IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Sevišķi spēcīga starojuma vietās cilvēki nedzīvoja, bet iekārto­ja tur svētvietas. Vēlākos laikos daļa mūsu seno svētkalnu pārbūvēti par pilskalniem, citās senajās svētvietās celtas kristīgo baznīcas. Pokaiņus šķērso vairākas lielas bioenerģētisko plūsmu līnijas.

Lielie tālie stari. Saules lēktu un rietu vietas gadskārtās no­teica virzienus, kas mūsu senčiem bija svēti. Šajos virzienos ik pēc noteiktiem attālumiem senatnē bija izveidotas svētvietas. Lai­ka gaitā daļa no tām pārtapa par apdzīvotām vietām, pat pilsētām.

No Pokaiņiem kā centra atiet vairākas šādas līnijas. Tās šķērso ne tikai Latviju, bet arī visu Eiropu un pat okeānu. Neapšaubāmi, ka šādu līniju izveidošana prasīja loti augstas zināšanas. Jau minējām, ka Pokaiņi atrodas uz Zemeslodes Galvenā meridiāna joslas rie­tumu līnijas. Ģeogrāfiski tā atbilst austrumu garuma 23°06\ Grieķijā uz šīs pat svētlīnijas atrodas Asklēpija templis, bet ne­daudz tālāk uz dienvidiem — vēl divi Apollona tempļi.

Ziemclrietumu-dienvidaustrumu virzienā caur Pokaiņiem iet transkontinentāla līnija Stokholma-Ventspils-Pokaiņi-Minska- Erevāna. Atcerēsimies Armēnijas galvaspilsētas vārda līdzību ar vienā sasaistē ietverto seno Eridanu. Bez tam jau pieminējām dicn- vidu-rietumu virziena transkontinentālo līniju uz Peru.

Bez tam Pokaiņus šķērso 350 km gara līnija — Lielais Mu- nameģis-Pokaiņi-Kretinga. Tā iezīmē Gaujas lejteces gultnes ģenerāllīniju. Tālāk šī svētlīnija šķērso Rīgu, Bērzi, Dobeli, Po­kaiņus, Iii. Senči šo līniju zinājuši, jo Cēsu, Bērzes un Īles baznīcas nav celtas rietumu-austrumu virzienā kā parasti, bet gan uz vienas līnijas, vienā un tajā pašā 60° azimutā, kas atbilst Saules lēktam Ūsiņos. Šīs līnijas sākums ir sevišķi interesants, jo Munameģis ir ne tikai Baltijas augstākā vieta, bet ari apļveida struktūras centrs. Bez tam ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minēto svētvietu līniju un ir tās materializēts apliecinājums. Uz šīs līnijas atrodas četri Baltijai nozīmīgi punkti:

a) fiziski augstākā vieta Baltijā — Lielais Munameģis;

b) garīgi augstākā vieta — Pokaiņu Dižā seja;

c) senatnes administratīvais centrs — Rīga;

d) tālās senatnes piemiņas vieta — Kretinga.

Četru šādu punktu atrašanās uz vienas līnijas noteikti nevar būt nejaušība.

Turklāt Pokaiņu sistēmas dienvidu dalu šķērso jau minētās līnijas — Liepāja-Ile-Viļāni-Ludza un Zelta ķēdes līni ja, kuras gal­venie posmi ir Nīgrande-Kokmuiža-Tērvete-Mežotne-Skaistkal- ne. Šī, pēdējā līnija, kopā ar Pokaiņu vaiņagu veido milzīgu zīmēju­mu, kas kartē atgādina Lielā Lāča zvaigznāju. Paši Pokaiņi atbilst tā kausam.

Nav pasaulē zināma otra tāda vieta, kurā krustotos tāds liela mēroga svētlīniju daudzums. Tas lieku reizi norāda uz Pokaiņiem kā izcilu Zemeslodes vietu. Lielo līniju krustošanās Pokaiņos vei­do visai sarežģītu enerģētisko struktūru Pokaiņu vaiņagā. Tā sa­vukārt izsauc fizikāla rakstura procesu īpatnības Pokaiņos, kuras var vērot visu gadu.

Šo daudzo svētvietu līniju simbolisks atspoguļojums atrodams pie Laimas akmens, caur kuru iet deviņas Zelta plūsmas jeb ugunsāderes. Tas ir ļoti rets gadījums. Nejau velti šim akmenim dota vēl viena iesauka — Kartes akmens.

Seno svētvietu, tostarp arī Pokaiņu, centros mēraparāti, ar ku­riem nosaka lādēto daļiņu plūsmas, uzrāda paaugstinātu staroju­mu. Tas nav bīstams apmeklētājiem, tomēr jānorāda, ka senās svētvietas nav piemērotas nakšņošanai.

Līdzīgi kā citās senču svētvietās arī Pokaiņos ir ļoti spēcīgs bioenerģētiskais lauks. Tādēļ daudzi cilvēki, pat labi šīs vietas zinātāji, Pokaiņu mežā apmaldās. Kā tautā saka, piesitas vadātājs. Kāda sieviete stāstīja, ka, Pokaiņos sēņojot viņa tā apju­kusi, ka pārgājusi divus lielceļus un neko nemanījusi, līdz pieva­karē atjēgusies 10 km attālajā Slagūnē. Tāpēc iesakām nenoiet no iezīmētajām takām un ceļiem, neklaiņot pa Pokaiņu mežu kur pa­gadās. Te bieži vien novirzās arī kompasa adata.

