Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

— Ar savas mašīnas palīdzību, vai ne? — es pie­bildu. Molteriss uzvaroši pasmaidīja. — Skaidrs! Kā gan man tas agrāk neienāca prātā … esmu gata­vais ēzelis … Bet vai jūs jau kādreiz esat pārvieto­jies laikā? — es pajautāju.

— Nē. Mašīna darbojas tikai neilgu laiku, kopš pagājušās piektdienas. Esmu tajā pārvietojis tikai runci…

— Runci? Un ko — vai tas atgriezās?

— Nē. Tas pārvietojies nākotnē, aptuveni par pie­ciem gadiem, laika skala vēl nav pilnīgi precīza. Lai precīzi nosacītu apstāšanās mirkli, jāizstrādā dife- renciators, kurš koordinētu virmojumu lauku. Bet pagaidām tunelēšanas kvantu efekta izraisītā desin- hronizācija …

— Diemžēl neko nesaprotu no tā, ko jūs man skaid­rojat, — es viņu pārtraucu. — Bet kāpēc jūs pats neesat pamēģinājis?

Tas man izlikās savādi — lai nesacītu vairāk. Mol­teriss samulsa.

— Biju nodomājis, bet… redziet… es … nam­saimnieks noslēdza man elektrisko strāvu … svēt­dien.

Seja, pareizāk sakot, tās normālā, labā puse viņam tumši pietvīka.

— Esmu parādā īres maksu, tāpēc… — viņš nomurmināja. — Bet, protams … tagad… Jā, jums ir taisnība. Es tūlīt. Iekāpšu šeit, vai redzat? Iedar­bināšu aparātu un … pārcelšos nākotnē. Uzzināšu,

kas finansējis pasākumu, noskaidrošu šo cilvēku uzvārdus, un tad jūs varēsiet tūlīt, bez kavēšanās …

To sacīdams, viņš jau atbīdīja šķērssienas, kas sadalīja aparāta iekšieni vairākos nodalījumos.

— Pagaidiet, — es iebildu, — nē, tā es negribu. Jūs taču nevarēsiet atgriezties, ja aparāts paliks šeit, pie manis.

Molteriss pasmaidīja.

— Ai, nē, — viņš attrauca. — Es pārvietošos laikā kopā ar aparātu. Tas ir iespējams, jo aparātam ir divi regulācijas varianti. Redziet, kur variometrs. Ja es kādu pārvietoju laikā un gribu, lai aparāts paliek savā vietā, tad lauks fokusējams šajā mazajā telpā zem vārstuļa. Bet, ja gribu pārvietoties pats, tad lauks tiek paplašināts, lai tas aptvertu visu aparātu. Tikai jaudas patēriņš tad būs lielāks. Cik ampēru ir jūsu drošinātājiem?

— Nezinu, — es atbildēju, — bet baidos, ka tie neizturēs. Jau pirmīt, kad jūs … nosūtījāt šo grā­matu, gaisma satumsa.

— Tas ir sīkums, — viņš noteica, — es drošinā­tājus apmainīšu pret spēcīgākiem, protams, ar jūsu atļauju …

— Lūdzu.

Molteriss ķērās pie darba. Viņam kabatās bija vai veselas elektrotehniskās darbnīcas iekārta. Pēc desmit minūtēm viss bija kārtībā.

— Es dodos ceļā, — viņš teica, atgriezdamies istabā. — Man liekas, ka vajadzētu pārvietoties vis­maz par gadiem trīsdesmit.

— Kāpēc tik daudz? Kam tas vajadzīgs? — es iejautājos. Mēs abi stāvējām pie melnā aparāta.

— Pēc dažiem gadiem kaut ko zinās tikai speciā­listi, — Molteriss paskaidroja, — bet pēc gadsimta ceturkšņa jau katrs bērns par to mācīsies skolā. Tad es no katra uz ielas sastapta pretimnācēja varēšu uzzināt, kā sauc tos cilvēkus, kuri palīdzējuši reali­zēt šo izgudrojumu.

Molteriss pasmaidīja, papurināja galvu un ar abām kājām iekāpa aparātā.

— Gaisma uz mirkli satumsīs, — viņš brīdināja, — bet par to neuztraucieties. Drošinātāji noteikti iztu­rēs. Toties… atgriešanās gan var sagādāt zināmas grūtības …

— Kāpēc?

Viņš man uzmeta ašu skatienu.

— Vai jūs mani kādreiz šeit jau neesat redzējis?

— Ko jūs sakāt? — es nesapratu.

— Nu … vakar vai pirms nedēļas, varbūt arī pirms kāda mēneša … vai pat gada … Vai patiesi neesat mani redzējis? Šeit, šajā kaktā — vai tur nav pēkšņi parādījies cilvēks, kas, tāpat kā es tagad, ar abām kājām stāvēja šādā aparātā?

