IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Augstāk atrod kaļķakmeni ar merģeļu un mālainu kaļķakmeņu kārtām. Vietām sastopams melnu, kaļķainu argelītu slānis ar plānām merģeļu un mālainu kaļķakmeņu kārtiņām.

Nākošajā — silūra griezumā — atrodams karbonātiežu slānis: kaļķakmeņi ar merģeļu kārtām. Dažviet tie mālaini, brekčijveida, ar smalkgraudaina pirīta ieslēgumiem. Silūra iežus klāj devona nogulumi.

Pats augšējais slānis pēc pašreizējiem ģeologu uzskatiem ir leduslaikmeta šļūdoņu sanesas, kas satur ievērojamu daudzumu oļu un akmeņu piejaukumu. Vietām šajā slānī sastopamas mālu lēcas, kā arī izskaloto smilšu materiālu starpkārtas un lēcas. No­gulumu biezums pārsvarā no 5 līdz 20 m. Atsevišķās vietās aug­stienes rietumos tas sasniedz 30 m.

Izteiktas hipotēzes par iežu lūzuma zonu saistībām ar fizikālo lauku maiņu, tomēr autora rīcībā nav tādu mērījumu, kas šos iztei­kumus ļautu tieši saistīt ar Pokaiņiem. Kompartijas laikos par gra- ♦ vitācijas lauku izmaiņām runāja maz. Tomēr ir zināms, ka tieši Dobeles rajonā šīs izmaiņas bijušas visai jūtamas. Bet, tā kā šī bija sevišķi slepena informācija, nekādu sīkāku ziņu par to nav.

Zināms, ka šajā apkārtnē magnētiskā lauka raksturojums uz­skatāms par visai sarežģītu.

Jau minējām, ka zem Pokaiņiem un arī apgabalā ap tiem kon­statēti visai silti pazemes ūdeņi, kurus varbūt kādreiz izmantos rūpnieciskām vajadzībām. Ģeologi vēl šobrīd nezina iemeslu, kāpēc gan tieši šajā rajonā pazemes ūdens ir ļoti plašā apgabalā. Tomēr grūti atteikties no domas, ka pazemes ūdeņu paaugstinātā tempe­ratūra saistāma ar paaugstināto bioenerģētisko starojumu. Savukārt visai īpatnējās Pokaiņu pauguraines reljefu ģeoloģijas zinātņu dok­tors R. Griškjans skaidro kā milzīga enerģiju virpuļa veidolu.

Pokaiņi ir vieta, kas "it kā atspīd debesīs". Parasti virs Po­kaiņiem mākoņu ir vai nu mazāk kā citur apkārtnē, vai arī to nav nemaz. Dažkārt visapkārt drūzmējas biezi mākoņu vāli, bet virs pašiem Pokaiņiem debesis pavisam skaidras un tīras. Tas liecina par spēcīgu, augšup virzītu bioenerģētisku starojumu.

Varenie zibens ceļi. Ap Pokaiņu vaiņagu bieži savelkas ne­gaisa mākoņi. Parasti pērkons tālāk netiek un zibeņo šī vaiņaga malās. Bet, ja kādreiz negaiss tomēr tur ielaužas, tad plosās nepa­rasti bargi. Vecie iedzīvotāji to zināja, un, redzot negaisa tuvošanos, nekavējoties steidzās prom.

Parasti Latvijā zibens meklē saskari ar zemi gar kāda koka stumbru, tad gabalu iet pa zemes virsu, līdz atrod ieeju pazemē. Zibens ceļu iezīmē apsvilusi zāle. Tā tas ir citur, bet ne Pokaiņos. Vecpokaiņu saimnieks man stāstīja, ka reiz redzējis tādu zibens izrautu vagu, ka tur varētu kartupeļus stādīt

Debesu velve. Debesīs virs Pokaiņiem biežāk kā citur var redzēt mākoņu ccļu, veidu un blīvuma izmaiņas. It īpaši to var novērot virs Dižās sejas, kur mākoņi šķiet izvel vēti.

No Staru kalna pakājes interesanti vērot, kā vējš dzen mākoņus. Tic atduras it kā pret neredzamu sienu un to apiet — daļa pa labi, daļa pa kreisi. Šo skatu var vērot un apbrīnot. Jāpie­bilst, ka Pokaiņos pa laikam tomēr līst un snieg. Likumības, kuras nosaka meteoroloģiskos procesus, vēl jāpēta. Ziemā Pokaiņos pat daudz vairāk sniega, kā apkārtnē.

