IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Tā, piemēram, Latvijā, tostarp ari Pokaiņos, ir akmeņi ar apstrādātu, it kā kodinātu sīkreljefu, kas veido zīmējumus.

Skotijas ziemeļrietumos, netālu no Rainijas ciema pie Tepo- nota kalna (560 m.vjl.), saglabājies liels akmeņu mūris, kurš pārklāts ar baltu vai viegli iezilganu glazūru. Mūra iežogotā lau­kuma sākotnējie izmēri bijuši 45 x 28 m. Mūsdienu zinātnieki nevar pateikt, kā šis mūris pārklāts, jo, pēc neorganiskās ķīmijas speciālistu domām, tam bija vajadzīga vismaz 1200°C temperatūra. Grūti, pat neiespējami iedomāties, kā šo mūri varēja apdedzināt senatnē.

Pokaiņu sirmie akmeņi liek domāt, ka Saule tos balinājusi daudzu gadu tūkstošu garumā. Tas lieku reizi apgāž izteikumus par to, ka akmeņi vākti tikai 20. gadsimta sākumā vai ari 14. gad­simtā kādas pils būvei u.tml.

Nesaprotami, kāpēc gan arheologi, kuri 1996. gadā pētīja ak­mens krāvumus, neizdarīja šo akmeņu ekspertīzi. Bet tas, ka gaišie akmeņi nav savācami uz vietas, ir skaidrs arī bez ekspertīzes. Ap­vaicājoties daudzās Pokaiņu apkārtnes mājās par to, kādi akmeņi atrasti viņu laukos, ļaudis parasti atbild: "mūsu zemēs akmeņi ne­aug", vai tamlīdzīgi.

Apzinoties, ka diez vai visā Baltijā varēs savākt tik daudz gaišu galvas lieluma akmeņu, cik to ir Pokaiņos, jāsecina, ka tic var būt tikai atnesti no lielas tālienes. Bet to apstrāde paliek noslēpums.

Nobeidzam šo nodaļu ar pārdomām par sirmo akmeņu vecu­mu. Latvijā un arī citās zemēs redzēti daudzi lieli, pilnīgi vai daļēji zemes virspusē guloši zilganpelēki vai citas tumšas krāsas akmeņi. Nav šaubu, ka tie šeit atrodas vismaz kopš pēdējā ledus laikmeta beigām. Saule tos balinājusi daudzus gadu tūkstošus, tomēr ak­meņu krāsa mainījusies visai maz. No tā jāsecina, ka Pokaiņu spilgti baltie akmeņi skatījuši sauli vismaz simtiem tūkstošu, ja ne miljo­niem gadu. Paliek tikai jautājums, vai tas noticis Pokaiņos, jeb gaišie akmeņi atnesti no tālām malu malām.

Mēģinot aizsargāt Pokaiņu svētvietas akmeņu krāvumus, au­toram un viņa domubiedriem nācās saskarties ar mūsdienu cilvēku šauri materiālistisko domāšanu. Daļa zinātnieku, kā jau minējām, apgalvoja, ka akmeņi novākti no lauksaimniecībai izmantojamām zemēm, citi — ka akmeņi vākti kādas pils būvei. Šos apgalvoju­mus viegli apgāzt ar vienkāršas aritmētikas palīdzību. Nav grūti aprēķināt, ka savākt no mikrolauciņiem vairākus tūkstošus tādu akmeņu kaudžu, kādas tās ir Pokaiņos, varētu tikai tad, ja šie ak­meņi klātu apkārtni bezmaz vai blīvā slānī. Bet, ja ari tāds ak­meņu klājums te kādreiz būtu bijis, nav domājams, ka normāls cilvēks tādā vietā pūlētos iekopt kaut nelielu lauciņu. Vismaz ne Latvijā.

Neskaitāmas ziņas gan no Latvijas, gan visas pasaules lieci­na, ka akmeņu krāvumiem, tāpat kā atsevišķiem lieliem akmeņiem, bijusi izcila loma seno cilvēku dzīvē. Viņi uzskatīja, ka tie palīdz aizsargāties pret ļaunumu, izzināt un vadīt nākotni, veikt citus zintniecības pasākumus. Daži pētnieki nule minētās akmeņu spējas saista ar kvarca kristālu spējām uzņemt informāciju, to uzkrāt un arī izstarot. Dažādas ziņas liek domāt, ka mūsu senči prata sa­runāties ar dabu caur akmeņiem un šādā veidā virzīt savas zemap­ziņas norises. Tāpēc viņu dzīvē akmeņiem, tostarp arī to krāvu­miem, bija liela nozīme. Jāpiebilst, ka tā joprojām nav zudusi.

Ko nozīmē akmens? Mūsdienu cilvēkam akmens ir tikai būvmateriāls. Senatnē akmeni uzskatīja par dzīvības veidu, ar ku­ru var palīdzēt cilvēkam atgūt veselibu, caur kuru gūt Dieva pa­domu. Svētceļnieki, kas senatnē ieradās Pokaiņos un uz dzel- tenīgajām, saules krāsas smiltīm ieraudzīja žilbinoši balto akmeņu krāvumus un līdzās tiem bramaņus baltos ģērbos, izjuta pavisam ko citu nekā mūsdienu cilvēks, kas biezā mežā ierauga pelēku akmeņu čupiņu.

īpaša vērtība bija akmeņiem, kas likti bioenerģētisko plūsmu tīkla krustpunktos. Tos arī uzskatīja par svētakmeņiem. Lūk, ko saka daina:

Ūdentinš, akmentinš,

Tie dzīvoja saules mūžu.

