IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Galvenie garenie pauguri orientēti rietumu-austrumu, citi, kas tos savieno — ziemeļu-dienvidu virzienā. Šādas kopas noteikti nevarēja izveidot nc apledojuma šļūdonis, ne kūstošie ūdeņi, ne Zemes garozas krokošanās (neotektonika), ne kādi citi mums zināmi dabas speki vai norises. Savstaipēji perpendikulāri ir ari ieleju vir­zieni. Pokaiņos ir lieli zemes veidojumi, kas pilnīgi noteikti ir ne­vis dabas, bet gan apzinīgu būtņu radīti vai vismaz pārveidoti. Lielie darbi nav darīti kādu mītņu vai aizsardzības objektu vei­došanai. Šo nogāžu atsegumos nav manāmi dažādu, atšķirīgu no­gulu slāņi, kas raksturīgi ģeoloģiskiem veidojumiem.

Ģeoloģijas zinātņu doktors R. Griškjans domā, ka Pokaiņu reljefu veidojis spēcīgs enerģētiskais virpulis. Netieši to apliecina pauguri, kas atgādina stāvviļņos sabangotu ūdeni. Tādus viļņus redzējuši cilvēki, kas lielā vējā pabijuši uz Burtnieka vai kāda cita ezera. Tomēr arī R. Griškjana hipotēze skaidro tikai daļu no vei­dojumiem.

Diemžēl jāpiebilst, ka 20. gadsimta pēdējos gados Pokaiņu skaistās vietas stipri bojājusi smagā meža tehnika, kas, izvedot baļķus, atstājusi dziļas riteņu pēdas. Vēl jo vairāk, ar vēl vandāliskāku tehniku stādītas eglītes, atstājot zemē dziļas jo dziļas vagas. Vajadzīgi daudzi gadu simti, iekams aizdzīs šīs cilvēku bez-

12. att. Pokaiņu centrālā daļa

1) Veču (Vecajo) kalns; 2) Vecpokaiņu senkapi; 3) Staru kalns; 4) biļešu kase un autostāvvieta; 5) Pokaiņu mājas; 6) Vecpokaiņu mājas; 7) Caunu mājas; 8) Tuntuļu kalni; 9) Metamais kalns. Senkapi. Avota vieta; 10) Kartes akmens (Atzīmēts nosacīti, atrodas tālāk uz austrumiem.); 11) Dižā seja — sk. 5. att.; 12) Dieva dārzs — sk. 13. att.; 13) Vīnkalni; 14) Priesteru kāpnes; 15) Baltais kalns; 16) Mātes akmens; 17) Diža grava; 18) Lielvārdes josta; 19) Mazās kāpnes; 20) Dziednieku kalns; 21) Ziedu akmens; 22) Veselības avots; 23) Vil­ku akmens; 24) Skaņais kalns; 25) Zintnieku laiva; 26) Gaišreģa loks; 27) Nau­das kalns; 28) Naudas akmens; 29) Sesavas upe; 30) Nāves ieleja; 31) Vārtu akmens; 32) Ogānu svētkalns (Zīmēts nosacīti, atrodas tālāk uz austrumiem.) atbildības radītās brūces. Vēl lielāku ļaunumu nodarījusi zemes virskārtas sajaukšana, kas ievērojami apgrūtinājusi iespēju pētīt Pokaiņus kā arheoloģijas pieminekli.

Skaistās pauguraines lielākajā daļā nav skatu stigu, kas ļautu baudīt apkārtnes gleznainumu. Izkopjot šo vietu, to var padarīt par vienu no skaistākajām Latvijā. Labas gribas cilvēki ar Dobe­les mežniecības atbalstu šo darbu ir sākuši.

1990. gados ap Pokaiņu pauguriem izveidots jauns zemes ceļa posms izcirsto koku izvešanai, pa kuru var ērti piekļūt Pokaiņu interesantākajām vietām.

Pokaiņu centrālo daļu ierobežo Sesavas upe (25 km) un tās pieteka, kuru turpmāk dēvēsim par Tuntuļu upīti. Tā sākas starp Staru un Tuntuļu kalniem. Šajā, dabīgu robežu ietvertajā daļā, bez jau apskatītās Dižās sejas, ir vēl vairākas seno svētvietu kopas. Tām, tāpat kā vairumam citu vietu, doti pašu izdomāti vārdi, jo īstos nosaukumus neviens vairs neatceras:

a) Dieva dārzs,

b) Dižā grava,

c) Vīnkalni,

d) Dziednieku kalns,

e) Naudas kalns,

f) Metamais kalns.

Ap šo daļu ir vēl citas lielo svētvietu kopas — Spārnu kalns, Immas kalni, Tuntuļu kalns, Rakažkalns, Krievu kalni, Staru kalns u.c.

Dieva dārzs

Dieva dārzs ir Pokaiņu svētvietu vaiņaga dienvidu loka centrālā daļa. Tas aizņem ap 0,8 x 0,6 km lielu laukumu un pieguļ

Dižās gravas rietumu krastam. Ziemeļdienvidu virzienā to dala senatnē bruģēta taka — Ķēniņu ceļš, kas ved gan kalnā, gan lejā. Dieva dārza ziemeļos un dienvidos ir akmens krāvumu — seno apglabājumu joslas, kas orientētas rietumu-austrumu virzienā. Aust­rumos no Ķēniņu ceļa ir trīs pauguri — Dieva, Laimas un Māras kalni. Māras kalnā atrodas Līgavu akmens, rietumos no tā — Māras actiņa — laulību vieta — un tai blakus Saderības akmens.

