IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Sāksim ar visai plaša rakstura vērtējumu, ka Baltijā dubultsvēt- kalnus sastopam vidēji ik pēc 10 000 km 2 , t.i., ik uz 100 x 100 km platības. Tādā gadījumā ticamība, ka kāds no tiem atrodas noteik­tā 1 km 2 lielā platībā, būtu vērtējams kā 1:10000. Septiņu dubult- svētkalnu atrašanās noteiktā vietā būtu jāvērtē ar skaitļa 10 cetur­to pakāpi, kas savstarpēji reizināta 7 reizes, ar ko iegūstam 4x7, t.i. 28. pakāpi.

Bet vēl triju citu svētvietu atrašanās noteiktās vietās šajā sistē­mā aprēķināto skaitli palielinātu vēl kādu miljonu reižu.

No tā izriet, ka ticamība skeptiķu ortodoksāliem izteikumiem par sagadīšanos jāvērtē ar skaitli 0,000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 0001. Cilvēkus, kam matemātika nav īsti tuva, šis garais skaitlis var mulsināt. Tad paskaidrosim to tā —ja ticamību apgalvojumam varētu salīdzināt ar visu minēto kalnu un dubult- kalnu svaru, tad apgalvojums par sagadīšanos nav pat viena pu­tekļa vērtībā. Te jāpiebilst, ka līdzīgs varētu būt vērtējums izteiku­mam par jau aprakstīto Popes līniju kā sagadīšanos.

Protams, var lietot ari citas metodes, lai aprēķinātu šāda svēt­kalnu kopuma nejaušu izveidošanos. Aprēķinu var sniegt ar kādu citu skaitli, tomēr rezultāta būtība nemainās.

Mēs apskatījām tikai divas senās svētvietu sistēmas — Popes līniju un Engures-Pokaiņu trīsstūrus, Te jāpiebilst, ka šīs nebūt nav vienīgās sistēmas.

Nobeidzot sadaļu par Zelta ķēdi, vēl piebildīsim, ka senajām svētvietām bijuši daudzi uzdevumi. Mēs šeit pieskārāmies tikai seno svētkalnu izvietojumam. Dažas ziņas par pašu svētvietu dar­bību varēsiet tuvāk iepazīt aprakstā par dižo Pokaiņu svētvietu.

Pokaiņi raksturojami kā milzīga seno svētvietu veidojumu ko­pa. Kopējais zemes darbu apjoms tikai Pokaiņu centrālajā daļā vien vērtējams vairākos miljonos kubikmetru. Ari speciāli meklēto un daļēji apstrādāto, no tālienes nesto akmeņu skaits vērtējams vairākos miljonos. Lai cik skeptiski un pieticīgi vērtētu kopējo darbietilpību Pokaiņu radīšanai, tā varētu būt ap simts miljoniem darbadienu.

Tomēr nule teiktais ir tikai Pokaiņu centrālās daļas vērtējums. Visai precīzas sakarības starp Krievu, Rakažu un Immas kalnu saistību ar Dižo seju, liek domāt, ka šie kalni, kaut vai daļēji, ari ir mākslīgi veidoti. Nepārprotami tas jāsaka par Krievu kalna virsējo daļu un ieleju starp Immas kalniem. Neapšaubāmi mākslīgi vei­dota ir bijušā Bramaņu ezera apkārtne un sala, Spārnu kalns un, domājams, arī ezers. Bet pieskaitot mākslīgi veidolos vai pievei- dotos apkārtnes paugurus, kopējais darbu apjoms jāpalielina.

Neapšaubāmi, ka šādu milzumlielu darba apjomu veica, lai pildītu kādu ļoti lielu, kaut arī šodien grūti apjaušamu uzdevumu. Iepazīstot atsevišķu veidojumu biocnerģētisko raksturojumu, jāse­cina, ka katra no veidotajām vietām ir rūpīgi pārdomāta kādas lielākas sistēmas daļa. Kopumā to seno svētvietu sistēma, kas saistīta ar Pokaiņiem aizņem apmēram 40 x 20 km lielu platību un vērtējama kā lielākā apzinātā seno svētvietu kopa pasaulē.

Uz Pokaiņiem var raudzīties dažādi. Liela daļa apmeklētāju priecājas par skaisto Zemgales ainavu, daļa meklē šeit mistiku un brīnumus. Bet netrūkst arī tādu, kuri ievēro īpatnos paugurus, sav­dabīgo skanīgumu un atbalsis, apstrādātos un liktos akmeņus, kā arī samērā līdzīgo akmeņu neparasti lielo daudzumu (blīvumu) atsevišķās vietās. Tas tūkstošiem reižu pārsniedz līdzīgu akmeņu blīvumu citur Latvijā un izslēdz jebkādu iespēju ieraudzīt līdzīgus akmeņus tuvāko 100 km rādiusā.

