IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Bez šīm lielajām pārejām visās Visuma struktūrās un visos līmeņos pastāvīgi notiek daudzas un nemitīgas mijiedarbības. Mēs jau minējām Kosmosa un paralēlo pasauļu savstarpējās iedarbības.

Katrā Kosmosa struktūru līmeni pastāv mijiedarbības kā starp ko­dolu un pārējiem veidojumiem, tā arī starp pašiem veidojumiem. Tāpat katrā līmenī pastāv mijiedarbība starp starojuma centru un pirmvielu jeb simbolu valodā — starp Sauli un Jūru.

Saule gāja spēlēties

Ar to jūras ūdentiņu.

Saule meta zīdautiņu

Jūra putu gabaliņu.

FS 35, 110

Šī ir radīšanas daina. Jauna viela rodas 110 Saules un Jūras mijiedarbības. Lieku reizi atgādināsim, ka šeit nebūt nav stāstīts par jūras viļņu vizuļošanu Saules staros un baltajām viļņu krēpēm.

Bioenerģētisko lauku izmaiņas ap Zemeslodi rada ģeoloģis­kas un klimata izmaiņas, tās savukārt maina dzīves apstākļus bio­loģiskās dzīvības veidiem. Ja ārējie apstākļi būtiski mainījušies un līdzšinējās bioloģiskās būtnes nogājušas nepieciešamo attīstības ceļu, no tām ti ka radītas jaunas, sarežģītākas būtnes ar plašākām iespējām. Tā arī tika radīti cilvēki.

Mūsu senču dzīvesziņa nebija reliģija šī vārda mūsdienu nozīmē, bet gan zinātniski pamatotu uzskatu kopums. Dainās var rast ļoti nopietnus pamatojumus pašiem visaugstākajiem jēdzie­niem par Dievu, tā būtību un izpausmēm.

Mēs jau apskatījām Visumu kā dzīvības veidu, un Dievs ir šīs dzīvības dvēsele. Bet, lai skaidrotu tā izpausmes — Laimu un Māru, jāieskatās dažos simbolos.

Ar simbolu Jūra domāts pirmvielas kopums — bezgalīgs pirmvielas okeāns, kas aptver un caurvij Visumu. Gan tas, ko re­dzam Kosmosā, gan arī Visuma neredzamās un netveramās struktūras radušās vai radītas no pirmvielas Jūra.

Dainu simbolos Saule ir Visuma starojuma avots, kas no gružiem un putekļiem rada pirmvielu.

Tāpat kā struktūru uzbūvē, arī Visumā notiekošajiem pamat- procesiem piemīt caurviju princips, t.i., lielas būtiskās likumsa­karības ir līdzīgas visos līmeņos. Tā, kaut arī cilvēks ir tikai niecīga daļa no visas Visuma esības, tomēr, runājot par cilvēka rašanos, dzīvi un likteni, dainās izmantoti tie paši lielie simboli līdz pat aiziešanai Viņsaulē (pāreju cilā esības veidā). Latvju dainas ne tikai cilvēka, bel arī visu bioloģisko radību apriti saista ar Jūras augstāko simbolu — Māru.

Savukārt Saules ka starojuma avota augstākā izpausme ir dievība Laima. Tiesa, pats Laimas vārds ir jaunāks par vārdiem Dievs un Mara. Otrkārt, Laimas tēls dainās un tautas dziesmās gājis caur lielām pārvērtībām. Ir bijis laiks, kad Laima likta pat Dieva vietā, bel ir bijis periods, kad tā nolādēta par Velna māti. Tāpēc mūsu dainās vēstītais par Laimas kā senas Visuma staroju­ma centra organizējošās struktūras izpausmi pieņemams tikai kā nosacīts modelis. Latvju garamantās gan nav tieša izklāsta par Lai­mas un Saules simbolu saistībām, jo tie viens otru nomainījuši pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Bet tās nav grūti secināt, iepazīstot dainas kopumā. Piemēram, salīdzināsim dažas dainas par Sauli un par Laimu.

Trīs sarkanas ogas zied Vidu jūras uz akmeņa: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.

V 72, 13770

Nākošā daina vēsta gandrīz to pašu, tikai te raudāja Laima.

Vidū jūras uz akmeņa 'Trīs sarkanas ogas auga; Tur Laimiņa sēdējusi, Asariņas birdinājusi.

V 546, 943

Daudzās citās dainās minēti Dieva dēli un Saules meitas.

Es redzēju lejiņā(i) Siltu pirti kūrējam;

Dieva dēli kūrējiņi,

Saules meitas pērējiņas.

V 1730, 41409

Tomēr ir arī tādas dainas, kur blakus Dieva dēliem parādās Laimas meitas.