Ūdens zemju dibenā,

Akmens kalna galiņā.

V 1600, 7038

Tātad īpaši godājams tikai "akmens kalna galiņā". Tomēr ar šiem vārdiem nav jādomā tikai par fiziskās pasaules pauguriem. Ar tiem varēja apzīmēt arī t.s. āderu krustpunktus.

Arī visi Pokaiņu krāvumi un salikumi atrodas oderu krust- punktos. Nevienam no pētītajiem salikumiem nav bijis cita no­vietojuma. Katrs no tiem krauts rūpīgi izvēlētā vietā, un to var pārbaudīt gan ar moderniem instrumentiem, gan ar sen­senajiem rīkstniecības paņēmieniem.

15. att. Krāvumu izvietojums Balta kalna pārejā. Vieta iznīcināta 1995. gadā

Aizsardzība. Ziņas par akmeņu lietošanu aizsardzībai sasto­pamas ne tikai nostāstos. Ir dažas dainas, kas stāsta, kā gatavo karavīru kaujai:

Dzelzim dzimu, dzelzim augu,

Dzelzim savas kājas āvu.

Manas miesas, mani kauli,

Tinaties pakulās,

Lai nelien svina lode,

Ne tērauda zobentiņš.

Dieva dotu cirvi cirtu

Pelēkā akmenī;

No akmena taukus ņēmu,

Smērēj' savu augumiņu.

Dzelzu pirti kurināju

Tēraudiņa skaidiņām,

Dzelzu slotu sutināju,

Lai peras tas puisītis,

Kam tērauda kažociņš.

Man kažoka nav.

LD 34! 11

Šos aizsardzības vārdus skaitīja trīs reizes, lai no kara pārnāktu vesels.

Kaut arī aizsardzības vārdu sākums un beigas stipri kropļotas, vidējā daļa saglabājusies labi un dod nelielu ieskatu par iespējām sasaistīt cilvēka garu ar akmeņu starojumu, lai aizsargātu no iespējamām nelaimēm. Mūsu senči kopš neatminamiem laikiem ir ticējuši Dievam un viņa spēkam, un šī ticība nav izzudusi ari 21. gadsimtā. Saskarsme ar Radītāju īpaši izjūtama bija minētajās vietās. Visā pasaulē cilvēki kā talismanus nēsā vairāk vai mazāk apstrādātus akmentiņus, lielākoties iestrādātus rotaslietās.

Ja šodien pēc pārpalikušo akmeņu skaita vērtējam, ka Po­kaiņos ieradies apmēram miljons svētceļnieku grupu, tad pašu svētceļnieku skaits bijis vismaz 15—20 reižu lielāks. Norādes par tālās ziemeļu zemes apciemošanu var sastapt sengrieķu tekstos. Domājams, ka, rūpīgāk pētot citu Rietumeiropas tautu teikas un citas garamantas, varētu atrast vēl citas norādes.

Vārds akmens senajā svētajā valodā — sanskritā tulkojams kā "savienojums ar debesīm". Interesanti atzīmēt, ka latviešu va­lodā vārda akmens otrā zilbe angļu valodā atbilst no angļu valo­das saglabātām vārdam men (raksta man) — "cilvēks". Daudzu tautu pasakās cilvēkus un dzīvniekus varēja gan pārvērst par ak­meņiem, gan arī atburt atpakaļ. Tā kā šo akmens galvu nozīme tālā senatnē varēja būt ļoti būtiska.

Visā pasaulē sensenos laikos pastāvēja akmens galvu kults. Dienvidamerikā un Lieldienu salās tās bija milzīgas, citur mazākas. Pirms 30 gadiem Latvijā samala šķembās akmens galvu piramīdu pie Kaltenes, kuras virsotne bija vienā līmenī ar koku galotnēm, t.s., Vellkalvu, kura senāk, iespējams, saukta par Ilmatu kalvu.

Vēstures avotos ziņas par krāvumiem ir visai trūcīgas. Pro­fesors V. Klive rakstā par latviešu reliģijas tradīcijām (Viedas vēstis, 1996, Nr. 9/10, IX. lpp.) piemin Hupeļa aprakstu par Val­kas apriņķi. Tur bijusi svētvieta — akmeņu kaudze, saukta par "Mājas Kungu", kur ļaudis upurējuši gaili un olu gan kā pateicību, gan lūdzot aizsardzību.

Tā kā mūsu senči dzīvu radību upurēšanu neatzina, tad šī ziņa liecina par seno paražu kropļojumu un Rietumeiropas paražu ietek­mi. Tomēr tā vērtējama kā, kaut vāja, tomēr seno zināšanu atblāzma, cieņa pret akmeņu krāvumiem. Diemžēl ar to vien vēl nav izskaidrojama citu, Latvijā vēl nesen atrasto krāvumu nozīme. Tādēļ nedaudz par akmeņu krāvumiem dažādās pasaules vietās. Akmeņu krāvumi kā kulta objekti zināmi visā pasaulē. Augstkal­nu rajonos ceļš uz kalnu pāreju vienmēr ir bīstams. Ceļotāji uz­skatīja, ka bez Dieva palīdzības pāri kalniem netikt. Tāpēc kā zie­dojumu nesa līdzi un vēl šodien nes nelielu akmeni, kuru kalnu pārejā noliek āderu krustpunktā. Tā gadu tūkstošu gaitā kalnu pārejās izauga akmeņu kaudzes. Eiropā tās dēvē par tūrietn, Āzijā par obo.