IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Dziedniecības vietas un akmeņi savu spējas nav zaudējuši. Pārbaudīts, ka tie var dziedināt arī šodien. Ar katru gadu uzkrājas arvien vairāk ziņu par pārsteidzošiem izdziedināšanas gadījumiem.

Uz Pokaiņiem nāk dziedināties daudzi slimi vai ievainoti dzīvnieki, Līdzīga vieta ir Zebrus ezera krastos. Abas vietas ne­laimīgo zvēru atšaušanai iecienījuši mednieki.

Vēl pavisam nesen, 20. gadsimta sākumā, ārstu mūsu zemē bija maz un par vājiniekiem galvenām kārtām rūpējās dziednieki. Jau minējām, ka senie grieķi pieminēja trīs izcilus senatnes dzied­niekus — hiperborejieti Abarisu, Lētas mazdēlu Asklēpiju un Peānu, kuru uzskata par pašu Apollonu. Par izcilām dzemdību aizgādnēm uzskatīja Kifeju, Apollona māsu Artemīdu. Bet, kad Lcta dzemdēja pašu Artemīdu, viņai dzemdībās palīdzēja no hi- perboreju zemes ataicinātā dziedniece Ilisija.

Visi šie dziednieki cieši saistīti ar mūsu zemi. Gan mūsu senču izcilā gudrība, gan šīs zemes spēcīgais bioenerģētiskais starojums, gan vērtīgie dziedniecības augi bija pazīstami tuvās un tālās zemēs. Vēl jāpiebilst, ka mūsu zemē ir vairāk enerģētisko svētvietu kā visā pārējā Eiropā. To apliecina ari Rietumeiropā pazīstamā teika par Grāla kausu, kas dod veselību un laimi, kā arī seno grieķu autoru raksti par to, ka šeit cilvēki dzīvojuši ilgi, laimīgi un ne­zinājuši, kas ir slimības.

Par Latvijas dziedniecības avotiem un augu brīnumainām spējām vēsta arī garamantas.

Tajā pat laikā jāatzīmē neticami augstās dziednieku spējas. Viņi sekmīgi veikuši visai sarežģītas ķirurģiskās operācijas, to­starp ari galvaskausa trcpanācijas. Vienā no atradumiem redzams, ka nelaimes gadījumā vai cīņā cietušajam cilvēkam noņemta daļa galvaskausa, brūce sekmīgi sadziedēta un cietušais dzīvojis vēl vairākus gadus. Mūsu dienās bez modernām iekārtām, instrumen­tiem un medikamentiem kaut kur mežā vai laukā neviens ķirurgs neko tamlīdzīgu nespētu izdarīt.

Protams, šīs izcili augstās iemaņas ķirurģijā nebija domāja­mas bez plašam zināšanām vispārējā dziedniecībā, kas izriet ari no seno svētvietu iekārtojuma.

īpaši pakavēsimies pie dažiem atradumiem, kas vēsta par labi saliktiem un sadziedētiem kaulu lūzumiem un galvaskausa operācijām. Lai tās veiktu, vajadzēja gan liela prasmi, gan ari aug­stas zināšanas. Pilnīgi izslēgts, ka tādas operācijas varēja izdarīt nemācīts cilvēks, vadoties tikai no intuīcijas.

Šodien neviens ķirurgs nevar iedomāties veikt galvaskausa operācijas meža būdiņā ar akmens šķēpelēm, bez antibiotikām, sterilām saitēm, dezinficējošām vielām utt.

Ķirurga zināšanas var iegūt vienīgi skolās. Tādas, mūsuprāt, bijušas vairākās vietās, daudzmaz tās saglabājušās Briņķos, Sauļos (abi Valmieras raj.), Pokaiņos un Smiltenes apkārtnē. Šīs vietas varētu saukt ne tikai par akmens laikmeta ambulancēm un skolām, bet varbūt pat par sava laika akadēmijām, kur zinības ieguva gaili — Eiropas zintnieki un ari valdnieki, jo senatnē par valdnie­kiem izvēlējās gudrākos cilvēkus. Katrā no šīm skolām ir speciāli apstrādātu dziedniecības akmeņu salikumi, kur vājinieku var nosēdināt vai noguldīt vajadzīgajās pozās, pie tam vietu skaits ievērojami pārsniedz tuvējās apkārtnes vajadzības. Bioencrģētis- kais starojums seno ambulanču vietās var palīdzēt cilvēkiem arī šodien tādu slimību ārstēšanai, kur nepalīdz modernā medicīna.

Skaņā leja un kalns. Vēl tālāk uz austrumiem kalnam pie­gulst viena no lielajām ielejām, arī visai sapostīta. Tai pāri uzbērts ceļš baļķu vedējiem. 1995. gadā TV režisore Mārīte Balode šajā ielejā uzņēma divas telefilmas. Virs ielejas ir visai interesantas bio- enerģētiskās plātnes, kas veido atbalsi.

