IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Nevar uzskatīt par korektu ari citu skaidrojumu, ka minētos rietumu-austrumu virzienā veidotos uzbērumus esot radījusi šļū­doņa apstāšanās. Tādā gadījumā šīs sistēmas veidošanās bija ie­spējama tikai tad, ja šļūdonis kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ ap­stājās piecas reizes, un katru reizi dažu metru posmā kusa tikai pats šļūdoņa gals. Šādu versiju var dēvēt tikai par pilnīgu aplamī­bu. Nav itin nekādu šķēršļu, kas iepriekš minētajā sistēmā būtu piecreiz bremzējuši šļūdoni un nav itin nekādu iemeslu, kāpēc lai kustu tikai pats šļūdoņa gals.

Pārāk naivi būtu domāt, ka milzīgie zemes uzbērumi, kuru kopapjoms vērtējams ap 3,5 miljoni kubikmetru, bērti tikai tāpēc, lai tālie pēcteči saprastu, kādi spēka vīri bijuši viņu tēvutēvi. Trīs aprakstītie Kangari kopumā veido piecdaļīgu sistēmu, kuru nosa­cīti varētu salīdzināt ar vienas rokas pieciem pirkstiem. Uz zieme­ļiem pavērstais Lakangars atbilstu īkšķim. Pagaidām šīs rokas uz­devums ir mīkla, tomēr šķiet, ka tās risinājumam atslēgu dod teika par Kangaru uzbēršanu, lai veidotu ceļu uz Rīgu.

Simbolos Rīga nozīmē "vadības vieta". Tātad šī diemžēl jau papostītā sistēma kalpojusi kādu ļoti lielu darbu vadīšanai.

Šajā sadaļā apskatīsim četras audu līnijas, kas kopā veido t.s. Pitagora trīsstūrus. Tā sauc taisnleņķa trīsstūrus ar veselos skait­ļos izsakāmām malu attiecībām.

Mēs visi skolā mācījāmies Pitagora teorēmu, kas daudziem likās visai neizprotama. Bet tai ir liela nozīme seno izbūvju plāno­jumos. No teorēmas varēja secināt, ka taisnleņķa trīsstūri veidotu virve, kuras trīs nostiepto malu garumi attiektos viens pret otru tāpat kā 3:4:5. Šāda virve (aukla, ķēde) būtu vienkāršākais no veidiem, kā konstruēt taisnu, t.i., 90° leņķi.

Grieķu matemātiķis un filosofs Pitagors, kā zinām, dzīvoja 6. gadsimtā p.in.ē. Bet vai gan Pitagora teorēma un tās secināju­mi bija zināmi jau pirms Pitagora? Ārzemēs jebkuru atradumu, kas šādu iespēju apliecinātu, uzskatītu par brīnumu. Zinātnieki pēta izbūves, kur atrasti savstarpēji perpendikulāri virzieni, un cen­šas izprast, kā tās ir plānotas. Bet mums Latvijā ir liela Pitagora trīsstūru kopa, kuru malu kopgarums pārsniedz 500 km. Tas ir viens no mūsu dižas senatnes brīnumiem, kam nav nekā līdzīga visā pasaulē. Nejau velti senie grieķi raksta, ka Pitagors par savu

9. att. Zelta ķēdes trijstūri

skolotāju uzskatījis mūsu senču zintnieku Abarisu, kurš dzīvojis vismaz vairākus gadu tūkstošus pirms Pitagora.

Pitagora trīsstūri ārzemēs. Iepazīstot senās izbūves, zināt­niekus pārsteidz to precīzais plānojums. Ārzemju literatūrā vai­rākkārt nācies iepazīt pētījumus, kas mēģinājuši izprast, kā gan senie celtnieki varējuši dabā nospraust precīzu, t.i., 90° leņķi.

1998. gadā latviešu valodā izdots viens no tulkotiem darbiem, kurā kā brīnums pieminēti senatnē veidotie Pitagora trīsstūri. Tā ir Lara Fišingera grāmata "Dievu laiki". Tās 200. lpp. lasām: "Arī par celtnieku mērījumu metodēm nav nekādas skaidrības… Kā redzams megalitiķi (lielo akmens veidojumu celtnieki — I.V.) iz­mantojuši savas zināšanas par Pitagora trīsstūriem! Pie Lemene- kas, rietumos no Kromlehas, izveidoti divi trīsstūri, kuru malu at­tiecība ir 3:4:5…

Kāpēc megalitiķi ainavā iekombinējuši vienkāršo — taisn­leņķa trīsstūri, var tikai minēt. Vai viņi tādējādi būtu gribējuši pie­rādīt savas precīzās zināšanas ģeometrijā?"

Gan minētās, gan arī citu grāmatu autori, pieminot senās iz­būves ar Pitagora trīsstūru attiecībām, vērtē to kā ļoti pārsteidzošu zināšanu izpausmi. Vēl piebildīsim, ka runāts tiek par samērā ne­lielām izbūvēm. Visu rietumu autoru aprakstīto šāda veida izbūv­ju izmēri mērāmi dažos simtos metru.