Gan unikālais starojuma aplis ap Pokaiņiem, gan arī daudzās ziņas par fizikālo lauku īpatnībām liek meklēt materiāla rakstura skaidrojumus. Iespējams, ka tie saistāmi ar vietām, kuras turpmāk dēvēsim par Trešajiem Pokaiņiem.

Vārdu "Pokaiņi" vietu un māju nosaukumos, bez jau ap­skatītiem, sastopam vēl četrās vietās. Pati interesantākā no tām atrodas dienvidos no Dobeles, Bērzes un Sesavas satekā. Atgādi­nāsim, ka Sesavas upe apliec Pokaiņus. Kopā ar Bērzi tā apliec kādu mīklainu vietu, kuru ģeologi dēvē par Dobeles anomāliju.

Ģeologs V. Segliņš to pētījis no 1986. līdz 1989. gadam. Par šo vietu izvirzītas daudzas, pie tam visai pretrunīgas hipotēzes. Pazīstamākā no tām apgalvo, ka šeit guļot lielākais apzinātais me­teorīts pasaulē. Tas atgādina apgāztu konusu, kura diametrs ir 4 km.

Rajona galvenā upe — Bērze — lejpus Dobeles izteikti tek uz dienvidiem, līdz pie Velna kalna tajā ietek Sesava. Tii ir izteik­ta ieleja, kura augštecē apliec Pokaiņus, bet lejastecē ieleja virzīta uz ziemeļiem-ziemeļaustrumiem. Bērzes ģenerālvirzieni līdz un pēc satekas ar Sesavu veido visai asu, ap 330° leņķi, ko varētu salīdzināt ar saliektu elkoni. Vēl atcerēsimies, ka šajā ziemeļu- ziemeļaustrumu virzienā raugās arī Dižā seja. Tā pirmā hipotēze neparasti aso Bērzes pagriezienu saista ar meteorīta novietojumu minēto upju satecē.

Kāda cita hipotēze uzskata, ka struktūra veidojusies, vairāk­kārtīgi atjaunojoties tektoniskai darbībai, pie tam tektoniskām kus­tībām raksturīgi dažādi virzieni; vienlaicīgi ārzemes svārstībām notikusi pārkarsušu ūdens tvaiku un gāzu eksplozija. Autors izda­la 3 attīstības posmus.

Visai interesantas ir nākošās hipotēzes, ka Dobeles anomālija izveidojusies vulkāniskās darbības rezultātā. Par to varētu liecināt gan vulkāniskais stikls, gan magnētiskas, gan ari nemagnētiskas iežu lodītes, minerāli — dimantu pavadoņi. Vēl jāpiebilst, ka zinātņu doktors R. Griškjans uzskata, ka zem Pokaiņiem varētu atrasties ieži, kas satur visai lielus dimantus. Kā gan šeit neatcerēties senās leģendas, ka atlanti esot veikuši milzu darbus ar lielu di­manta kristālu palīdzību.

Vēl cita, sufozijas hipotēze uzskata, ka anomāliju radījusi ģipšakmeņu šķīšana un izskalošana, dolomītu dēdēšana — sufo- zija. Sufozijas un karsta brekčiju veidošanās izsaukusi slāņu nosēšanos, iebrukumu, noslīdēšanu. Hipotēzes autors noraida jebkādu slāņu nobīdi (novirzi) un stratigrāfiskā griezuma nepilnību. Bet vienlaicīgi pieļauj sedimentācijas pārtraukumus, kā arī nogu­lumu virsmu izskalojumus.

Visai interesants ir meteorīta hipotēzes papildinājums, doma par to, ka Dobeles anomālija veidojusies, milzīgam kosmiskam ķermenim ietriecoties zemē. Sprādziena rezultātā izveidojusies gre­dzenveida forma un izjaukts normālais iežu sagulums, ieži un slāņi deformēti, sadrupināti; deformācijas novērojamas atsevišķos mi­nerālos (kvarcs, laukšpats). Hipotēzes autors uzsver, ka "saārdītais" konuss varēja izveidoties triecienviļņa iedarbības rezultātā. Bez tam ieži un slāņi sajaukti tikai griezuma augšējā daļā (līdz 250— 350 m dziļumam), dziļāk iežu stratigrāfiskā secība ir normāla un izturēta. Magmatisma pazīmes konusā nav fiksētas.

Kāds cits autors mēģinājis meteorīta un sufozijas hipotēzes apvienot. Viņi izteikuši pieņēmumu, ka Dobeles anomālijas struktūra veidojusies, meteorītam uzsprāgstot Zemes atmosfērā (2—3 km augstumā). Triecienviļņa iedarbība izraisījusi sufozijas procesus laikā, kad agrā triasa posms jau bija beidzies. Slāņu nosēšanās, iežu sablīvēšanās un sufozijas procesi, pēc autora domām, notikuši vēlajā triasā, bet pirms pleistocēna nogulumu veidošanās. Autors noliedz, ka meteorīta triecienvilnis varētu iz­raisīt tektoniskās svārstības iežos un ilgstošu slāņu relaksāciju.