IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Par Mātes zemi izsenis saukta tagadējā Vidzeme un Latgale, iespējams, arī Dienvidigaunija, ieskaitot Lielā un Mazā Muna- meģa (Olas jeb Sākotnes kalni) augstienes.

Nekur citur pasaules tautu garamantās tik ļoti nav izcelta mātes loma kā mūsu zemē. Un kā atskaņa nule teiktajam jāpiemin, ka vēl 13. gadsimta sākuma dokumentos Romas pāvests Inocentijs 111 mūsu zemi dēvēja par Svētās Mātes zemi atšķirībā no Jeruzale­mes — Dēla zemes.

Senajos uzskatos īstā Dēla zeme ir Delosas sala Grieķijā, kur Lēta dzemdēja savu dēlu Sauli —Apollonu.

Tātad pasaules Galvenais meridiāns šķērso Tunturi tundras kalnus, kuri atbilst jēdzienam par Tēvu, Lētas zemi, kas atbilst Mātes jēdzienam, un Delosas (Dēlos) salu — Dēla dzimšanas vietu. Šī centrālā līnija ir augstāko dievību līnija, mūsu senču izpratnē to varētu saukt arī par Dieva līniju.

Saistības sengrieķu svētvietās. Pasaules meridiāns bija zināms arī senajiem grieķiem. Deltu svētvietā, kur Apollona templī atradās slavenais orākuls, ir īpaši atzīmēta vieta, kuru grieķi uz­skatīja par pasaules centru. Teika vēsta, ka Zevs pavēlējis diviem ērgļiem vienādā ātrumā lidot no pasaules rietumu un austrumu malas, līdz tie satiksies, lai tādā veidā noteiktu pasaules vidus punk­tu. Ērgļi satikušies Delfos. Kaut arī šis punkts par trim ģeogrāfiskā garuma grādiem novirzīts uz rietumiem no pasaules Galvenā me­ridiāna, šī ziņa apliecina seno zināšanu atblāzmu. Bet varbūt tā vienkāršotā veidā sniegta ziņa par Māras līniju.

Starp nozīmīgākajām sengrieķu svētvietām vērojamas ne­pārprotamas sakarības (sk. 19. att.). Teikto papildināsim ar nelielu ieskatu citu dižo vietu kopējās saistībās. Tā Delfu orākuls atrodas uz viena 22°5' austrumu meridiāna ar Peloponesas pussalas augstāko punktu — Olimpu, ko uzskatīja par dievību mītni. Tur­pinot šo līniju uz ziemeļiem, Latvijā tā Šķērsos milzīgo, īpaši iz­veidoto valni —joni zīmi ap Cieceres ezeru.

Pokaiņi savukārt saistīti ar Asklēpija un diviem Apollona tempļiem uz 23° austrumu meridiāna.

Uz pasaules meridiāna atrodas Delosas (Dēlos) sala, 1os sala un Idus kalna pakāje Krētas salā, kur dzimis Zevs. Delosas sala šķiet centrālā, jo tur dzimusi vien no vissenākajām dievībām — Apollons. Bet 1os sala liek domāt par aizmirstu saistību ar vēl vie­nu teiku varoni — Zeva mīļāko Io. Viņa Zevam dzemdēja dēlu

Epafu — daudzu varoņu ciltstēvu. Divi viņa dēli — Hērakls un Pcrsejs ieradās ari Ietu zemē. No tā izriet, ka Dclosas sala ir nozīmīgs centrs pasaules meridiāna svētvietu rindā.

Domu par Delosu kā centru apliecina arī citas sakarības. Sala atrodas uz tā paša 37,4 ziemeļu platuma grāda, kā jau minētais Asklēpija templis. Tā atrodas dienvidaustrumos no Olimpa un at­bilst pasaules telpas astoņu virzienu dalījumam, kas iekļaujas mūsu zemes svētvietu plānojumos. Skaitot no Olimpa, tā saistāma ar Dieva piedzimšanu Ziemas Saulgriežos. No sacītā redzam, Hel- lādas galvenās svētvietas cieši saistītas ne tikai ar mūsu senajām svētvietām, bet tai pat laikā arī savstarpēji (sk. 19. att.). Pagaidām tikai atzīmēsim, ka uz Galvenā meridiāna ir divi pāri Mātes un Tēva vietu, un Hellādas svētvietas kopē lielo pasaules sistēmu, līdzīgi kā dzīslojums uz koka lapas attēlo tā lielo zaru izvietojumu.

