IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Melnie laiki. Teika, kas stāsta par Naudas kalnu un skrode­riem, kurus tur nogalēja viņu pašu veltais akmens, nemin iemes­lu, kāpēc tas sāka ripot lejup.

Papildus ziņas sniedz senskandināvu "Jaunākajā Edā" pie­minētais gudrais vīrs Kvasīrs, kas ceļojis pa pasauli, mācīdams cilvēkus. Punduri Fjalārs un Galārs (t.i. ārieši) Kvasīru nogalina un no viņa asinīm (variantā arī no smadzenēm) gatavo dzērienu. Kaut ari mīts stipri kropļots, tajā var saskatīt ziņu par seno iebrucēju ķeltu priekšteču vardarbībām — Pokaiņu priesteru nogalināšanu uz akmeņu krāvumiem, kas pielīdzināti smadzenēm.

Pamazām aizsērēja Dižās sejas acis un tajās vairs nespoguļojās Saule un neatmirdzēja zvaigznes. Vairs nerunāja mute, nedzirdēja ausis, klusēja smadzenes. Tas notika pirms 5 gadu tūkstošiem. Akmens krāvumus vēl tīrīja un kopa līdz krustnešu iebrukumam 13. gadsimtā. Pēc tam tie sāka pārklāties ar sūnu un trūdiem. Tomēr visa sistēma kopumā palika neskarta. Un tikai pēc daudziem gadu simtiem Pokaiņu krāvumi atkal ieraudzīja Saules gaismu 1996., 1997. gados, kad te notika pirmās kopšanas un tīrīšanas talkas.

Paši briesmīgākie postījumi Pokaiņos notika 1995. gadā, kad, uzarot kailcirtes, iznīcināja lielāko daļu smadzeņu, t.i., akmens krāvumus, sarāva saites ar pārējām svētvietām. Kā jau tas vēsturē bijis ne vienu vien reizi, zemākās, t.i. 20. gadsimta civilizācijas pārstāvji iznīcināja augstākas civilizācijas darbu, pat neapjaušot ko viņi dara.

Satrauc, ka arheologi, pilnīgi neizprotot krāvumu nozīmi, plāno izpostīt arī vēl atlikušos.

Postīšana mūsdienās. 20. gadsimta nogalē pilnīgi izpostītas vismaz 2/3 no Pokaiņu svētvietas centrālās daļas kopējās platības. Diemžēl daļēji bojātas arī tās platības, ko uzskatām par neskartām. Tāpēc ļoti svarīgi ir saglabāt to, kas vēl palicis.

Kopumā jāvērtē, ka Pokaiņos 20. gadsimta beigās iznīcināti tādi senās kultūras pieminekļi, kurus vismaz patreizējā 21. gad­simta zinātne un tehnika nespēj ne novērtēt, ne radīt, ne atjaunot.

Jau runājām par Dižo seju un tās īpašībām, kuras pārsniedz pat ļoti spilgtas fantāzijas lidojumu. Citās neskartās vietās atrodas tādi izcili veidojumi, kuru nozīme pagaidām nav pat apjaušama.

Veiklie mērījumi un aprēķini jauj noteikt darbu apjomu, kāds bija vajadzīgs Pokaiņu radīšanai — vairāki miljoni darba dienu. Bet tā ir tikai apjaušama daļa. Tas, ka zinātnieki vēl šodien nespēj apjēgt Pokaiņu radīšanas un iekārtošanas nozīmi, nedrīkst, kā līdz šim, kalpot par ieganstu to iznīcināšanai.

Pokaiņu vēl nepostītajā daļā nav pieļaujami nekādi patvaļīgi izrakumi. Varbūt tieši tajā vietā, kur jūs dursiet lāpstu, vērīgā ar­heologa acs, uzmanīgi atsedzot slāņus, var atrast kādu jums šķieta­mi sīku, bet arheologiem nozīmīgu lietiņu, kas var palīdzēt veikt būtisku atklājumu.

Katra, pat šķietami necila, salikuma postīšana var nodarīt lie­lu ļaunumu. Šai ziņa Pokaiņus var salīdzināt ar retu rokrakstu bib­liotēku. Katrs senais, ilgi glabātais raksts ir tikai vienā eksemplārā, tāpēc tas jāsaudzē, cik vien iespējams. Vai jums, godājamais lasītāj, nav gadījies, ka dāvinātā grāmata pirms dažiem gadiem likās nevērtīga, bet, augot jūsu zināšanām, tagad ta kļuvusi par vienu no pašām vajadzīgākajām. Līdzīgi tas var būt ar jebkuru šķietami necilo akmeņu salikumu Pokaiņos.

Diemžēl Pokaiņiem nākas izciest to pašu likteni, kā jebkurai jaunatklātai svētvietai. To apmeklē ne tikai ekskursanti, bet arī īpatņi ar psihiskām novirzēm, tāpat nelieši un zagļi. Nule minēto grupu izdarības izpaužas sekojoši:

a) daļa salikumu apzagta, vērtīgie akmeņi aizvesti. Lai kaut daļēji zagšanu slēptu, vietā atvesti dolomīti un melnas akmens šķilas. Paskaidrosim, ka ne dolomītus, ne šķeltos un it īpaši mel­nos šķeltos akmeņus mūsu senči savās svētvietas nelika. No vil­tus akmeņiem, kas atgādāti zagto vietā, veidoti tādi salikumi, kādus mūsu senču senajās svētvietās nekur un nekad neatradīsiet. Melnās šķilas slietas augšup kā kaujas raķetes. Citi akmeņi likti viens ot­ram uz galvas. Veidoli mazi riņķi u.c. netipiski salikumi;

b) ap dažiem akmeņiem zeme izrakņāta, bet oļi sakārtoti apaļā valnī, radot it kā svētvietas iespaidu. Akmentiņi, kuriem bijusi kāda vērtība, nozagti.

