IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Bet tieši divreiz lielāks attālums, t.i., 8 zviedru jūdzes ir: Kur­zemes pussalas platums uz Popes līnijas; Rīgas līča platums uz šīs līnijas; attālums no Duntes līdz Cērtenei. Un vēl, precīzi divas reizes lielāks attālums ir no Ventas grīvas līdz Tora kalnam Got- landē. To, ka senie cilvēki zināja šīs likumsakarības, pierāda arī mūsu zemē agrāk lietotā mērvienība zviedru jūdze — 10,688 km. Daudzviet minētie 170 km labi atbilst 16 šādām jūdzēm un kļūda ir mazāka par Bet jau minētais attālums no Popes baznīcas līdz Ārlavas baznīcai Popervālē atbilst 4 jūdzēm.

Vēl piebildīsim, ka šī nav vienīgā senā mērvienība, bet Popes līnija pakārtota tieši zviedru jūdzei.

Atgriežamies pie Tora kalna Gotlandē. Tā vieta uz šīs līnijas ir gan pārāk precīza, gan pārāk labi atbilst daudzām citām seno svētvietu līniju savstarpējām saistībām, lai varētu runāt par saga­dīšanos.

Daudz kas var sagadīties, bet šī ritmika ir pārāk precīza, lai to nosauktu par dabas spēku izpausmi vai rotaļu. Tajā pašā laikā To­ra kalns Gotlandē ir pārāk grandiozs, lai to uzdrošinātos dēvēt par cilvēku roku darbu. Pagaidām pieņemsim, ka tā ir mīkla, vēl viens no nenovērtētiem pasaules brīnumiem. Gan Tora kalns, gan Po­pes kalns, gan Popcrvāle ir šī brīnuma sastāvdaļas, bet tās nebūt nav vēl visas.

Mēs šeit galvenokārt pieskārāmies diviem jautājumiem — pal­senajām kartēm un senajām zemes mērīšanas iespējām. Bet bez abām šīm paliek vēl trešā un visgrūtākā mīkla — kā un kas izcēla no zemes Popes kalnu vai Gotlandes salu, turklāt īstajā vietā? Sav­starpēji salīdzinot, Ventas iegrožošana jau ir tīrais sīkums, tikai 600 miljoni m 3 zemes darbu, t.i., 300 lielās Ēģiptes piramīdas ap­jomu. Tas viss skan neticami, bet miljons reižu neticamāk būtu teikt, ka viss aprakstītais ir tikai netīša 18 kārtīga sagadīšanās.

Objektu novietojums uz Popes līnijas ir pārāk precīzs, lai to varētu veidot dabas procesi. Dažādu fizikālu, ģeoloģisku un ener­ģētisku blakus faktoru dēļ dabas ritmika nevar būt tik precīza. Bet, no otras puses, darbi ir pārāk lieli, lai tos veiktu cilvēki.

Daba var radīt brīnumus, bet arī tai ir savu iespēju robežas. Pope un objekti uz tās līnijas drīzāk uzskatāmi par mums nezinā­mu, apzinīgu būtņu veidotu brīnumu. Bet, ja šīs vietas rašanās tiešām būtu sagadīšanās, tad tas būtu vēl lielāks brīnums.

Lai cik ari šīs ziņas šķiet pārsteidzošas, tomēr Popes līnija nebūt nav vienīgā seno svētvietu līnija. Dažas līnijas šķērso ne tikai Latviju, bet pat visu Eiropu, atsevišķas pat visu pasauli. Šīs līnijas ir svētvietu sagšas pamatnes. Visu Latviju klāj vairākas svēt­vietu sagšas, kas liecina par ļoti senām un neticami augstām sen­ču zināšanām. Audēji zina, ka auduma rakstus veido gan meti, gan audi. Tas pilnībā attiecas arī uz dižo svētvietu sagšu pāri Lat­vijai. Protams, Popes līnija tajā nebūt nav vienīgais metu diegs. No fizikālā viedokļa šī līnija pielīdzināma vibrējošai stīgai. Citas stīgas iet pāri Burtniekiem, Kolkas ragam, Valmieras Zilajam kal­nam, Pāvilostai, jau iznīcinātajam Liepājas Saules muižas Saules akmenim un citām dižām vietām. Par dažām līnijām autors rakstī­jis enciklopēdiskajā izdevumā "Kurzeme". Šo līniju lielajos mez­glu punktos senči ierīkojuši daudzas svētvietas. Lai veidotu tik sarežģītu sistēmu kopu, kas būtu saskaņota ar Latvijas zemes pau­guriem, upju gultnēm un jūras krastu, vajadzētu ilgu mūsdienu lieljaudas datoru darbu. Ikviens svētvietu plānojums ir viens no izciliem senču augstā intelekta pierādījumiem.

Vairākās vietās Latvijā atrodamas pauguru kopas, kas veido milzīgas zīmju sistēmas. Viena no ērtāk pieejamām atrodas starp Ogri un Siguldu. Tā aizņem vairāk kā 30 x 20 km lielu laukumu un sastāv no trim daļām. Pirmajā tuvinājumā tās visas raksturoja­mas kā gari uzbērumi, kuru augstums vietām līdz 30 m, vidējais platums augšdaļā pirms postīšanas bijis ap 10 m. Šīs daļas salīdzi­nāmas ar līnijām, bet bez tām ir ari vairākas paugurainas vietas — kalni, kā arī laivas veida iedobes. Par šīm vietām ir neparasti daudz teiku; tās stāsta, ka šos veidojumus esot uzbēris milzis.

