IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Tie zintnieki, kas prot vadīt bioenerģētiskās plūsmas svētie- lejās, var tās ierosināt, radot patiešām īstu pirti, kas varētu noderēt dziedniecībai vai citām vajadzībām. Tālab ar zināmu pārliecību var teikt, ka šī un līdzīgas dainas varētu būt Pokaiņu svētieleju apraksti. Uz šo domu noskaņo arī biķerīša vārds, ar kuru Auseklītis lēja garu. Cik zināms, pirtī garu lej ar ķipīti vai kādu citu trauku. Šajā dainā interesanta un nozīmīga ir Ausekļa loma, kas saistāma ar jau minētajiem gara gaismas nesējiem. Svētieleja būtībā ir šis biķeris vai kauss (atcerieties latīņu—pokulum). Tā kā Baltijā nav zināmas citas līdzīgas olīšiem bruģētas ielejas — kausi, tad ar pie­tiekošu pārliecību varam teikt, ka minētās un līdzīgas dainas vēsta par Pokaiņiem.

Atgriežamies vēl pie pirmās 1994. gadā atklātās ielejas. No Līdzināšanas akmens īpaša taka ved uz akmeņiem izlikto trešo svētieleju. Gan pēc formas, gan bioenerģētiskā raksturojuma arī tā ir ļoti līdzīga grieķu amfiteātriem Vidusjūras baseinā. Icdobe ir skanīga. Ja iedobi izliktu ar tufa bluķiem tā, kā tas darīts senos Vidusjūras baseina amfiteātros, tad tā neatšķirtos no līdzīgām vietām Grieķijā un Sicīlijā. Iespējams, ka bez jau minētās pirts svētielejās darīja vēl daudz ko citu, piemēram, vēroja zvaigžņu atspulgus, sagatavoja enerģētisko ūdeni dziedniecībai un ri­tuāliem u.c.

Šķiet, ka mākslīgi veidots ir arī Spārnu ezers, kas atgādina lidojošu putnu. Tas jāskata kā svētvietu kopuma daļa, kura ietilpst arī Spārnu kalns.

Vīnkalni ir savstarpēji saistītu pauguru grupa ar stāvām nogāzēm, bet līdzenām virsmām — plakumiem, kuri augšdaļā ir vidēji ap 100 m gari un ap 10 m plati, orientēti rietumu—austru­mu virzienā. Šo un vēl dažu citu pazīmju sakritība liek tos uzskatīt par mākslīgi veidotiem.

Pauguru savstarpējos novietojumos un to savstarpējos attālu­mos atrodama visai izteikta ritmika, kuras modulis 150 m, t.i., vie­na miljardā daļa no Zemes attāluma līdz Saulei. Arī pauguru nogāžu stāvums un plakumu novietojums rietumu-austrumu vir­zienā pilnīgi izslēdz iespēju, ka šīs pauguraines veidojis šļūdonis.

Vīnkalnu augstākajam — Baltajam kalnam plakuma virsma virs apkārtnes paceļas 12 m, bet virs jūras līmeņa — 108 m. Uz šo kalnu raugās Dižās sejas Saules lentes dienvidaustrumu gala tur­pinājums. Tātad šis kalns iezīmē jaunās gaismas dzimšanu. Vien­laikus tas atrodas uz vienas rietumu-austrumu līnijas ar citiem pau­guriem un tādējādi izsaka vienību ar senču Jauno gadu Lielajā dienā.

Jau teicām, ka Saules lente ir slīpa, tās augšgals atrodas Sau­les lēkta galā. Starp šo lēkta galu un Balto kalnu ir divi zemāki pauguri. Tiešo skatu patlaban aizsedz meži, bet, skatot augstumu atzīmes kartē, šķiet, ka Saules lēktu Baltajā kalnā vajadzēja vērot caur vizieriem, kas atradās minētajos zemākajos pakalnos. Arī jeb­kuri citi šīs apkārtnes pauguri šķiet veidoti ar dziļu pārdomātu jēgu. Tas pats sakāms par uzejām un pārejām.

Kopumā Vīnkalnu plānojums ir viens no pārsteidzošākajiem diždarbiem pasaulē. Ja pauguru savstarpējo novietojumu it kā no­saka astronomiska rakstura saistības, tad to augstums, virsmas vei­dols, uzeju un noeju veidojumi darināti atbilstoši bioenerģētiskajām joslām — stringiem. Vienkāršotā valodā tās varētu dēvēt par hori­zontālām āderēm. Tā nav nejaušība. Senči, pirms veidot paugu­rus, labi zināja to, kas atrodas virs Pokaiņiem, kādas ir šo horizon­tu bioenerģētiskās īpatnības un iespējas. Tādējādi Pokaiņi uz­skatāmi par ļoti sarežģītu telpisku shēmu, kuru mēs šobrīd varam tikai apjaust.

150 m no Baltā kalna atrodas otrs, zemāks paugurs, kura pla- kums arī ir rietumu-austrumu virzienā. Uz tā 1999. gadā novieto­ja ozolkoka stabu, kurā Dobeles mākslinieks Sandris Konrāds ie­griezis Lielvārdes jostas rakstus.