Jūras un Saules mijiedarbība nebūt nav vienkārša. Katra matērijas izpausme, tostarp arī starojums, nes sev līdzi informāci­ju. Katrai no enerģētiskajām izpausmēm, atbilstoši jau minētajam caurviju principam, var atrast zemāka līmeņa izpausmes vielis­kajā pasaulē.

Tādējādi varam teikt, ka mūsu senči apzinājās Visumu kā nepārtrauktu kustību, kur viela pāriet enerģijā, tā pirmvielā, no kuras atkal veidojas viela. Ari daļa mūsdienu fiziķu nonākuši pie tā Visuma modeļa, kuru senči zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Cilvēce, izgājusi caur gadu tūkstošus ilgai gara tumsībai, atkal sāk tuvoties senbaltu zināšanām un pasaules uz­skatam.

Noslēdzot šo nodaļu, vēlreiz uzsveram, ka mūsu senčus gan garīgajā dzīvē, gan praktiskajā darbībā jau pirms simts un vairāk gadu tūkstošiem vadīja ne māņticība, ne mistika, ne maģija, ne ticība un ne reliģija, bet gan zināšanas. Zināšanas, kurām 21. gad­simta cilvēce vēl tikai sāk tuvoties.

Gan Kosmoss, gan Visums nav viendabīgi. Kā mūsu planēta Zeme, tā Saules sistēma un, iespējams, visa mūsu Galaktika, ir piedzīvojusi neskaitāmas ārējo apstākļu izmaiņas, kas neapšaubāmi ietekmēja arī bioloģisko būtņu izdzīvošanu, kas prasa gan gudrību, gan izveicību.

Lielais dabas likums. Radītājs dabā ir ieviesis kādu ļoti svarīgu likumu: nekas nedrīkst palikt pāri, citādi visa dzīvība pēc kāda laika aizies bojā pali savos atkritumos. Tāpēc katra radība pārtiek no kādas citas radības, un savukārt arī pati var kļūt par barību kādam citam.

Katrai bioloģiskai būtnei ir savs labvēlīgais laiks, kad tā vai­rojas strauji. Tad sakas jaunas teritorijas, jaunu izdzīvošanas iespēju meklējumi. Sājos meklējumos nākas saskarties un cīnīties ar radībām, kas šīs teritorijas jau aizņēmušas. Dzīvnieku pasaulē tiesības dzīvot pieder tam, kas sevi pierādījis par stiprāko, gudrāko un izveicīgāko. Tomēr, ja uzvarētājs neiekļaujas kopējos dabas likumos, viņam jāiet bojā. Pie Radītāja liktajiem lielajiem dabas likumiem pieder ari savstarpēja palīdzība

Radītāja apziņa. Mūsu senči Radītāju un viņa likumus ap­zinājās jau kopš neatminamiem laikiem. Vairāku ziņu salīdzināšana ļauj spriest, ka viņi to apzīmēja ar vārdu Dievs jau vismaz pirms 100 gadu tūkstošiem (tuvāk par to sk. devītajā apcirknī). Sākoties ledus laikmetam, bramaņi šo vārdu aiznesa uz Indiju. Mūsu senči, kā indoeiropiešu tautu sākotne, to izplatīja pa visu Eiropu.

Daudzas un dažādas ziņas rāda, ka gadu tūkstošu gaitā Eiro­pu postījuši gan sveši iebrucēji, gan vietējās tautas karojušas pašas savā starpā. Ikvienu no kariem izraisa kāda valdnieka vēlme vai­rot savas bagātības uz citu tautu rēķina.

Ļaunumu mēdz dēvēt kādā citā vārdā. Iebrucēju viltīgie pries­teri paziņoja, ka tas vai cits vārds esot slikts un nozīmējot pašu ļaunāko. Tā nu vismaz 100 tūkstošu gadu garumā mūsu senči ne reizi vien ir aizstāvējuši Dieva vārdu. Šīm cīņām ar dažādu tautu uzskatiem varam izsekot pavisam vienkārši — pavērojot, kā gan tiek dēvēts pats lielākais ļaunums.

Ļaunā vārds. Gadās, ka dusmu brīdī kāds cilvēks savu pre­tinieku nosauc par velnu. Tā ir sena paraža.

Velna tēla pirmsākumi jāmeklē ļoti sen — baltās un melnās rases cīņās. Mūsu senčiem velns bija melns. Līdzīgi krievu va­lodā velkamas paralēles starp čert (velns) un černij (melns). Viens no velna veidiem bija Jods, kas atbilst senās melnās rases dievības Jod-he-ved-he vārdam. Bet ar laiku ideoloģiskie pretinieki sāka cits citu apsaukāt paša nelabā vārdā, lietojot to kā lamu vārdu. Velna tēls ir daudzkārt mainījies. Katru gadu tūkstoti šim vārdam bijusi cita jēga, un, kā redzēsim, visai atšķirīga.