1996. gadā dziesminieks Ramats Jansons ielejā pie gaišo ak­meņu krāvuma spēlēja stabuli. Pārējie pakāpās kalnā, kur tiešā dzirdamība izzuda. Toties no debesīm varēja dzirdēt četras vai pie­cas atbalsis. Tās nāca tieši no augšas un bija visai spēcīgas. Skaņas nobīde laikā varēja būt sekundes simtdaļas. Kopumā šīs atbalsis veidoja brīnišķīgu debesu kvartetu vai kvintetu. Tomēr jāpiebilst, ka Pokaiņi domāti maigām senču melodijām, bet nc kliegšanai, aurošanai vai modernās mūzikas dārdiem.

Naudas kalns. Dienvidos no Pokaiņu pauguraines apved­ceļa, Sesavas kreisajā krastā, atrodas Naudas kalns (102,3 m vjl.). Tieši austrumos no tā ir maizes kukulim līdzīgs paugurs, kuru vēsturnieki nosaukuši par Ogānu pilskalnu. Abu šo vārdu cilme ir pārliecinoši ķeltiska, vietu nozīmi varētu saistīt ar pavasara svētkiem. Paugura apveids rāda, ka tas nav bijis ne nocietināta aizsardzības, ne arī dzīvesvieta. Izcērtot skatu stigu uz Naudas kalnu, Ogānu varētu izmantot Saules kustības vērojumiem, kā ari rituāliem.

Gar tā dienvidu pakāji tek Sesavas upe, kurā guļ teiksmainais Naudas akmens.Teikas stāsta par dīvainu akmeni, kuru "skrode­ri" vēluši, vēluši, bet šajā kalnā uzvelt nav varējuši. "Skroderi" ir amatnieki, kas šuj apģērbu. Teikā skroderus nogalē un sakropļo viņu pašu veltais lielais akmens. Tas norāda, ka Pokaiņos iecerētos darbus nav izdevies pabeigt un daļa darītāju gājuši bojā. Teika par Naudas kalnu liek domāt, ka šeit bijusi sena, nozīmīga svētvieta. Vārda tulkojums ķeltu valodā liek pat domāt, ka makroķelti savas valdīšanas laikā pirms apmēram 8 gadu tūkstošiem šeit iekārtojuši savas augstākās dievības svētvietu, neaiztiekot senākās svētvie­tas. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā Naudas kalns ļoti izpostīts un izrakņāts — tur bijuši ierakumi. Naudas kalna tuvumā ir arī vēl citas ievērojamas vietas — Nāves grava un Vārtu akmens.

Kalna dienvidu nogāzē nedaudz paceļas garens zemes vei­dojums, it kā dambis, apmēram 10 m plats, 0,5 km garš, līdz 2 m augsts. Iespējams, dambis ir kādas rituāla vietas sastāvdaļa, kas saistāma ar Bramaņu bijušo svētezeru.

Daudzas vietas, it īpaši mākslīgi veidotās, līdzīgi kā citās Lat­vijas svētvietās ir savstarpēji saistītas, pie tam parasti astronomiski nozīmīgos virzienos. Tā, piemēram, Ogānu t.s. pilskalns bērts tieši austrumos no Naudas kalna.

Naudas akmens. Naudas kalna pakājē Sesavas upē guļ t.s. Naudas akmens, kas saistīts ar jau minēto teiku par akmens velšanu kalnā. Diemžēl piekļūšana pie tā visai grūta.

Metamais kalns ir 98 m augsts paugurs. Tā nosaukums nāk no igauņu "metu", kas nozīmē "kaudzīte," tātad apzīmē kaut ko kopā samestu. Uz kalna ir seni akmeņu krāvumi. Bijis ari avots, bet pēdējos gados tas izsīcis.

Ap 0,5 km no Metamā kalna ir vieta, kur nelabvēlīga staroju­ma dēļ koki lūzt un iet bojā — Koku nāves paugurs. Tam blakus mīklainais akmens.

Pokaiņos bijusi vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākie ir gaišo akmens galvu krāvumi, kuri atgādina apgāztu laivu. Tie ir gan pauguru virsotnēs, gan ie­lejās, gan nogāzēs. Tas liecina, ka 110 šiem krāvumiem veidots kāds milzīgs zīmējums. Akmeņi galvenokārt ir gaišas krāsas, ie- apaļi, apmēram cilvēka galvas lielumā. Šeit nav ne olīšu, ne šķilu, nav skaldītu vai apdarinātu akmeņu. Laika gaitā daži no krāvu­mos saliktajiem akmeņiem ūdens un sala ietekmē pāršķēlušics.

Krāvumos likti gandrīz tikai neapstrādāti akmeņi. To forma parasti atgādina olu cilvēka galvas lielumā, kuras diametrs ap 20— 25 cm. Dažkārt krāvuma galā ir viens lielāks akmens, parasti līdz 40 cm diametrā.

Atsedzot atsevišķas kaudzes, atrasti daudzi akmeņi, kuros ieskrāpētas latvju rakstiem līdzīgas zīmes. Vienā no kaudzēm pat šķita, ka zīmes ir uz visiem akmeņiem. Retumis krāvumos ir l — 2 akmeņi ar rupjas apstrādes pazīmēm. Atrasts akmens ar iekaltu dzīvnieka pēdu. Atrasts arī ar reljefi (uz āru) veidotu (kodinātu?) krusta zīmi, kas orientēta ziemeļu-dienvidu un rietumu-austrumu virzienos.