Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

— Lai paglābtos no nemirstības, kādu jūs piedā­vājat, nāve nemaz nav jaunākā izeja, — es noburk­šķēju.

Dekantors otru reizi pavīpsnāja.

— Es pasacīšu kaut ko tādu, kas jums varbūt izliksies jokains, — Dekantors teica, pie kam viņa sejas labā puse palika tikpat nopietna kā bijusi.

— Es personīgi nekad neesmu jutis vajadzību ne pēc dvēseles, ne arī pēc mūžīgas dzīvošanas. Tomēr cil­vēce šādus sapņus lolo tūkstošiem gadu. Es šo jau­tājumu esmu rūpīgi izstudējis, Klusais. Visas reliģi­jas allaž balstījušās uz vienu: uz mūžīgas dzīvošanas apsolījumu, uz cerību turpināt dzīvi arī pēc nāves. Es dodu tieši to, Klusais. Dodu mūžīgu dzīvošanu. Dodu pilnīgi drošu iespēju dzīvot arī pēc tam, kad pēdējā miesas kripatiņa būs satrūdējusi un sairuši pīšļos. Vai tas ir maz?

— Jā, — es attraucu, — tas ir maz. Jūs taču pats teicāt, ka tā būs nemirstība bez ķermeņa, bez tā spēka, tā sniegtajām baudām un dzīvās pieredzes…

— Neatkārtojieties, lūdzu, — viņš mani pārtrauca.

— Es varu jums uzrādīt visu reliģiju svētos rakstus, filozofu sacerējumus, dzejnieku vārsmas, teoloģiskus traktātus, lūgsnas un teiksmas, un nekur neesmu atradis ne pušplēsta vārda par ķermeņa mūžīgumu. Miesu neievēro, to pat nicina. Dvēsele un tās mūžīga pastāvēšana allaž bijusi mērķis un cerība. Dvēsele kā miesas pretmets un noliegums. Kā atbrīvošanās no fiziskām ciešanām, no pēkšņām nelaimēm, no sli­mībām un vecuma novītuma, no cīņas par visu to, ko savā gausajā plēnējumā un gruzdēšanā pieprasa šis pamazītēm sabrūkošais pavards, kuru mēs dēvējam par organismu; neviens un nekad nav sludinājis mie­sas nemirstību — līdz pat pasaules galam. Tikai dvē­selei vajadzēja tikt atpestītai un glābtai. Es, Dekan­tors, esmu to izglābis, mūžīgi mūžos. Es piepildīju sapņojumus — lai gan tie nebija manējie. Visas cil­vēces sapņojumus …

— Saprotu, — es viņu pārtraucu. — Jums, Dekan- tor, savā ziņā ir taisnība. Bet tikai tajā ziņā, ka jūs ar savu izgudrojumu pierādījāt šodien man, bet rīt varbūt pierādīsiet visai pasaulei, ka dvēsele nav vaja­dzīga. Un tāpat nav vajadzīga nemirstība, kuru slu­dina visi jūsu pieminētie svētie raksti, evaņģēliji, korāni, babiloniešu eposi, leģendas un teiksmas. Nemirstība cilvēkam neko nedotu. Vēl vairāk: es jums galvoju, ka ikviens cilvēks pret nemirstību, ar kuru jūs gribat viņu aplaimot, izjutīs to pašu, ko es: visdrausmīgākās bailes un riebumu. Jau doma vien, ka jūsu solījums attiecībā uz mani var piepildīties, vieš manī šausmas. Tātad jūs, Dekantor, esat pierādī­jis, ka cilvēce gadu tūkstošiem ilgi pati sevi mānī­jusi. Un jūs šo mānu esat sagrāvis …

— Jūs domājat, ka manis izgudrotā dvēsele nevienam nebūs vajadzīga? — šis cilvēks iejautājās mierīgā, bet pēkšņi it kā sagurušā balsī.

— Esmu par to pārliecināts. Es jums galvoju … Kā gan jūs varat domāt citādi? Dekantorl Vai tad jūs pats to gribētu? Jūs taču arī esat cilvēks!

— Es-jau jums paskaidroju. Nekad neesmu izjutis vajadzību pēc nemirstības. Tomēr es domāju, ka man tā ir izņēmuma veida novirze, ja jau cilvēce ir citādās domās. Es gribēju mierinājumu sagādāt tai, bet ne sev. Es meklēju problēmu, visgrūtāko, kāda vien iespē­jama, un maniem spēkiem atbilstošu. Es to atradu un atrisināju. Šajā nozīmē tā bija mans personīgs pasā­kums, bet tikai šajā; būtībā tā interesēja mani tikai kā noteikts uzdevums, kuru vajadzēja atrisināt, pie­lietojot atbilstošu tehnoloģiju un līdzekļus. Es bur­tiski pieņēmu to, ko bija rakstījuši visu laiku lielākie domātāji. Klusais, jūs taču būsiet lasījis… par bai­lēm, ka apziņa izzudīs, pagaisīs, nodzisīs tieši tad, kad tā ir visbagātāka, kad tā spētu nest visražīgākos augļus … ilga mūža nogalē. Visi to atkārtoja vienā balsī. Viņu sapnis bija — kļūt par mūžības daļu. Es to padarīju par mūžības daļu, Klusais, bet varbūt viņi …? Varbūt visizcilākie vienpatņi? Ģeniālie?

Es papurināju galvu.

— Jūs varat pamēģināt. Bet es neticu, ka kauču viens vienīgs … Nē, tas nav iespējams.