Mūsu tālā senatne nesaraujami saistīta ar sava laika dižajiem darbiem — acīmredzamajiem desmitiem miljonu kubikmetru lie­lajiem zemes veidojumiem un ne tik redzamo, bet pat grūti aptve­ramo miljardu kubikmetru lielo Zelta viju. Saglabājušies daudzi no simtiem tonnu smagajiem akmens bluķiem, desmiti tūkstoši apstrādātu, īpaši novietotu laukakmeņu, krāvumos saliktie gaišie galvas lieluma akmeņi, kuru jēgu mēs vēl joprojām neizprotam. Skatoties kartē, varam apjaust milzīgās svētvietu kopas ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, bet pāri visai Eiropai un pat pāri Atlantijas okeānam uz Amerikas kontinentu. Šie milzu darbi, ko veikuši mūsu senči vai varbūt arī citas apzinīgas būtnes, pat pēc pašiem pie­ticīgākajiem aprēķiniem prasījuši simtu vai pat vairāk miljonu darba dienu. Domājams, ka 21. gadsimta tehnika šos darbus vēl nespēj atkārtot. Vēl lielāks ir to darbu skaits, kas nebija pa spēkam 19. gadsimtā un vēl agrāku gadsimtu tehniskām iespējām. Ne­spējot atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas darīts, gan vēsturnieki, gan ģeologi, gan citi zinātnieki centušies šos milzu darbus nepieminēt.

No otras puses, minēto darbu veikšanai senčiem vajadzēja tādas zināšanas, kuras nu nekādi neatbilst tām tehniskām iespējām, kādas spēj saskatīt 21. gadsimta arheologi. Lai iekārtotu precīzas svētvietu sistēmas, vajadzēja gan labas kartes, gan zemes mērīšanas instrumentus. Lai pārvietotu lielus smagumus, vajadzēja ceļamās ietaises un transportu. Tāpat plašāka mēroga akmeņu apstrāde nebi­ja domājama ar krama šķēpeli vien. Vēl jo vairāk, daudzas senās zinības liecina par pārsteidzošu izpratni astronomijā un tādās fizi­kas nozarēs, kuras vēl 21. gadsimta sākumā pat nav sākušas attīstīties piemēram, torsionu un sarežģītu konfigurāciju vakuuma telpu pētīšana. Par visiem šiem brīnumiem runa jau bijusi ne vie­nu reizi vien. Tomēr šajā devītajā, noslēguma apcirknī mēģināsim izzināt, vai gan starp nule minētajām divām brīnumu grupām ne­pastāv kāda saistība?

Pirms iebilst, ka ari citās zemēs veikti milzu darbi, atgādinām, ka gara gaismas nesēji, kas radīja civilizācijas citās zemēs un nesa uz turieni zinības, nāca no Ietu zemes Tāpēc visu šo, arī citu zem­ju lielo darbu noslēpumu sākums būtu jāmeklē mūsu zemē.

Nav daudz to autoru, kas mēģinājuši atminēt senču lielo dar­bu un zināšanu noslēpumus, bet pagaidām nesekmīgi. Atrisināju­mu var rast vienīgi tad, ja lielos senatnes darbus saista ar lielo zināšanu pirmdzimteni — Baltā šķēluma joslu un tur radušos sen- baltu civilizāciju, ar gara gaismas nesējiem, ar pasaules senāko un nozīmīgāko svētvietu — Pokainiem, ar lielajām zināšanām pa­saules vissenākajos un vissvētākajos rakstos — latvju garamantās, un visbeidzot — ar latviešu tautu.

Mūsu tautas kodolu veido trīs brīnumi, kuros mēs dzīvojam. Tie ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu garamantas. Ja to nebūtu, nebūtu arī pašas tautas. Šos un citus brīnumus mēs nemanām gan tāpēc, ka tie ir mūsu ikdiena, gan tāpēc, ka daudzie okupanti, ku­rus nācies pārdzīvot tikai pēdējā gadu tūkstotī vien, nolieguši visu izcilo mūsu zemē, lai slavinātu paši sevi. Turpretī mūsu zemi, tau­tu, valodu, kultūru okupanti pēluši, kā vien mācējuši. Turklāt viņiem par nožēlojamiem Jūdasa grašiem, cik vien jaudājuši, pie­palīdzējuši dažādi kangari, dienderi un līdzskrējēji.

Mēs nebūt nevēlamies nonievāt kādu citu zemi vai tautu, bet tikai atzīmēt tās brīnumu pilnās īpašības, kādas piemīt mūsu pašu zemei.

Pateicoties Fr. Brīvzemniekam, Kr. Valdemāram, A. Ler- ham-Puškaitim, P. Šmitam, Kr. Baronam un daudziem jo dau­dziem cilvēkiem ar latvisku domāšanu, Latvijas Zinātņu akadēmijā glabājas pasaulē izcilākais un ari pats dižākais pēc apjoma, vērtīgu un ļoti senu, tautas garamantu krājums — 2,9 miljoni vienību. Nav zināma otra tauta pasaulē, kas būtu savākusi tik bagātīgu sa­vas tautas garīgo mantojumu. Apmēram 3/4 visa dižā krājuma sastāda pantmērā rakstītas garamantas.

Mūsu dainas, tautas dziesmas, pasakas, teikas, gudrības vārdi jeb ticējumi, parunas, dziedniecības, aizsardzības un citi t.s. bura­mie vārdi, mīklas un citas garamantas pārsteidz gan ar savu nepa­rasti lielo daudzumu, gan ar senumu, satura dziļumu, bet, vēl jo vairāk, ar tajās atrodamo izcilo zināšanu plašumu.