IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Meteorīta un tektoniskā hipotēze paredz ari iespēju , ka debe­su ķermenis ietriecies Zemē un apakšzemes eksplozijas vilnis iz­raisījis tektoniskās svārstības un ilgstošu slāņu relaksāciju. Tekto­niskās kustības izmainījušas nogulumu pirmatnējo hipsometrisko stāvokli. Autors izsaka varbūtību, ka bloks, kas atrodas starp Do- beles-Babītes un Penkules lūzumiem, ticis iesaistīts sprādziena viļņu ilgstošās relaksācijas procesā, kas, sākoties augškarbona laikā, turpinājies līdz kvartāra nogulumu veidošanās sākumam. Anomālijas veidošanās laiks bijis ilgstošs. Tas atļāvis nogulsnēties augšpermam un apakštriasam ar vidējo biezumu virs 41 m. Au­tors noliedz sufozijas procesu, kas varētu ietekmēt struktūras nosēšanos par 41m. Jāpiebilst, ka nule minētajā blokā ietilpst arī Pokaiņi.

Iepazinis augstāk minētās hipotēzes un faktisko materiālu, balt­krievu ģeologs E. Gromovs secinājis, ka Dobeles gredzenveida anomālija ir astroblēma, kas veidojusies, lielam meteorītam ietrie­coties zemē un eksplodējot. Meteorīts nokritis laika posmā starp apakšējo karbonu un augšējo permu.

Vietā, kur atrodas Dobeles anomālija, agrāk bijušas Pokaiņu mājas. Visas minētās ģeologu hipotēzes liecina par grandioziem notikumiem pirms vairākiem simtiem miljonu gadu, kas varēja radīt tādas būtiskas ģeofiziskās izmaiņas, kuru dēļ senči izveidoja Pokaiņos svētvietu. Vienlaikus nule teiktais arī atbild uz jautāju­mu, cik veci ir Pokaiņi.

Gan Pokaiņu centrālās daļas, gan arī tai piegulošo Krievu kal­nu sikreljefa veidojums šobrīd ir ģeoloģiski neizskaidrojama mīkla. Daudzu pauguru un arī dažu ieleju nogāzes ir pārāk stāvas, lai tās skaidrotu ar mitru zemes masu uzkrāšanos šlūdona sanesumos vai ledāja plaisās. Reljefs ir pārāk sīks un sarežģīts, lai to veidotu kūstošo ūdeņu straumes. Vēl jo vairāk, daļai pauguru uz visām pusēm no plakuma ir stāvas konusveida nogāzēs, kas nevarēja rasties dabīgā ceļā. Tāpat itin nekādi mums zināmie ģeoloģiskie procesi nevarēja veidot savstarpēji paralēlas rietumu-austrumu vir­ziena pauguraines.

Tāpēc, lai cik tas arī pārsteidzoši skanētu, jārunā nc tikai par apzinīgu būtņu veiktu atsevišķu pauguru vai to daļu pārveidošanu, bet, vēl jo vairāk, par apzinīgu reljefa veidošanu visai plašos mēro­gos un lielos apjomos ar mums nezināmiem paņēmieniem. Diemžēl mūsdienu zinātnes līmenis vēl neļauj apjēgt ne šos paņēmienus, ne arī mērķus, kāpēc veikti milzu darbi, kuru apjoms jāvērtē mil­jonos kubikmetru.

Līdzšinējā apkārtnes izpēte liek domāt, ka Pokaiņu sīkreljefa formas klātas uz samērā līdzenas pamatnes, kas viegli ieslīpa uz dienvidiem un veido Sesavas upes ieleju. Sevišķi interesanti ir tas, ka vairāki pauguri ar iegareniem vai ovāliem plakumiem un stāvām nogāzēm savā starpā veido ģeometriski saistītu sistēmu. Tādu sistēmu varētu radīt, mākslīgi pastāvinot dabīgo reljefu, bet

11. att. Pokaiņu reljefa karte

vai Pokaiņu reljefs radies šādā veidā, var noteikt tikai nopietna ģeoloģiskā izpēte. Patlaban daudz ticamāk šķiet, ka gan šie pau­guri, gan citas vietas veidotas, berot sausus materiālus.

Diemžēl jāatzīmē, ka Pokaiņu unikālo reljefu 20. gadsimta otrajā pusē postījušas gan daudzās grants bedres, gan baļķu vešanai izbūvētais ceļš. Neapzinoties šīs vietas un milzīgo, senču veikto darbu nozīmi, tālākie vietas pārveidojumi var nodarīt lielu ļaunu­mu. Tāpēc, kaut arī ziņu mūsu rīcībā maz, jādomā par senču veik­to milzu darbu jēgu.

Jau pieminējām Dižās sejas kosmisko saistību ar Marsa Dižo seju. Šo kosmisko sasaisti apstiprina ari atradumi Dieva dārza uzar­tajā daļā — akmens diski, kas uzskatāmi par Galaktikas simbo­liem. Kādā Ausekļa kalna akmeņu krāvumā šāds disks siīnbolizēja kosmiskās telpas piepildīšanu.

