IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Teikā minētajai meitai neizdevās ķēdi izvilkt līdz galam. Vilk- sim ķēdi vēlreiz, jo nu jau mēs zinām, ka tā jāvelk no Tērvetes pilskalna. Tā būs pilskalnu ķēde.

Šajā rakstā pilskalnus pieminam tikai kā vietvārdus. Patiesībā tās ir seno svētkalnu vietas. Pilskalnu veidošana uz svētkalniem sākta tikai pēdējo 2—3 gadu tūkstošu laikā, tātad pavisam nesen.

Ieskatoties kartē, redzam, ka gandrīz vienādos attālumos un uz vienas taisnes gan uz rietumu, gan austrumu pusi no Tērvetes izvietoti vairāki pāru pilskalni. Citiem vārdiem sakot, tā ir pāru pilskalnu ķēde, kuru "kala kārtīgs kalējs", jo visi ķēdes locekļi ir gandrīz viena garuma. Tā ir senu svētkalnu ķēde, kur daži kalni pārveidoti militārām vajadzībām.

Uz austrumiem no Tērvetes pilskalna 40 km attālumā atrodas Mežotnes pilskalni. Turpinot ceļu pa šo pašu iedomāto līniju, pēc 37 km ir divi Skaistkalnes pakalni. Varbūt te domāts Skaistkalnes centrs, kur tagad atrodas baznīca un bijušā klostera ēka.

Tomēr šie Skaistkalnes divi pakalni ir ap 3 km dienvidos no teorētiskās līnijas. Tā iet caur viegli paugurainu vietu, kuru dēvē par Deviņzari. Parasti to saista ar Deviņzares avotu, kas ietek Mē­melē. Bet varbūt šim vārdam ir kāda dziļāka jēga, kas saistīta ar Pitagora trīsstūriem.

Bet bez tam šī ķēde turpinās arī uz rietumiem. Pēc 40 km no Tērvetes (atcerieties šo skaitli) ir Kokmuižas pilskalns. Vēl pēc 40 km nonākam ziemeļos no Nīgrandes pie Luku Gariskalna un Alšu Skujkalna, vēl pēc 36 km — Krotē pie Misiņkalna un Elku kalna. Tātad uz vienas un tās pašas taisnes gandrīz vienādos attā­lumos atrodas seši dubultkalni.

Aprakstīto ķēdes posmu kopējais garums ir 193 km. Vērīgs lasītājs jau pamanīja, ka malējie ķēdes posmi ir nedaudz īsāki.

Šie seši punkti uz kartes veido it kā piecus ķēdes locekļus. Tas atbilst gan vienas rokas pieciem pirkstiem, gan arī daudzkārt latvju dainās paustajam it kā dīvainajam skaitlim pieci seši. Pa­skatieties uz savas rokas pirkstiem. Trīs vidējie no tiem gandrīz viena garuma, divi malējie manāmi īsāki. Līdzīgi ir arī ar Zelta ķēdi. Protams tā ir tikai tāda ārēja līdzība. Nedaudz vēlāk redzē­sim, ka katram no minētajiem attālumiem ir sava nozīme.

Dubultkalni uz vienas līnijas. Vēlreiz atzīmēsim, ka visas šīs līnijas svētvietas ir dubultsistēmas. Katrai no šīm vietām bla­kus atrodas divi acīmredzami speciāli veidoti kalni. Tiesa, daži no tiem pēdējos gadu tūkstošos pārbūvēti par militāru nocietinājumu vietām — pilskalniem. Bet tas nemazina seno mērnieku un celt­nieku darba dižumu. Visi šie dubultie svētpauguri ir saistīti ar tei­kām. Bez tam Nīgrandes Alšu Skujkalns saistāms ar teiksmainā Velna (lasi Milžu) akmens vietu.

Visai īpatns ir divu svētkalnu izvietojums pie Nīgrandes Ven­tas un Zelta ķēdes krustojumā. Upes kreisajā krastā atrodas Sku- jukalns, labajā pie bijušās Luku muižas — Gāriskalns. Tie atro­das iepretim viens otram uz ziemeļu-dienvidu līnijas, kas atbilst Ventas tecējuma ģenerālvirzienam. Venta ap šiem kalniem veido divus lielus lokus. Skatoties kartē, šie loki atgādina seno Zalkša zīmi. Kopā ar abiem jau minētajiem kalniem tā veido Austrumu filosofijā pazīstamo ln — jaņ zīmi.

Zelta ķēdes līnija nav gluži rietumu-austrumu virzienā, kā lie­lākā daļa svētvietu metu līniju, tostarp arī Popes līnija. Varam ti­kai apbrīnot seno mērnieku pārsteidzoši augsto precizitāti, veido­jot svētvietu sagšas metu līnijas. Tērvetes ķēdes slīpums nav ne­jauša kļūda. Šīs līnijas ģeogrāfiskais azimuts 94°5\ t.i., no Tērve­tes pilskalna jāskatās nc gluži uz austrumiem, bet nedaudz arī dien­vidu virzienā. Šis, pavisam nelielais slīpums saistāms ar tālaika pasaules mēroga plānojumiem, par kuriem jau runājām otrajā ap­cirknī.