Gudrie "pārveidotāji" nereti ir zagļi. Ar viņiem labprāt sadar­bojas latvju garam naidīgu sektu pārstāvji. Viņi priecājas, ka neko nezinoši ekskursanti ne tikai apbrīno viņu rakņājumus un saslietās šķilas, bet pat liek ziedus, domājot, ka ar to izrāda cieņu senčiem.

Pokaiņu atklāšana 20. gadsimtā sākās nevis dabā, bet pie rakstāmgalda. 1988. gadā, skaitļojot Kurzemes un Zemgales svētvietu kopumu, līnijā Stokholma-Ventspils-Erevāna, aprēķini rādīja, ka iespējamā bioenerģētisko plūsmu līniju mezgla vieta jāmeklē ap Īli. Vārdu Pokaiņi toreiz vēl nezināju.

1990.gadā mana palīdze Biruta Vītoliņa, gatavojot izrakstus no literatūras par Dobeles rajonu, atrada Kārļa Ieviņa romānā "Pie

17. att. Kārlis leviņš. 20. gadu vidū

teiksmotā ezera" (1938. g.) vietu, kur Pokaiņu krāvumi pieminēti kā senkapi. Tā­pēc jāpasvītro, ka Pokaiņi nekad nav bijuši ne noslē­pums, nc jaunatklājums. Jau rakstnieks Kārlis Ie- vinš pirms Otrā pasaules kara savā daļēji doku­mentālajā romānā "Pie teiksmainā ezera", kuru iespieda žurnālā "Atpū­ta", rakstīja par mākslī­gajiem akmens krāvu­miem Pokaiņos kā iespē­jamiem senkapiem. Mū­suprāt, tic varētu būt arī seno priesterieņu vald­nieču rituālo apbedījumu 17. att. Kārlis leviņš. 20. gadu vidū vietas.

1991. gadā gatavoju Dobeles rajona ievērojamo vietu sarak­stu, kur pieminēti arī šie krāvumi. Vienu šī saraksta eksemplāru nodevu Dobeles rajona muzejam, lūdzot piezīmes un papildināju­mus. Tā paša gada beigās rakstīju uz Auci savai skolniecei Diānai Ozolai un lūdzu uzzināt, kur šie krāvumi atrodas.

1992. gada sākumā saņēmu no D. Ozolas pirmās ziņas. Viņa bija iztaujājusi bijušo Pokaiņu mežsargu Ziedoni Mitrēvicu. Drīz vien, 1992. gada pavasarī, mans draugs, vēstures skolotājs Egils Brāķis, pēc mana lūguma sarīkoja Rīgas skolotāju izbraukumu, lai apskatītu krāvumus. Mums tos laipni parādīja mežsargs Aivars Klūga. Spēcīgais bioenerģētiskais starojums rādija, ka šeit ir teo­rētiski izskaitļotais lielais svētvietu mezgls. Nu sākās daudzi klusi pētnieku braucieni uz Pokaiņiem. Kaut arī mūsu grupai jau bija visai ievērojama pieredze seno svētvietu izpētē un ne mazums atklājumu, Pokaiņos saskārāmies ar daudzām citur nepieredzētām problēmām. Pārsteidza šīs vietas grandiozums un nozīmīgums se­natnē.

Vēl jāpiebilst, ka 1999. gadā R. Rozītes grupa uzstādīja Po­kaiņos ozolkoka stabu, kurā Sandris Konrāds iegriezis Lielvārdes jostas rakstus. Pārsteigti konstatējām, ka stabs nejauši novietots blakus ielejai, kur 1992. gadā ieraudzījām pirmos krāvumus. Bet neviens no staba licējiem pat nenojauta, ka vieta, kur stabs likts, ir vēsturiska, jo no šejienes sākās Pokaiņu izpēte dabā.

Pēc ietilpīga un spraiga darba 1994. gada beigās bija izstrādāta sistēmā apkopota Pokaiņu būtības apjausma (koncepci­ja). Atzīmēsim, ka daudzie jaunie atklājumi tālākajos sešos gados šo apjausmu nav būtiski mainījuši.

1995. gada martā mūsu grupas dalībnieki no Dobeles pa­ziņoja, ka uzarta un pilnīgi izpostīta Pokaiņu centrālā daļa. Dažu dienu laikā sagatavoju rakstu avīzei "Zemgale". Dobeles muze­jam nosūtīju jau minētās apjausmas izklāstu — 20 mašīnraksta lappuses, kas to tālāk nodeva zinātnieku rokās. TV režisore Mārīte Balode par Pokaiņiem uzņēma divas filmas. Tā gada vasarā Po- kaiņus parādīju arī R.Rozītei.