodēm. Ar tādām pat sekmēm malkas cirtējs ar savu cirvi varētu pētit televizora, pulksteņa vai kāda cita smalk- mehānisma uzbūvi.

Diemžēl ļoti līdzīgas ir pašreizējās arheologu metodes akmens salikumu apzināšanā. Artām labākā gadījumā var inventarizēt vi­duslaiku kapus. Bet šīs metodes ir barbariskas un pētāmo objektu pilnīgi saposta. Tāpēc tas nav pieļaujamas, pētot tādas senās civi­lizācijas pieminekļus, kuras garīgais mantojums tālu apsteidz šīsdienas cilvēces saprašanu.