IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Krāvumi ir visai atšķirīgi pēc veida un lieluma. Nepostītie krāvumi atgādina apgāztu laivu, tā simboliski norādot uz aiziešanu Viņsaulē. To garums līdz 4 m, platums 2,5 m, virszemes daļas augstums parasti ap 30 cm, kopējais augstums ap 1 m. Bet ir ari

tādi krāvumi, kuru veidols tuvs aplim. Lielajos krāvumos varētu būt apmēram 300—350 akmeņu, kuru kopsvars vērtējams ap 3 tonnām.

Bet lielumlielā daļa krāvumu ir mazāki. Citviet saglabājušies tikai atsevišķi akmeņi. Liekas, ka šie krāvumi daļēji izlaupīti vai arī nav pabeigti. Bet varbūt atšķirīgi lielumi bijuši iecerēti jau pašā sākumā un krāvumu sistēma radīta tā, lai pildītu kādu kopēju gran­diozu plānu. Iespējams, te veidota milzīga zvaigžņu karte. Tomēr šo domu grūti pārbaudīt, jo lielākā daļa krāvumu ir postīti. Ir ari citas nozīmes krāvumi, piemēram, gaišu galvas lieluma akmeņu paplāte, kas veido pamatni jau minētajam Kroņa kalnam.

Purvainās ielejās krāvumus ieraudzīt grūti. Vietām tos atse­dza mežcirtēju kāpurķēžu traktoru iebrauktās sliedes. Šie krāvu­mi vai varbūt to krāvumu pārpalikumi, kuri saglabājušies nogāzēs; tie ir apmēram 1,5 m diametrā. Virszemes daļa paceļas vidēji 30 cm augstu. Akmeņi nav pilnīgi balti, krāsa pat vienā krāvumā ir atšķirīga, tie ņemti no dažādām vietām.

Krāvumi nav nejauši sasviestu akmeņu kaudze, tie ir salikti rūpīgi un pārdomāti, lai iekļautos apgāztas laivas vai konusa vei­dolā. Konstruktīvi krāvums veidots kā šūnas — katram akmenim pārsedzot apakšējo trīs akmeņu izveidoto tukšumu. Mūsu senči nelika akmeņus tieši vienu uz otra. Vienam krāvumam vidū do­bums kā skurstenis.

14. att. Tipisks akmens krāvums Pokaiņos

Akmens krāvumu postīšana saimnieciskām vajadzībām, gal­venokārt mūra ēku būvei, sākās 19. gadsimtā. Izcilais Latvijas vēstures pētīšanas patriarhs, baltvācietis Augusts Bīlenšteins

(1826—1907) rakstīja, ka vēl 19. gadsimta sākumā Dobeles no­vada uz daudziem kalnu galiem bijuši īpaši likti akmeņu krāvumi.

Pokaiņu salikumus un krāvumus sāka postīt 18. un 19. gad­simta mijā. Tos bojāja arī Otrā pasaules kara laikā. Tomēr vis­lielākais posts Pokaiņus piemeklēja pavisam nesen. Labāk sag­labājušies tic krāvumi, kas atrodas tālāk no stigām vai ceļiem. Tas vedina domāt, ka krāvumi poslīti.

Pokaiņu krāvumu lielākā daļa ir pilnīgi izpostīta, stādot eglītes ar vandāliskām metodēm. Vēl neizpostītie atrodas galvenokārt pau­guru vaiņaga dienvidu un rietumu daļā. Pēc vēl nepietiekoši pārbaudītām ziņām postītu krāvumu atliekas atrastas ari Tuntuļu kalnu rietumu joslā apmēram 1 km 2 lielā platībā. Tur, ejot pa jaun­audzi, zem kājām var sajust daudzus akmeņus.

Nepostītajās platībās līdz šim atrasti ap 1500 akmens galvu krāvumi, bet pavisam to tur varētu būt ne mazāk kā 2 tūkstoši. Ik gadus tiek atrasti arvien jauni veidojumi. Varētu vērtēt, ka krāvu­mu skaits pirms postīšanas bijis ap 4—5 tūkstoši. Šis vērtējums tuvs jau šumēru minētajam svētvietu skaitam — Ešarra — 3600. Dažu vēsturnieku atkārtotie apgalvojumi, ka starp šiem akmeņu krāvumiem bijuši labības sējumi, nav korekti. Katra šāda "ģime­nes lauciņa" lielums būtu pārdesmit kvadrātmetri.

Pavirši paskatoties uz Pokaiņu akmeņiem, tie šķiet gluži paras­ti. Tomēr, skatot vienus un tos pašus akmeņus dažādos apstākļos— lietū vai sausā laikā, ēnā vai saules gaismā, nonākam pie pārstei­dzoša secinājuma, ka šie akmeņi maina krāsu. Saulē tie ir gandrīz balti, ēnā — gaiši pelēki. Savukārt lietainā laikā to krāsa kļūst stipri tumšāka — zilgana, iesarkana utt., kā parastiem Latvijas lau­kakmeņiem.