Apskatītās līnijas slīpums dažādos posmos mazliet atšķiras. Ne tikai šī, arī citas svētvietu līnijas nav ideāli taisnas, bet gan salīdzināmas ar vibrējošu kontrabasa stīgu, kas jebkurā bridi ir viegli viļņota. Vismazākā ķēdes slīpuma posms ir Dobes kalni — Tērvete. Bet šai posmā savienojošā līnija visai precīzi iet pāri vai­rākām pauguru virsotnēm, svētvietai pie Romjiem un ļoti īpatna­jam Ligu svētakmenim, kurā var saskatīt ķēdes attēlu. Tā kā pa­gaidām pasaulē zināms tikai viens šāds attēls un viena Zelta ķēde, tad tā nekādi nevar būt kaut kāda nejauša sagadīšanās.

Tas, ka sešas senās svētnīcas un dziednīcas, kas konstruktīvi veidotas no dubultpauguriem, atrodas uz vienas taisnes noteiktos attālumos, nekādi nevar būt nejaušība. Te pilnīgi noteikti jārunā par Zelta ķēdes sistēmas apzinīgu veidošanu.

Visi minētie punkti atrodas vietās, kur starojums ir ļoti labvē­līgs cilvēkam. Zelta ķēde ir senču dziednīcu simbols. Dažkārt to apliecina paši vietvārdi. Piemēram, vārds Tērvete varētu būt cē­lies no somugru ter\'a — "veselība".

To apliecina tas, ka šie apvidi bijuši visai apdzīvoti. Mežotnē, Tērvetē un vēl citās vietās arheologi atraduši visai plašus kapu­laukus. Pirms gadu tūkstoša Mežotnē bijis vairāk iedzīvotāju kā toreizējā Rīgas ciematā.

Jau minējām, ka triju iekšējo ķēdes locekļu garums ir 40 km. Tā nevarēja būt nejaušība. Neatkarīgi no tā, kādas mērvienības lietojam, minētais attālums atbilst vienai tūkstošai daļai no Zemes apkārtmēra, kas mūsdienās zināms kā 40076 km. Tiesa, šo lielu­mu aptuveni noteica tikai 19. gadsimta beigās, bet minēto precīzo lielumu tikai 20. gadsimta otrajā pusē. Ne tikai minētie ķēdes lo­cekļu garumi, bet arī citu seno svētvietu izmēri liecina, ka senie cilvēki zināja gan Zemeslodes, gan arī citu Saules sistēmas ķer­meņu izmērus. Bija taču kāds būtisks iemesls, kāpēc attālums 40 km uzsvērts veselas trīs reizes.

Lielie trīsstūri. Atgriežamies pie Pitagora trīsstūriem. Zelta ķēde ir milzīgs, seno svētvietu veidoto trīsstūru pamats. Trīsstūru virsotnes veido vēl viens dubultkalns, — proti, Māras kalni En­gurē pie pašas Engures upes ietekas jūrā. Ari Māras kalni ir māks­līgi veidoti. Par Māras kalniem stāsta teika, un nebūt nav jābūt ģeologam, lai saprastu, ka tie nav nejauši sapūstas kāpas. Citur apkārtnē kāpu nav un jūra šeit pārāk akmeņaina, lai viļņi no tās nestu ārā smiltis un vēji sapūstu kāpas. Dubultkalna dienvidu daļā redzamas mākslīgi veidotu terašu pēdas, līdzīgi kā Cērtene. En­gures upes labajā krastā saskatāma ieplaka, no kurienes ņemtas smiltis kalna uzbēršanai.

Zelta ķēdes viduspunkts atrodas pie Bēnes "Saulītēm". Var­būt, ka šis vārds ir tikai sagadīšanās, tomēr tie ir interesanti paugu­ri. Pieļaujam domu, ka pauguros pie Auces upes senatnē bijusi Saules svētnīca.

Iedomāta līnija, kas savieno Engures Māras kalnus ar ķēdes viduspunktu, ir perpendikulāra ķēdei un veido divu Pitagora trīs­stūru kopējo malu.

Uz taisnes, kas vieno ķēdes vidu ar Enguri, ir vēl arī citas ievē­rojamas vietas. Trīsstūru kopējā mala iet caur Pokaiņu centru — Dižo seju (sk. septīto apcirkni), senām svētvietām — Annenieku Karsto kalnu un Tukuma Milzu kalnu, līdz pie Rīgas līča krasta nonāk Engurē. Turklāt abi nule izveidotie trīsstūri Bēnc-Krote- Engure un Bēne-Engurc-Skaistkalne ir pilnīgi vienādi taisnleņķa trīsstūri.

Tātad blakus atrodas divi Pitagora trīsstūri. Katram no tiem malu garums vienāds. Kopīga ir īsā katete — 75 km, garā katete ir puse no ķēdes, t.i., 96,5 km, hipotenūzas — pa 121 km. Malu garumu attiecības ir 3:4:5. Vidējā atkāpe no jau minētās attiecības veido apmēram 1,5%.