— A-ā! — es iesaucos. — Tagad saprotu … Jūs baidāties, ka atgriežoties varat nokļūt ne pašreizējā tagadnībā, bet jau aizritējušā pagājībā? Nē, nekad neesmu jūs redzējis. Tiesa, es gan pārrados no ceļo­juma tikai pirms deviņiem mēnešiem, bet pirms tam māja bija tukša …

— Vienu mirkli… — Molteriss saspringti teica, pūlēdamies kaut ko atcerēties. — Es pats lāgā nezinu, — beidzot viņš paskaidroja, — bet, ja es kād­reiz būtu šeit bijis, sacīsim, tajā laikā, kad māja, kā jūs sakāt, bija tukša, tad taču man pašam to vaja­dzētu zināt, atcerēties to, vai ne?

— Nav sacīts, — es steigšus attraucu, — tas ir laika cilpas paradokss; jūs toreiz varējāt būt kur citur un darīt ko citu — jūs, kas esat no tā laika posma; bet, nevēlēdamies nokļūt pagājušajā laikā, jūs no pašreizējā mirkļa, no tagadnības …

— Nu, — viņš noteica, — galu galā tas nav tik svarīgi. Ja es pat atvirzīšos pārāk tālu atpakaļ laikā,

varu izdarīt labojumu. Sliktākajā gadījumā es drusku aizkavēšos. Tā kā tas ir pirmais mēģinājums, tad, lūdzu, paciešaties …

Molteriss pieliecās un nospieda pirmo pogu. Gaisma mirklī pietumsa, un aparāts paklusu iedžink- stējās augstā tonī, gluži kā pret kādu priekšmetu pie­sists stikla stienītis. Molteriss atsveicinādamies pacēla vienu roku, bet ar otru pieskārās melnajam slēdzim, tajā pašā laikā izsliedamies. Sajā mirklī spuldzes atkal iedegās pilnā spožumā, un es ierau­dzīju viņa veidolu izmaināmies. Drēbes viņam satumsa un sāka apmigloties, taču es tam nepiegriezu vērību, jo mani pārsteidza tas, kas notika ar viņa galvu: melnie mati, vēršoties caurspīdīgi, vienlaikus kļuva balti, viss augums it kā izplūda un reizē saruka, līdz beidzot, kad tas kopā ar aparātu pazuda man no acīm un es paliku viens tukšajā istabas kaktā ar tukšu grīdu un neredzēju nekā cita kā tikai baitu kailu sienu ar kontaktu, kurā vairs nekas nebija iesprausts, — kad es viens tā stāvēju ar pavērtu muti un kaklā iestrēgušu šausmu kliedzienu, man acu priekšā vēl rēgojās briesmīgā pārmaiņa, ko nule biju redzējis, jo viņš, draugi, laika plūsmas aizrauts un izzuzdams, novecoja galvu reibinošā ātrumā, gadu desmitu ilgām pārvērtībām norisinoties dažās sekun­des daļās! Ar ļenganām kājām aizgāju līdz atzveltņa krēslam, atbīdīju to, lai labāk saredzētu tukšo, spilgti apgaismoto kaktu, apsēdos un sāku gaidīt. Tā es nosēdēju cauru nakti, līdz pat rītam. Draugi, kopš tā brīža pagājuši septiņi gadi. Man liekas, ka Molte­riss nekad vairs neatgriezīsies, jo, ar savu ideju aiz­rāvies, viņš bija piemirsis kādu ārkārtīgi vienkāršu, pat elementāru apstākli, kuram — nezinu, vai aiz nezināšanas, vai arī aiz nevērības — secen paiet visi fantastisko hipotēžu autori. Ir taču skaidrs, ka ceļo­tājam laika plūsmā, ja viņš tajā pārvietosies par divdesmit gadiem, par tikpat daudz gadiem jākļūst vecākam — jo kā gan citādi tas varētu būt? Viņi visu iztēlojušies tādējādi, ka tagadnes cilvēks varētu tikt pārcelts nākotnē un viņa pulkstenis rādīs šīs pārcelšanās brīdi, turpretī visi pārējie pulksteņi vis­apkārt rādīs nākotnes laiku. Bet tas, protams, nav iespējams. Lai tā notiktu, tad viņam vajadzētu it kā iziet ārpus laika un tādā kārtā traukties uz nākotni, lai tad, izvēlējies piemērotu brīdi, atkal tajā atgriez­tos — no ārpuses… it kā pastāvētu kaut kas tāds, kas atrodas ārpus laika. Bet nav ne tādas vietas, ne tāda ceļa, un nelaimīgais Molteriss pats ar savām rokām tika iedarbinājis mašīnu, kura viņu nogali­nāja — ar vecumu, jā, ne ar ko citu, un, kad tā apstā­jās tur, izvēlētajā nākotnes punktā, tajā vairs atra­dās tikai nosirmojis, sarucis līķis …

Bet tagad, draugi, nāk visbriesmīgākais. Laika mašīna apstājusies kaut kur nākotnē, bet šī māja kopā ar šo dzīvokli, ar šo istabu, ar šo tukšo kaktu taču arī pārvietojas laikā — protams, tikai tajā vie­nīgajā veidā, kāds mums pieejams, — līdz beidzot galu galā sasniegs to mirkli, kurā apstājusies mašīna, un tad tā atkal parādīsies tepat, šajā baltajā kaktā, bet kopā ar to — pats Molteriss … viss, kas no viņa būs palicis pāri… Par to nevar būt nekādu šaubu.