IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

To, vai kāda vieta ir tikai parasts mežs, pļava, kalns, vai tā ir svētvieta, senatnē noteica nevis valdnieku vai priesteru iegribas, bet gan šīs vietas enerģētiskais raksturojums. Svētvietu nevar ne pasludināt, nc apstiprināt. Ja vieta dod tās apmeklētājiem veselību, aizsardzības spējas, palīdz ieskatīties nākotnē un to mainīt, iegūt citas dzīvei nepieciešamās ziņas, t.i., gaiši redzēt, tad tā ir svētvie­ta. Bramaņu (krīvu, priesteru) dziesmas, uzrunas un citas darbības savā būtībā ir svētvietas enerģētiska aktivizēšana, kas pēdējos ga­du tūkstošos diemžēl bieži vien pārtapusi par ārišķīgām ceremo­nijām.

Pokaiņi ir seno svētvietu kopums, kas vēl šodien nav zaudējis savu nozīmi, jo to nemitīgi uzlādē debesu un Zemes enerģijas.

Daudzas ziņas liek domāt, ka sirmā senatnē, pirms gadu tūkstošiem, Pokaiņus zināja ne tikai visā Eiropā, bet arī tālu pa­saulē. Ik gadus šeit ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzi gaišu akmeni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk kā tūkstoti kilometru. Vismaz miljons gaišo, no tālienes nesto akmeņu apliecina, cik liels bijis to svētceļnieku grupu skaits pirms gadu tūkstošiem, kas nesa sev līdzi pa akmenim. Apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par Pokaiņos atnesto akmeņu skaitu, jo daļa ceļotāju neatnesa neko.

Par lielo apmeklētāju pieplūdumu liecina ari grandiozās sapulču vietas.

Pokaiņi ir plašas senbaltu svētvietu sistēmas daļa, kuras izmēri ap 40 x 20 km. Ziemeļu daļu robežo Pokaiņi-2 un Pokaiņi-4, rie­tumu daļu — Kokmuiža, austrumu — Pokaiņi-5. Sistēmas dien­vidu mala meklējama netālu no Penkules, kas tulkojumā no som­ugru valodām varētu nozīmēt — "galvas", jeb galvenais ciems — peakull, jo pea — "galva", kuli — "ciems".

Starp Pokaiņiem un Penkuli, apmēram 5 kilometrus ziemeļrie­tumos no tās, pie senā ceļa uz Pokaiņiem bijušas Bramaņu mājas. Tagad te ir tikai brikšņiem aizaugusi vieta. Gan reljefs, gan māju vārds un atrašanās vieta liek domāt, ka senāk te bijis apaļš ezers ar apaļu salu vidū, kur dzīvojuši senie priesteri — bramaņi. Domā­jams, ka pie šī ezera pulcējušies svētceļnieki no tālām vietām, kuri bija gājuši dažkārt pat tūkstoti vai vairāk kilometru. Tālāk, jau kopā ar bramaņiem, svētceļnieki devušies pāri Sesavas upes iele­jai uz Pokaiņiem.

No Pokaiņiem tālākais ceļš droši vien veda uz Krievu (lasi Krīvu) kalnu, Zebrus ezera Svēto kalnu, uz Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru. Šī svētceļojuma nobeigums varēja būt Kok- muižā vai tās tuvumā pie Svētaiņu ezera. Vājnieki devās uz Tērveti, ko raksturo pats vārds (somugru valodā terve nozīmē "vesels", "veselība"). Apmeklējamās vietās droši vien ietilpa Tie, Tuntuļu kalni, Dēliņkalns un citas apkārtnes ievērojamākās vietas. Visas tās ietilpst aplī ap Pokaiņiem, kura rādiuss apmēram 20 km. Dau­dzu šo vietu iekārtojums gan Zebrus baznīcas kalnā, gan Kok- muižā, Tērvetē, Krievu kalnā u.c. pārliecinoši rāda, ka tās pa­redzētas daudzu tūkstošu svētceļnieku apmeklējumiem. Arī citas pazīmes, tostarp vietvārdi un teikas, apliecina, ka šeit senatnē iz­veidotas savstarpēji saistītas, plašiem pasākumiem paredzētas vie­tas. To apjoms tālu pārsniedzis visas mums senatnē zināmās līdzīgās vietas pasaulē.

Šobrīd Pokaiņu un tuvākās apkārtnes apsekotās vietas varam dalīt trijās nosacītās grupās:

1) vietas par kuru nozīmi varam izteikties ar apmierinošu pārliecību;

2) vietas par kurām var izteikt minējumus;

3) vietas, kuras ir tik ļoti izpostītas, ka par to nozīmi grūti izteikt pat minējumus.

No pirmās grupas vietām ievērību pelna:

— svētvietu kopa, kur viesi sagaidīja saules lēktu pāri Tun- tuļu kalniem;

— svētvietu kopa, kur notika pareģošana;

— dziednieku vietas Pokaiņos-1 un Pokainos-2;

— svētvietu kopa jauno pāru līdzināšanai un ievadīšanai dzīvē.