— Kā tad tā? — Dekantors ieminējās, un pirmo reizi viņa balsī ietrīsējās kaut kas dzīvām jūtām līdzīgs. — Vai jūs domājat, ka tas … tas nekam nav noderīgs…? Ka neviens to negribēs? Kā tas var būt?!

— Jā, tā tas ir … — es apstiprināju.

— Neizspriediet to tik pārsteidzīgi, — viņš lūdzās. — Viss taču vēl ir manās rokās. Es varu kaut ko pie­lāgot, izmainīt… varu dvēselei piešķirt sintētiskus jutekļus … tiesa, tad gan mūžība ies zudumā, bet, ja jutekļi viņiem būtu svarīgāki… ausis … acis …

— Un ko šīs acis redzētu? — es pajautāju.

Viņš klusēja.

— Zemes apledošanos … Galaktiku sabru­kumu … Zvaigžņu nodzišanu tumšā bezgalībā, vai ne? — es lēnām uzskaitīju.

Viņš klusēja.

— Cilvēki nealkst pēc nemirstības, — pēc brītiņa es atkal atsāku. — Viņi vienkārši negrib mirt. Viņi grib dzīvot, profesor Dekantor. Grib zem kājām just zemi, redzēt virs galvas mākoņus, mīlēt citus cilvē­kus, būt kopā ar tiem un domāt par to. Un neko vai­rāk. Visas valodas par ko tādu, kas sniegtos pāri šīm tieksmēm, ir meli. Neapzināti meli. Es pat šaubos, vai atradīsies daudz tādu, kas jūs tik pacietīgi uzklau- situ, kā to daru es … nemaz nerunājot par tādiem … kuri būtu ar mieru …

Dekantors vairākas minūtes stāvēja nekustīgi, blenzdams baltajā kārbā, kas atradās viņam priekšā uz galda. Pēkšņi viņš to satvēra un, viegli man ar galvu pamājis, devās uz durvīm.

— Dekantor!!! — es iesaucos. Viņš apstājās pie sliekšņa.

— Ko jūs gribat darīt… ar TO?

— Neko, — viņš salti atbildēja.

— Lūdzu… nāciet atpakaļ. Vēl brīdi… Tā to nevar atstāt …

Kungi, es nezinu, vai viņš bija liels zinātnieks, bet liels nekrietnelis — katrā ziņā. Kaulēšanos, kāda tagad sākās, es negribu aprakstīt. Man tas bija jādara. Es zināju — ja ļaušu viņam aiziet, tad — pat gadījumā, ja es vēlāk uzzinātu, ka viņš melojis un viss viņa sacītais no sākuma līdz beigām bija tikai izdoma — tomēr kaut kur dvēseles dzīlēs … manas miesīgās, asinīm pulsējošās dvēseles dzīlēs plēnēs doma, ka varbūt kaut kur ar visādām drazām piestū­ķētā rakstāmgaldā, kādā atvilktnē starp veciem papī­riem nogrūsts cilvēka saprāts, šīs nelaimīgās, viņa nogalinātās sievietes apziņa. Un it kā tā visa vēl būtu par maz, viņš šo saprātu apveltījis ar visdraus­mīgāko, — es atkārtoju, — visdrausmīgāko, ko vien iespējams otram novēlēt, jo nav nekā šausmīgāka par mūžībai nolemtu vientulību. Šis vārds mums, pro­tams, neko neizsaka. Tāpēc pamēģiniet, kad būsiet pārnākuši mājās, atgulties tumšā istabā, kur jūs nedzirdēsiet nevienas skaņas un nemanīsiet neviena gaismas stara, un, acis aizvēruši, iztēlojieties, ka šādā galējā nekustībā, bez jebkādām, absolūti bez jeb­kādām, kauču vai visniecīgākām izmaiņām, jums jāpaliek dienu un nakti, tad atkal dienu, un tā paies nedēļas, kuru skaits jums sajuks, mēneši, gadi, gadsimti — un jūsu smadzenes pirms tam tikušas pakļautas tādai procedūrai, ka jums nebūs nekādu cerību atrast patvērumu kaut vai ārprātā. Jau iedo­mājoties vien, ka varbūt kāds nolemts šādām mokām, ar kurām salīdzinot visu pekles mocību visšaušalīgā­kie iztēlojumi ir tikai nevainīga bērnu rotaļa, mana dvēsele svila šausmu ugunīs. Bet mēs turpinājām savu drūmo kaulēšanos. Galvenais šeit bija viņa radī­tās apziņas iznīcināšana, bet summa, kuru viņš pie­prasīja — eh, nav vērts visu tik sīki… Pasacīšu tikai vienu: allaž esmu uzskatījis sevi par skopuli. Ja šodien es to apšaubu, tad tāpēc, ka … Bet ko nu tur. Ar vārdu sakot: tā nebija maksa. Tas bija viss, kas man toreiz piederēja. Nauda … jā. Saskaitījām to … bet tad viņš lika man nodzēst gaismu. Tumsā vis­pirms iečaukstējās papīrs, ko viņš noplēsa … un tad pēkšņi uz balta četrstūra fona (tā bija kārbā ieklātā vates kārta) līdzīgi šķidram dārgakmenim iezaigojās tikko manāma spozme … acīm aprodot ar tumsu, man likās, ka tas izstaro aizvien spēcīgāku zilganu atblāzmu, un tad, uz skausta sajuzdams viņa nevien­mērīgo, aizgūtnēm izdvesto elpu, es noliecos, paņēmu iepriekš pa rokai nolikto āmuru un vienā zvēlienā …