Protams, seno celtnieku precīzie mērījumi mūsdienu cilvē­kam šķiet brīnums. Bet neizsakāmi lielāks brīnums ir divi milzīgie taisnleņķa trīsstūri Latvijā. Lielākā trīsstūra apvilkšanai vajadzētu 300 km garu ķēdi. Šos trīsstūrus veido vismaz 10 svētkalni, kas atrodas vidēji 40 km attālu cits no cita. Salīdzinājumā ar ārzemju zinātnieku apbrīnotajiem Kromlehas trīsstūriem Latvijas trīsstūri ir brīnumu brīnums.

Lielie darbi Tērvetes ielejā. Daudzi no lasītājiem pabijuši skaistajā Tērvetes parkā, A. Brigaderes muzejā, izstaigājuši An- neles un Sprīdīša takas, uzkāpuši arī Tērvetes pilskalnā un priecā­jušies par skaisto ainavu, kas paveras no tā. Tikai 200 m ziemeļ­rietumu virzienā no pilskalna atrodas otrs, nedaudz zemāks pau­gurs, kura īstais vārds ir Svētkalns. Tas līdzīgs milzu burtam "U", atvērtam uz ziemeļiem. Abi šie kalni šķiet veidojušies vai drīzāk gan veidoti kā salas Tērvetes upes ielejā. Vai tiešām citādi rāmā upīte šeit būtu plosījusies ar neiedomājami negantu sparu, veido­jot ap 2,5 x 1,5 km lielu ieleju?

Līdz Tērvetei upīte rāmi tek vienā gultnē, tāpat arī lejpus tās. Bet te, tikai 2 km garā posmā Tērvetes upe veidojusi daudzas jaunas gultnes. Tērvetes sanatorijas un Kalnamuižas apkārtnē var saskatīt vecupju ielejas un ezeriņus, kas liecina par upes senajām gultnēm. Pētot tās un savstaipēji salīdzinot ar citām šī novada upēm, grūti iedomāties, ka tās visas būtu tikai dabas spēku rotaļas. Daudz ticamāk šķiet, ka gultņu maiņas veiktas apzināti, lai izveidotu di­vu seno svētkalnu pāri. Tad, kā vedina domāt teika, no šī svētkal- na sāka plānot citus svētkalnu pārus un tos veidot jau pēc iepriekš sastādīta plāna.

Kamēr stāvam uz Tērvetes pilskalna vien un vērojam apkārt­ni, šķiet pilnīgi dabīgi, ja upe dažkārt maina gultni un šur tur no­skalo pa krasta gabalam. Tomēr, skatot līdzīgas, upes grauztas ielejas ap Buses un Kandavas pilskalniem (abi Tukuma raj.), bez mate­mātikas neiztikt. Tāpēc mēģināsim izteikt skaitļos tos darbus, kas veikti Tērvetes ielejas veidošanai. Mūsdienu, t.i., pašreizējās Tēr­vetes upes gultnes kreiso krastu lejpus "Sprīdīšiem" veido augsts paugurs, uz kura plešas Tērvetes sils. Senākā gultne atrodas 2,5 km uz austrumiem. Tās labais krasts ari ir paugurs, uz kura bijušas Pokaiņu mājas. Šīs grāmatas septītajā apcirknī šī vieta dēvēta par Pokainiem 4.

Izstaigājot upes izgrauzto ieleju, varam vērtēt, ka Tērvetes upe nograuzusi veselu kalnu, kura tilpums ap 25 miljoni m\ Val­da uzskats, ka Tērvetē pilskalns izveidots vēlākais pirms diviem gadu tūkstošiem. Tātad pēcledus laikmeta Tērvetē katra upe varē­ja strādāt tikai 10 gadu tūkstošus. Vidēji tas būtu 2500 m 3 gadā. Tas ir pārāk daudz Tērvetes upes caurtecei. Lejpus Tērvetes pils­kalna upe rāmi tek gultnē, kuru ierobežo augsti krasti. Straume lēna, nule minēto nogulšņu daudzumu tā neaiznestu. Tāpēc jādo­mā, ka gan Tērvetes, gan Buses un citu līdzīgu pilskalnu veidoša­nā ielikts arī cilvēku darbs, apzinīgi vadot upes tecējumu.

Teika par zelta ķēdi. Katrai teikai ir savs materiālas dabas pamats. Tai ir arī savs slēptais saturs, tikai to vajag atminēt un iztulkot. Sāksim ar seno, it kā vienkāršo vēstījumu par Zelta ķēdi Tērvetes pilskalnā:

"Reiz vecos laikos viena meita ganījusi pilskalnā cūkas. Viņa pamanījusi, ka raibais vepris kaut ko rok. Gājusi klāt. Kā tad! Veprim mutē zelta ķēdes gals. Aizdzinusi vepri un sākusi ķēdi vilkt no zemes ārā. Vilkusi, vilkusi — ķēde jau garu garā. Te mei­tai uznākušas šķavas. Kā nošķaudījusies, tā ķēde izsprukusi no rokām atpakaļ zemē. Neviens vairs ķēdi nekad nav manījis."