Vairākas mūsu pasakas stāsta par lidojumiem kosmosā, paužot ziņas, kas nav pieejamas tādai sabiedrībai, kas mitusi tikai uz Ze­mes. Tāpēc, kopumā ņemot, nedrīkst pilnīgi noraidīt ļoti pārdrošo domu, ka Pokaiņu pauguraines centrālās daļas reljefa veidojumi ir būtībā līdzīgi galaktiku superkopu attēliem. Tad tālāk izteiktā doma par Dieva dārza veidojumu kopumu visai loģiski iekļaujas pārējās kopsakarībās.

Pokaiņi pārsteidz arī tos Latvijas pazinējus, kuri ne vienu rei­zi vien jūsmojuši par Gaiziņa vai Ērgļu apkārtnes pauguriem, vēro­juši ainavas pāri Abavai vai Gaujas senlejai, nolaidušies Siguldas gravās, kāpuši Veclaicenes pauguros un skaitījuši, cik ezerus var redzēt no Krāslavas Sauleskalna.

Pokaiņu paugurus no rietumiem un austrumiem apliec ap 2 km platā Sesavas upes ieleja. Upes nosaukums, iespējams, saistāms ar somugru kess ("centrs"). Tādējādi upes vārds aplieci­na senču izpratni par šo vietu. Sesava ietek Bērzē pie jau minētā Dobeles meteorīta.

Ģeogrāfiski Pokaiņu pauguraini pieskaita Austrumkurzemes augstienes austrumu malai. Bez pašiem Pokaiņiem šajā apvidū paceļas Tuntuļu kalni, Immas kalni, Rakažkalns un Krievu kalni. Kopumā minētās pauguru kopas ierakstāmas 5x5 km lielā taisnstūrī. Pokaiņu pauguraine iekļaujama ap 1,5—2 km 2 platībā, pārējās ir mazākas.

Pokaiņu paugurus veido vai nu smilts, vai arī akmeņaina grants. Vietām uz tiem neliela mālu kārta. Tas vedina domāt, ka tie radīti vismaz divos secīgos posmos. Augstākās vietas (metros virs jūras līmeņa):

Krievu kalns — 149 m, tā augšdaļa veidota mākslīgi;

Immas (lies) kalni — 138 m;

Staru (Pastaru) kalns— 121 m;

Rakažkalns — 120 m;

Tuntulu kalns — 119 m;

Pokaiņu Baltais kalns — 113m.

Pokaiņu pauguru loki atgādina viļņus vētras sabangotā līcī. Tā vien liekas, ka pauguraine veidota kādā sensenā Kosmosa un Zemes milzīgu enerģijas plūsmu sabangojumā.

Pokaiņi izceļas ar gleznām ielejām. Dažas no tām slēgtas, bez noteces, un atgādina milzīgus iegarenus traukus. Iedobes bez no­teces ir mitras. Tas liecina, ka kaut kur dziļāk ir arī ūdensnecaur­laidīgi slāņi.

Dažas pa daļai atklātās nogāzes atgādina milzīgus U veida burtus jeb lielus pakavus. Pakava loka daļa piekļaujas kalna ko­rei, bet tā gali ieslīpi virzās lejup.

Pokaiņu pauguraini varētu raksturot kā svētkalnu gredzenu vai vainagu ap Staru kalnu. Gredzena austrumu malā — Tuntuļu kalns, ziemeļrietumu malā — Veču kalns. Pokaiņu pauguru vir­sotņu skaits vērtējams ap 25—30. Vidējais attālums starp tām apmēram 200 m, relatīvais augstums parasti 10—15 m. Pauguri un lejas veido savdabīgu, it kā vītu vai pītu struktūru. To grūti attēlot vai uzzīmēt, jo tā ir telpiska.

Līdzīgus, tikai ievērojami plašākus veidojumus, ģeologi apzīmē ar nesen radušos terminu — šūnveida struktūras. Tā varētu vērtēt daļu no Latgales pauguraines. Tomēr Pokaiņos šīs struktūras ir visai blīvas. Grūti, pat neiespējami iedomāties tādu fizisku pro­cesu, kas dabas spēku nestajai, saberztajai iežu gūzmai liktu grupēties šūnveida struktūrā.

Pokaiņu vainaga vidū no ziemeļiem uz dienvidiem iet dziļa, gleznaina grava. Nonākot pie tās, liekas, ka esat nevis Zemgalē, bet Siguldā. Gravas izcelsmi nevar skaidrot tikai ar šļūdoņa sane­su nogulumiem vai ar ūdens straumes izgrauzumiem. Varbūt gra­vu veidojuši kādi neotektoniski procesi, bet drīzāk ari tai ir mākslīga izcelsme.

Uzmanīgāk vērojot skaisto Pokaiņu pauguraini, nākas atzīt, ka to nevar uzskatīt tikai par nejaušu dabas (ģeoloģisku) veidoju­mu. Šeit ir pārāk daudz tādu vietu, kuras veidojušas apzinīgas būtnes.