Kalnu virsmas un nogāzes stipri bojātas 1990. gadu sākumā, kad šeit zāģēja kokus un izveda baļķus. Uz Baltā kalna vēl bija palikusi sirds veida akmens šķila ap 0,8 x 0,8 m.

Jāpiebilst, ka vārdam Vīnkalni nav nekā kopīga ar vīnogu audzēšanu. Tas saistīts ar seno Venēras, t.i., Ausekļa vārdu, kura gaitai senči vērīgi sekoja, lai izzinātu nākotni.

Apskatot paugurus kopumā, to telpiskos veidojumus, nogāžu veidus un stāvumu, jāsecina, ka tie veidoti, berot sausus mate­riālus — oļainu granti un smiltis ar mums nezināmiem tehnoloģis­kiem paņēmieniem. Jau atzīmējām, ka gan plakuma, gan pamatņu novietojums pilnīgi izslēdz domu, ka tās varētu veidot apledoju­ma plaisās iebirušās klinšu šķembas vai citi to sadrupšanas mate­riāli. Pauguru virsmas ir samērā līdzenas, kas arī liek domāt par to uzbēršanu sausā veidā. Tādējādi visa šī pauguraine uzskatāma par senču zinātnes un tehniskas pieminekli.

Dziednieku kalns ir rietumu-austrumu virzienā novietots pau­gurs, kas būtībā noslēdz Vīnkalnu sistēmas dienvidu daļu. Kalna garums ap 100 m, platums ap 60 m, augstums ap 8 m. Kalna rietumu gals savienojas ar citu līdzīgu pauguru, arī rietumu-aus- trumu virzienā novietotu pauguru ķēdi, kuras kopgarums pārsniedz 0,5 km. Kopš 1990. gadu sākuma gar tā dienvidu malu izveidots ceļš baļķu izvešanai. Tas bojājis daļu kalna pamatnes. Ari šis ir mākslīgi uzbērts kalns, jo šī vieta ļoti piemērota dziedniecībai. At­bilstoši bioenerģētisko plūsmu sazarojumiem attiecīgās vietās no­vietoti īpaši apstrādāti akmeņi dažādu vainu dziedināšanai. Parei­zu dziedināšanu šajās vietās var veikt tikai pieredzējuši speciālis­ti. Pēdējos gados kļuvuši zināmi daudzi pārsteidzoši izdzie­dināšanas gadījumi. Tomēr jāpiebilst, ka vairākos pašdziedināšanās gadījumos apmeklētāju stāvoklis pasliktinājies.

Dziedniecības akmeņi atrodas tajā pašā Dziednieku kalna nogāzē, kur Ziedu akmens. Netālu no tiem akmens bļoda, iespējams ginekoloģisku vainu dziedināšanai. Dažos akmeņos iestrādātas vietas sēdēšanai, gulēšanai vai citām vājiniekam ērtām pozām. Katrs akmens novietots tādā vietā, kur torsionu plūsmas rada dziedināšanai labvēlīgu lauku.

Ziedu akmens atrodas nogāzē, apvedceļa malā. Mūsu senči neatzina asiņainus upurus, lai gan vēsturnieki, kas nepārzina se­natni, cenšas iegalvot pretējo. Akmenī iekalts plauktiņš ziedu likšanai. Līdzīgi akmeņi Latvijā ir daudzās vietās. Jau minējām, ka R. Rozīte līdzīgus plauktiņus redzējusi arī Peru (sk. piekto ap­cirkni). Bet Latvijā līdz šim nav zināms neviens akmens, kuru pamatoti varētu dēvēt par upurakmeni.

Vilka galva. Dziednieku kalna austrumu galā izplūst avoti ar dziednieciskām īpašībām. To ūdenim piemīt baktericīdas spējas. 1997.—1998. gadā avota izteku attīrīja no zemes slāņa, kas bija uzkrājies pēdējā gadu tūkstoša laikā. Blakus atsegts kulta akmens, kas atgādina vilka galvu.

Dziedniecība. Saglabājušās ziņas par to, ka vēl 20. gadsimta sākumā sasirgušie Pokaiņu apkārtnes ļaudis gājuši uz seno svētvie­tu. Viņi padzēruši veselības avota ūdeni, pasēdējuši uz dzied­niecības akmeņiem un kļuvuši veseli.

Pokaiņos atrastas divas senču dziedniecības vietas ar īpaši apstrādātu akmeņu kopām. Viena kopa ir Pokaiņu loka dienvidos uz īpaši uzbērta paugura. Otra atrodas apmēram 3 km ziemeļos, netālu no bijušās Pokaiņu mājas vietas. Abās vietās īpaši liktie akmeņi ir tā apstrādāti, lai piedotu tiem noteiktām dziedniecības vajadzībām atbilstošu apveidu. Katrai no šīm dziedniecības vietām ir gan atšķirīgs iekārtojums un paši akmeņi, gan arī to apveids un dziednieciskās spējas.