Tiesa, arī tie, atkarībā no laika apstākļiem, nedaudz maina krāsu. Saulē tie izskatās gaišāki, lietū un ēnā — tumšāki. Bet ak­meņiem Pokaiņu krāvumos piemīt spēja mainīt savu krāsu pārstei­dzoši plašās robežās. Lai gan speciālisti, kas pēta iežus (pctrogrāfi), akmeņu krāsu uzskata par otršķirīgu pazīmi, sakrālajos krāvumos tai ir liela nozīme. Pokaiņos akmens galvas, ja tās nomazgā un nožāvē, saulē kļūst neparasti baltas.

Ģeologi, apskatot Pokaiņu akmeņus, ievērojuši, ka arī gaišie akmeņi nebūt nav vienādi. Te var atrast Alandu (Ēlandes) salu porfīru,'kā arī retu Karēlijas granīta gaišo paveidu, kurš nav sasto­pams dienvidos no Pēterburgas. Pie tam neviens no šiem iežiem nav atrasts ledāju šļūdoņu sanesās, tos varēja atnest tikai cilvēki.

Ieskatīsimies būtībā. Krāsa ir priekšmeta virsmas īpašība, ko nosaka noteikta garuma izstaroti vai atstarotie gaismas viļņi. Tāpēc dažādos apstākļos vienam un tam pašam priekšmetam var būt visai atšķirīga krāsa. Sirmo ne tikai cilvēki, sirmo arī akmeņi. Gadu tūkstošu laikā uz akmens virsmu iedarbojušies Saules stari, un tā kļuvusi gaišāka, it kā nosirmojusi. Tādējādi varētu skaidrot vārdus sirmā senatne.

Mūsu senčiem tādi jēdzieni, kā gaišs un balts saistījās ar vecs, gudrs, tīrs, godīgs, cienījams, svēts. Visgodājamākie cilvēki bija viedie vecajie, gudrie ar baltām galvām, baltu bārdu, baltā apģērbā, kuru baltu izbalināja pati saule. Visās latvju garamantās balts ir pati godājamākā krāsa. Pokaiņu krāvumos pirms to vandāliskās postīšanas varēja būt ne mazāk kā 1—1,5 miljoni akmens galvu. Ne tikai Dobeles apkārtnei, ne tikai Zemgalei, bet arī visai Latvi­jai neraksturīgu gaišu akmeņu. No kurienes tos atnesa?

Latvijas vēsturnieki vairākkārt apgalvojuši, ka šie akmeņi vākti no jau pieminētajiem "ģimenes dārziņiem". Nav nemaz tik grūti uzzināt, kādi akmeņi sastopami Dobeles apkaimē. Piemēram, ne Dobeles, ne citās pilsdrupās nc citu vecu celtņu mūros gaišus ak­meņus neatradīsiet. Šīs būves cēla no vietējiem tumšiem, tumši brūniem, zilganpelēkiem akmeņiem. No līdzīgas krāsas akmeņiem vēlāk būvētas daudzas mājas gan tagadējā Dobeles rajonā, gan citur Latvijā. Gaišu akmeņu tur tikpat kā nav. Bet Pokaiņos to ir vismaz miljons.

Latvijā — gan krāvumos, gan lauku malās, upju gultnēs un gravās gaiši akmeņi sastopami ļoti reti. Tāds pats retums tie ir Ko- las un Skandināvijas pussalā, no kurienes akmeņus šurp esot at­nesis šļūdonis. Akmeņu krāsu tur galvenokārt veido tumši zilu, pelēku un brūnu toņu jaukums. Maz ir iesarkanu akmeņu, gadās ari melni vai pavisam tumši. Gaiši akmeņi arī šajās ziemeļu zemēs ir retums.

Nav viegli atcerēties, kur gan Latvijā redzēti gaiši laukak­meņi. Pie Priekuļiem (Cēsu raj.) ceļa atzarojumā uz Raunu, atce­roties K. Ulmaņa darbību šai novadā, novietots gaiši pelēks pie­miņas akmens. Vēl līdzīgu akmeni autors skatījis senajā Ibdenes novadā ziemeļos no Mazsalacas. Domājams, tie abi bijuši kulta akmeni.

Redzētas neskaitāmas mūra ēkas ne tikai Latvijā, bet arī Lie­tuvā un Igaunijā. Gandrīz visas tās celtas no tumšiem akmeņiem. Atceros tikai divas no gaišiem akmeņiem celtas ēkas — Sarkaņu baznīcu (Rēzeknes raj.) un Jaundrustu pili (Cēsu raj.). Kāds nostāsts vēsta, ka līdz Aglonas baznīcas uzcelšanai Sarkaņi esot bijuši svētākā vieta Latgalē. Varbūt tieši gaišo akmeņu dēļ?

Senās akmeņu virsmas apstrādes metodes. Arī tad, ja pieņemam, ka krāvumu veidošanai miljons gaišo akmeņu nesti no tālienes, nebūtu viegli savākt tādu daudzumu. Lai arī cik neti­cami tas šķiet, neizslēdzam iespēju, ka akmeņu gaišums iegūts ar kādiem mūsdienu zinātnei nezināmiem paņēmieniem. Rūpīga svētvietu akmeņu apskate liecina, ka senči zinājuši tādus mate­riālu apdares paņēmienus, kuri šodien ir aizmirsti.