Skanas. Debesīs virs Pokaiņiem izveidojusies sarežģīta enerģētiska struktūra, kas rada neparastas atbalsis. Te var iepazīt daudzos skaņu kanālus un arī atbalsis no debesīm, pie tam ne tikai vienkāršas atbalsis, bet daudzkārtīgas, ar skaņu pastiprinājumu. Tātad Pokaiņi ne tikai atspīd, bet arī atskan debesīs. Pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz cita, dažkārt visai attāla pau­gura, ja tos vieno skaņu kanāli. Netālu no Naudas kalna kādā izcirtumā, kuru nosaucām par amfiteātri (Mārītes Balodes tele­filmā šeit redzami balto akmeņu krāvumi), palūdzām dziesminie­ku Ramantu Jansonu ar stabulīti uzspēlēt kādu no mūsu tautas melodijām. Paši aizgājām aiz kalna, pareizā vietā. Tiešo skaņu nevarēja dzirdēt, toties labi dzirdējām vairākas atbalsis no debesīm nedaudz atšķirīgos toņos. Likās, ka no debesim stabulē vesels an­samblis. No debesīm atbalsotās skaņas ir neparasti maigas, rada neaprakstāmas izjūtas. Pokaiņos var iepazīt tādus akustiskus brīnu­mus, kā reti kur pasaulē.

Pokaiņos ir arī skaņu kanāli ar vadāmību vienā virzienā. Uz vienu pusi skaņa iet ļoti labi, 100 m attālu dzird bezmaz vai čuk­stus. Bet, ja klausītājs grib čukstētājam atbildēt, jākliedz pilnā balsi. Visi minētie novērojumi liecina par smalko enerģiju plūsmas iz­pausmēm uz fizikāla rakstura procesiem.

Tajā pat laikā jāatzīmē, ka Pokaiņi ir mūsu senču svēto ap­bedījumu vieta, kurā nav pieļaujama klaigāšana, izklaides kon­certi, medību troksnis un mums svešu rituālu rīkošana.

Pokaiņus ietver enerģētiska barjera, kas pati par sevi gan ne­redzama, bet var redzēt tās darbību.

Īpatnības attēlos. Smalko enerģiju plūsmu rezonanses krust­punktos dažādas īpatnības ir ne tikai dzirdamas, bet arī redzamas. Pokaiņos, tāpat kā citās svētvietās, neskaitāmas reizes uz fo­togrāfijām un videofilmām parādījušās nedabīgas krāsas, svītras, gaiši vai tumši plankumi un citas materiālistiski neizskaidrojamas īpatnības. Dažkārt attēli ir miglaini, it kā aizplīvuroti. Minētie de­fekti nav ne filmas, ne aparāta, ne fotogrāfa vaina. Fotografējot ar to pašu filmu citā vietā, defektu nav. Tos rada smalko enerģiju koncentrācijas izpausmes. Vienmēr jāatceras, ka daļa uzņēmumu, iespējams, neizdosies.

Akmeņu temperatūra. Pārbaudot ar roku dažādu bruģēju­ma akmeņu temperatūru, jūtama manāma starpība. Tā nav skaid­rojama ar apsūnojumu vai citām virsmas atšķirībām. Tas liek domāt, ka akmeņi atrodas enerģētiskas mijiedarbības režīmā. Vienkāršotā veidā varētu teikt, ka Pokaiņi turpina darboties. To apliecina arī iepriekš minētie kosmisko aparātu sniegtie dati.

Viss minētais liecina par ilgstoši pastāvējušu, rūpīgi pārdomātu zintniecisku kopumu Pokaiņu svētvietu apkalpošanai.

Pokaiņi ka bioenerģetisku starojumu centrs

Vārdam bioenerģētika ir vairākas nozīmes. Parasti ar to sap­rot fizikāla vai ķīmiska rakstura procesus dzīvā organismā. Teh­nikā ar to apzīmē deggāzes iegūšanu, raudzējot fekālijas. Runājot par svētvietām, ar šo vārdu domājam saistības ar t.s. torsionu jeb smalko enerģiju plūsmām, kuras ietekmē gan dzīvo būtņu apziņu un veselību, gan arī vairākus Zemes veidošanās procesus.

Smalko enerģiju starojumi nepieciešami gan, lai dzīvība ras­tos, gan, lai tā pastāvētu. Bioenerģētiskā starojuma rezonanses zo­nas, kuras agrāk tautā dēvēja par ceļiem (ugunsceļiem un ūdens­ceļiem), bet 20. gadsimtā par āderēm, iet pāri visai Zemeslodei tāpat kā stīgas pāri koklei. Senie cilvēki labi apzinājās šī staroju­ma nozīmīgumu, tāpēc centās savas mītnes ierīkot labvēlīga strāvo­juma joslās. Tādējādi senās pilsētas, ciemi, apmetnes bieži vien izvietotas uz vienas līnijas, taisnas kā kokles stīga. Pasaulē pastāv daudzas šādas stīgas, kas krustojas dažādos leņķos. Biežāk iz­platītu līniju virzieni atbilst t.s. Auseklīša zīmes līniju virzieniem.

Smalko enerģiju fiziskā jauda, salīdzinot ar citiem dabas spēkiem, ir niecīga. Tomēr tā gadu miljardu gaitā ietekmējusi ze­mes reljefa veidošanos. Ļoti bieži uz vienas un tās pašas līnijas ir upju senās grīvas, apkārtnes augstākie pauguri, kā ari senču likto svētakmeņu kopas, arī jau pieminētie svētkalni, senču svētvietās celtās baznīcas, senie ciemi un apdzīvotās vietas. Pie tam bieži vien varam atrast visai izteiktas savstarpējo attālumu vienkāršās attiecības (proporcijas).