Minējumus varam izteikt par tādām vietām, kā:

— Dieva, Laimas un Māras svētvietu kopa augstiem viesiem;

— lielo priesteru svētvieta un Dižā seja;

— sapulču vieta vecajiem — Veču kalns;

— auglības rituālu viela Dziļajā gravā;

— Bramaņu ezers ar salu.

Ap Pokaiņu vaiņagu vēl ir arī citi zemes veidojumi, kuriem savā laikā varēlu būt saistība ar lielo sistēmu. Ar to nedomāju likai paugurus.

Pokaiņi ir liela un sarežģīta sistēma, kuras robežas nosaka aplis apmēram 45 km diametrā. Jāapzinās, ka Pokaiņi var pievilkt visai lielu ārzemju tūristu skaitu. Jau tuvākā nākotnē apmeklētāju skaits varētu pārsniegt miljons cilvēku gadā. Būs daudzi, kas vēlēsies tuvākā apkārtnē ierīkot viesnīcas, dziedniecības iestādes vai arī privatizēt zemi, kuras vērtība var pieaugt tūkstošiem reižu. Tādos apstākļos var iet bojā lielas vērtības, tāpēc nepieciešama Pokaiņu izpētes un aizsardzības stratēģija.

Pokaiņu fizikālie raksturojumi jāpēta ar moderniem instrumen­tiem un metodēm. Diemžēl jāņem vērā, ka daļa pētnieku Pokaiņus pētīs nevis kā vietu laba darīšanai, bet gan kā psihotrono ieroču poligonu. Tad var gadīties, ka Naudas kalna teikā minētais ak­mens nospiedīs tos, kas mēģinās darboties svešu spēku labā.

Un visbeidzot, nedrīkstam aizmirst, ka Pokaiņi ir izcilāko senču apbedījumu vieta, mūsdienu izpratnē — valdnieku kapsēta. Tāpēc šajā vietā nav pieļaujamas nc medības, ne koku ciršana.

Pokaiņu ģeofiziskais un ģeoloģiskais raksturojums

Jau visu 20. gadsimtu un vēl tagad skolās bērniem māca un stāsta par t.s. Zemgales līdzenumu. Tā ir rupja kļūda, kur vainoja­mi tie vēsturnieki, kas vāji pārzin 13. gadsimta notikumus, jo jēdziens Zemgale attiecas tikai uz Dobeles rajonu. Tagadējie Baus­kas un Jelgavas rajoni ietilpa senajā Upmales valstī, tāpēc būtu jārunā par Upmales līdzenumu šajos rajonos un par Pokaiņu pacēlumu vai augstieni Dobeles rajonā. Pokaiņi ir šīs augstienes ģeogrāfiskais un bioenerģētiskais centrs.

Pēdējos gadu desmitos ģeologi secinājuši, ka Zemes virsējā daļa (reljefs) vairāk vai mazāk ir dziļumā gulošā pamatklintāja atspoguļojums. Tāpēc, lai labāk izprastu Pokaiņu pauguraines vei­došanos un kopsakarības, jāieskatās apkārtnes ģeoloģiskajā rak­sturojumā. Tas iegūts no urbumiem Pokaiņu apkārtnē.

Vidēji ap 1,4 km dziļumā zem Pokaiņiem guļ pamatklintājs, ko veido granīti un granītgneisi. To virsējā daļa ir sadēdējusi. Virs tās atrasti kristāliskā pamatklintāja metamorfizētie un iņtruzīvie arhaja un apakšējā proterozoja ieži. Tos klāj biezs nogulumu iežu slānis, bet virs tā — kembrija nogulumi vidēji 1,2 km dziļumā.

Zem Pokaiņiem kembrija nogulumi atrodas ap 1,2 km dziļumā. Šajā slānī atrasti rūpniecībā, dziedniecībā izmantojami, augsti mi- neralizēti ūdeņi ar paaugstinātu broma, hloridu un nātrijā saturu saturu, kā arī termālie ūdeņi, kuru siltumu tālākā nākotnē varētu izmantot visai plaši enerģētiskiem mērķiem

Kembrija nogulumos atrasti arī smilšakmeņu slāņi, kuru bie­zums 43 līdz 58 m. Smilšakmeņu hidrocaurlaidības pārbaudes lie­cina, ka šiem iežiem ir labas kolektoru īpašības. Tos sedz 25— 32 m biezs blīvs apakšējā ordovika mālu slānis. Tam uzgulst or- dovika un silūra dolomitizētu un mālainu kaļķakmeņu, merģeļu slāņkopas, kuru biezums sasniedz 436 m.

Apakšējā ordovika slāni veido māls ar retām tnerģeļa un mālai­na kaļķakmens kārtām. Griezuma vidusdaļā pārsvarā merģeļi un dolomītmerģeļi. Vietām sastopami dolomīti un mālaini kaļķakmeņi ar mālu starpkārtām. Augšējā daļā iegulst blīvi māli ar neliela bie­zuma merģeļu un kaļķakmeņu kārtām; austrumdaļā — kaļķak­meņi, bieži vien daudzkrāsaini, ar pikainu lekstūru.