Terases. Pokaiņos ir gan nebruģētas, gan bruģētas terases. Pēdējās atrodas dienvidos no mežsarga mājas, blakus arheologu 1996. gadā postīto krāvumu vietām.

Terases, raugoties no augšas, sastāv no divām viegli ieliektām daļām. Raugoties no ielejas augšup uz pauguru, kurš, mūsuprāt, būtu saucams par Dieva kalnu, redzama ļoti sena dzīvības zīme, kas atgādina lidojoša putna spārnus. Katra spārna vēziens ir ap 130 m. Bet, raugoties no kalna lejup, t.i., no otras puses, šī zīme lasāma kā grieķu alfabēta pēdējais burts — omega, t.i., nāves zīme. Tā kā šeit lejā ir vairāki senkapu krāvumi, arheologi vienu no tiem 1996. gadā atraka, pētīja, izvandīja un nesakārtotu pameta.

Akmeņiem izliktās terases bija paredzētas augstākajiem zint­niekiem, priesteriem un goda viesiem. Te rīta agrumā svinīgi sa­gaidīja uzlecošo sauli. Ap 100 m ziemeļaustrumos no terasēm atro­das divi, domājams mākslīgi veidoti pauguri, kas norāda Saules lēkta virzienu Jāņos. Šķiet, ka arī tic ir šī svētvietu kompleksa sastāvdaļa.

Lielie akmeņi. Pokaiņos virszemē lielu akmeņu ir maz. Šajā nodaļā ar jēdzienu "lieli" apzīmēti tie, kuru lielākais izmērs pārsniedz 1 m. Pats lielākais guļ Baltā kalna rietumu pakājē. Lielo akmeņu krāsa ir zilganpelēka, pat tumša. Tātad, kā tie, tā arī apaļie gaišpelēkie un dzeltenie ceļa bruģa akmeņi nāk no dažādām vietām, nevis no viena šlūdona sanesām.

Vairāki lieli akmeņi ar apstrādes pēdām novietoti atsevišķi. Tomēr arī tie saistīti savā starpā ar acīm neredzamām, bet zinātājam viegli izprotamām saitēm, kuras apzināmas ar īpašiem instrumen­tiem vai zintnieku rīksti. Ap šiem akmeņiem bija vēl citi, mazāki akmeņi, bet tie pēdējos gados nozagti.

Laimas galdiņš. Lieli akmeņi ir gan austrumos, gan rietu­mos no Dziļās gravas. Šīs grupas ir savstarpēji saistītas. Uz tām norāda īpaši zīmju akmeņi. Interesanta akmeņu kopa ir rietumu pusē, dienvidos no mežsarga mājām. Uz to norāda dobumakmens ar ūdens ekrānu, kura smailais gals vērsts uz Laimas galdiņu. Tas ir īpaši apstrādāts akmens stāvā nogāzē. Tā izmēri 1,6 x 1,4 x 0,5 m. Ar mums nepazīstamām metodēm tā līmeniskajā, plakanajā virsmā iestrādāta glezna — Saules meita pie ugunskura. Šis mākslas darbs, vērtējot ar senču paņēmieniem, veidots pirms ledus laikmeta. Šeit vārds "glezna" lietots nosacīti. Lielākā daļa cilvēku redz tikai ak­mens rievoto virsmu. Līdzīgi kā dažos citos tālās senatnes darbos, minēto attēlu redz tikai nosacītos apstākļos. To ieraudzīt palīdz virsmas mitrināšana ar svētavota ūdeni.

Līdzīgi senās mākslas darbi, kas redzami tikai noteiktos apstākļos, zināmi vairākās vietās pasaulē. Latvijai tuvākais atro­das Dienvidkarēlijā.

Tā ir sevišķa māksla — radīt veidojumus, kas redzami tikai noteiktos apstākļos. Mūsdienās šī māksla pilnīgi aizmirsta. Varbūt to var salīdzināt ar kodinātu foliju, kur attēlu redz tikai zem no­teikta leņķa. Tomēr folija tehnoloģija neļauj mākslinieka ieceri sa­glabāt cauri gadu tūkstošiem.

Latvijā ir vairāki līdzīga veida apstrādāti akmeņi. Pieņemts uzskatīt, ka tie ilgstoši gulējuši purvā, tos skalinājuši un kodinājuši skābie purva ūdeņi. Ja ticēt šādiem uzskatiem, tad Laimas galdiņš nejauši nokļuvis uz paugura, līmeniski novietots saistībā ar pau­gura akmeņiem, pie tam uz balstiem virzienos, kas saistās ar ci­tiem akmeņiem. Protams, tā nebija, šis ir izcils tālas senatnes mākslas darbs.

Šis nebūt nav vienīgais tādā veidā apstrādātais akmens, bet mākslinieciskajā ziņā pats izcilākais gan. Visādā ziņā šis akmens pieskaitāms pasaules nozīmes vissenākajiem pirmsledus laikmeta mākslas darbiem. Šim akmenim ir it kā cimda veidols, tā īkšķis rāda uz Līgavu akmeni. Šie un citi nosaukumi pašu doti, salīdzi­not vietas iekārtojumu ar dainās vēstītām ziņām, jo senatnē katrai vietai noteikti bijis savs apzīmējums, bet tas jau sen izzudis no tautas atminas.