Speciālisti saprot, ka Pokaiņu reljefu nevarēja izveidot dabas procesi. Arī akmeņu krāvumus un tos vienojošās priesteru takas, kā arī dažādos bruģējumus, varēja veidot tikai apzinīgas būtnes. Bet, lai atbildētu uz jautājumiem — kas, kad un kāpēc veicis ne­aptverami darbietilpīgo Pokaiņu iekārtošanu, vajadzīga ilga un rūpīga izpēte. Tomēr jāapzinās, ka uz lielāko daļu šādu jautājumu mūsdienu zinātne nespēj atbildēt arī pēc vispusīgiem pētījumiem. Tāpēc jāieklausās visdrošākajā ziņu avotā — tautas garamantās. Tās, kopā ar senatnē lietotām izziņas metodēm, ar pietiekamu pārliecību atļauj izteikt spriedumus un minējumus par Pokaiņu nozīmi un uzdevumiem. Vēl jo vairāk, daudzkārtēja un ilggadīga pieredze liecina, ka, lai ari cik pārsteidzoši pirmajā brīdī var likties šādā veidā iegūti secinājumi, tic ir visticamākie, t.i., visvarbūtīgākie, salīdzinot ar tiem, kurus varētu iegūt zinātnisku pētījumu ceļā.

Tiešas vai netiešas ziņas par Pokaiņu svētvietu atrodamas vairākos desmitos latvju garamantu. Sāksim ar teikām.

Nostāsts vēstī, ka Pokaiņu krogā reiz nakšņojusi pati Krievi­jas cariene Katrīna Lielā. Pirmajā brīdī liekas dīvaini, kāpēc gan dižajai valdniecei butu vajadzējis nakšņot necilā krodziņā labu gabalu 110 lielā Vāczemcs ceļa. Jau minējām, ka mūsu vectēvi daudzas ziņas par tāltālās pagātnes notikumiem ievērojamām vietām un varoņiem izteica simbolos. Lai stāstītu par seno laiku varoņiem un valdniekiem, kā simbolus izmantoja samērā nese­nus, visiem zināmus valdniekus, piemēram, zviedru ķēniņu

Kārli XII, Krievijas caru Pēteri I, carieni Katrīnu Lielo un citas labi zināmas personas. Gudrie to saprata un šīs vielas sargāja.

Visā pasaulē, un tostarp arī Latvijā, neskaitāmas reizes pār­baudīts, ka teikas nebūt nav izdomātas, bet satur senas un izcili vērtīgas ziņas, kuras rūpīgi glabājusi tautas atmiņa. Par Pokaiņiem un to apkārtni saglabājies samērā daudz teiku, kurās vēstītas ne­parastas ziņas. Tas liek Pokaiņus un to apkārtni vērtēt kā sevišķi izcilu vietu un censties pēc iespējas uzmanīgāk ieklausīties katrā senatnes liecībā.

Lai īpaši izceltu kādas vietas nozīmīgumu, tā simbolos rādīta kā jaunāku laiku valdnieku apmeklējumu vieta. Ar teiku par Krie­vijas carienes ierašanos Pokaiņos vien jau pietiktu, lai apliecinātu Pokaiņu dižumu. Bet, iespējams, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur par dižu cilvēku apciemojumiem vēsta divas teikas. Otra, būtībā līdzīga teika stāsta, ka tuvējo Spiņņu māju saimniekam Kurzemes hercogs dāvājis sudraba kausu. Visai savādi — kāpēc kausu, ne­vis kādu naudas gabalu? Šķiet, ka te atkal ir norāde uz mākslīgi veidotajām svētielejām, kuru saistība ar vārdu kauss ir nepārpro­tama.

Neapšaubāmi, šīs abas teikas apliecina, ka tālākā senatnē Po­kaiņus apmeklējuši ļoti augsti viesi. Tas, ka gadu tūkstošu gaitā pazaudēti augsto viesu vārdi un tituli, vietas nozīmi nemazina.

Trešā teika vēsta par daudzām bedrēm Īles apkārtnē. Pašā tuvākā Īles apkārtnē nekādu dabisko bedru nav. Tāpēc jādomā, ka teikās minētās bedres ir Pokaiņu svētielejas — lielie kausi.

Vairākas citas teikas ir vēl mīklainākas. Tās vēstī par ugunsāderēm jeb ugunsceļicm — augsti enerģētiskām joslām, kas iet caur Pokaiņiem. Patiešām, Pokaiņos krustojas daudzas nozī­mīgas svētvietu līnijas. Tuvāk par to sk. nākošajā apcirknī.

Visai interesantas ir arī teikas par tuvāko apkārtni — Spārņu kalnu, par baznīcas celšanu Īles Zilajā, t.i., Svētajā kalnā u.c. īpaša vēsturiskā nozīme ir teikai par Naudas kalnu, kas atrodas Pokaiņu dienvidu malā.

Vēl jāpiemin kāda ļoti neparasta pasaka, patiesībā teika, par spēka vīru īliņu. Vairāki iemesli liek šo teiku saistīt ar Pokaiņiem tuvāko lielāko apdzīvoto vietu — Iii. Sī pasaka ir visai gara, pārstāstām no tās tikai vienu mazu daļu. Proti, Īliņš jaunībā bijis pavisam slims. Tad Dievs viņam par labo sirdi devis veselību un spēku. To izmēģināšanai Dievs, kas parādījies kā mīļš vecītis, īliņa sētā uzslējis akmens stabu un licis to pagriezt. īliņš kā griezis, tā apgriezis apkārt visu pasauli. īliņa (īstais vārds Illinkou) tēls saistāms ar "Kalevalā" aprakstīto debesu kalvi Ilmarinenu un Po­kaiņu iekārtošanu. >