Visas trīs daļas atveido it kā milzu bultu, kuras smaile vērsta uz rietumiem, pret Daugavas senāko ieteku Rīgas līcī pie Vecā­kiem.

Sistēmas ziemeļu daļa — Mazie jeb Allažu Kangari ir divu grēdu kopums. Ziemeļu daļas — Lakangara austrumu gals pa­griežas uz ziemeļiem. Starp ziemeļu un dienvidu daļu ir divas lie­las laivas veida iedobes. Šī līnija, kuras garums ap 20 km, sākas

no Podkājas un turpinās līdz Allažmuižai. Tās centrālās daļas ga­rums ap 5 km. Centrālais kalns pēdējos gadu desmitos norakts grantī. Pirms tam nekādi zinātniski pētījumi nav izdarīti.

Sistēmas vidējā daļa ir Lielie Kangari. Tic sākas pie Bajā­riem, beidzas netālu no Suntažiem. Vaļņa garums ap 20 km. Tas ir apmēram viena augstuma uzbērums uz dažāda augstuma pamat­nēm. Lielkangaru purvā, bijušajā ezerā, uzbēruma augstums ir ap 25 m, bet vietās, kur pamatne ceļas augšup — ir tikai ap 0,5 m vai pat tikko samanāms. Pāri Mazajiem un Lielajiem Kangariem iet lielceļi.

Teikā saglabājusies ziņa par to, no kuras vietas ņemta zeme Lielo Kangaru uzbēršanai. Loģiski domājot, šķiet, ka grants un smiltis ņemtas tepat no Lielkangaru purva — bijušā ezera. Bet teika vēsta, ka zeme ņemta no 25 km attālajiem Viskaliem. Tas šo teiku dara daudz ticamāku par ortodoksālās zinātnes uzskatiem, jo norāda šādiem darbiem piemērotu vietu. Jāpiebilst, ka Lielajos Kangaros ir vairākas senčiem nozīmīgajos saules lēktu un rietu virzienos vērstas noejas, tādēļ šo uzbērumu var uzskatīt par vietu lielu pasākumu rīkošanai.

No Lielo Kangaru vaļņa ziemeļu daļas noejas iet ziemeļrietu­mu virzienā — uz saules rietu Jāņos, bet no vaļņa dienvidu daļas uz dienvidaustrumiem — saules lēkta virzienu Ziemassvētkos. Šīs noejas nav uzskatāmas par baļķu ceļiem vai citiem saimniecis­kiem darbiem paredzētām vietām. Ziemeļu daļas līnijas ir it kā dienvidu līniju turpinājums. Vēl jāpiebilst, ka Kangaru nogāzes daudzās vietās ir pārāk stāvas, lai to veidotāji varētu būt bijuši dabas spēki.

Sistēmas dienvidu daļa iet gar Daugavas labo krastu. Tās sākums varētu būt Saulkalnē, beigas Rembatē, sastādot ap 22 km garu posmu. To šķērso Ogres upe. Rietumu daļā — Ogres Zilajos kalnos ir pacēlums un liels paplašinājums, ko dēvē par pilskalnu. Ziemeļos no tā ir arī neliela paralēla grēda. Tām pa vidu iet Tīnū­žu šoseja.

Šīs līnijas austrumu gala — Ogres Kangaru augstākā vieta bija Ķentes kalns, kas norakts granti 20. gadsimta vidū. Tomēr grandiozie darbi, kuru kopapjoms vērtējams ap 8 miljoni kubik­metru, pārsteidz vēl šodien. Mēs varam tikai minēt, kādēļ šie dar­bi veikti.

Iespējams, ka trīs minētās daļas atspoguļo galvenās svētvie­tas gar Daugavas ūdensceļu. Kopējās sistēmas trīs daļas ir trīs Dau­gavas galveno ceļu modelis mērogā 1: 20 000. Tomēr tas ir tikai paša zemākā līmeņa minējums. Daudz ticamāk, ka šeit modelēti debesu atspulgi (sk. sesto apcirkni), kas vieno debesu Daugavu ar šo zemi.

Sistēmā ir arī vairāki cilvēku darināti veidojumi, kas radīti pēc pēdējā ledus laikmeta sakrālām vajadzībām, kā, piemēram, astronomiski nozīmīgos virzienos veidots svētkalns, ko tautā dē­vē par Lielā vīra gultu.

Jāpiebilst, ka ģeoloģiski tos nekādi nevar uzskatīt par pēdējā ledus laikmeta veidojumiem. Nav tāda modeļa — ne matemātis­ka, ne tehniska, kas varētu izskaidrot šo veidojumu rašanos dabis­kā ceļā. Teorētiskās mehānikas, hidraulikas un materiālu pretestī­bas likumi izslēdz iespēju, ka uzbērumus varēja radīt šļūdoņa plai­sās iebirušie oļi un grants.