Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Kungi, man liekas, ka viņš tomēr bija runājis pa­tiesību, jo, kad es zvēlu pirmo reizi, roka man attei­cās paklausīt, un ovālajā kristālā es izdrupināju tikai niecīgu robiņu … bet tomēr tas nodzisa. Sekundes daļā notika kaut kas līdzīgs mikroskopiskam bez- trokšņa izverdumam — miriādi mēļu puteklīšu uzvir­moja it kā izbailēs un izgaisa. Iestājās pilnīga tumsa. Tajā ieskanējās viņa dobjā, it kā nedzīvā balss:

— Nav vajadzības vēl tālāk to iznīcināt, Klu­sais … tas jau ir noticis.

Viņš paņēma kārbu no manām rokām, un tad es noticēju, jo pierādījums bija acīm redzams, turklāt — es to noģidu. Nevaru pasacīt, kādā veidā. Pagriezu slēdzi un, gaismas apžilbināti, mēs saskatījāmies kā divi noziedznieki. Abās svārku kabatās viņš sabāza banknošu paciņas un, ne vārda nesacīdams, aizgāja.

Nekad vairs viņu neesmu redzējis un nezinu, kas ar viņu noticis — ar šo cilvēku, kurš bija sadomājis iz­gudrot nemirstīgu dvēseli. Bet es to nogalināju.

Cilvēku, par kuru es tagad pastāstīšu, tiku redzējis vienu vienīgu reizi. Jūs nodrebētu, viņu ieraugot. Kuprains, nenosakāma vecuma sīkaļa, kura sejai uzplāts it kā pārāk plašs ādas lēveris — viss vienās grumbās un krokās; turklāt kakla muskuļi vienā pusē šķita pārāk īsi, jo galvu viņš turēja allaž noliektu sāņus, it kā būtu tiecies palūkoties uz savu kupri, bet tad pusceļā galvas kustību pārtraucis. Es nepateikšu nekā jauna, apgalvodams, ka saprāts reti kad iet roku rokā ar skaistumu, taču viņam, īstam kroplības iemie­sojumam, kurš neizraisa žēlumu, bet gan riebumu, vajadzētu būt vismaz ģēnijam, lai gan arī tad viņa parādīšanās cilvēkos izraisītu šausmas; tātad Zazuls… Jā, viņa vārds bija Zazuls. Biju par viņa šausmīgajiem eksperimentiem dzirdējis jau diezgan sen. Pateicoties presei, tos savā laikā pārsprieda pat visai plaši. Vivisekcijas apkarošanas biedrība mēģi­nāja pret viņu ierosināt vai arī pat ierosināja tiesas prāvu, taču nekas tur neiznāca. Kaut kā viņš izlocī­jās. Zazuls bija profesors — taču gan tikai vārda pēc, jo viņš stostījās un nespēja lasīt lekcijas. Jo sevišķi valoda viņam aizcirtās uztraukumā — un tas gadījās bieži. Viņš pie manis neatnāca. O, tas nebija šāds cilvēka tips. Drīzāk viņš būtu nobeidzies, nekā grieztos pie kāda. Es vienkārši kādā pastaigā piepil­sētas mežā apmaldījos; no sākuma tas man bija pat patīkami, bet tad pēkšņi sāka gāzt lietus. Gribēju zem kāda koka pagaidīt gāzmi pārejam, taču tā nemitējās. Debesis samācās aizvien tumšākas, tāpēc vajadzēja meklēt patvērumu, un es, pārskrējienos no viena koka uz otru krietni izmircis, beidzot izkļuvu uz grantētas taciņas, bet no Jurienes — uz aizlaistu, ar nezālēm aizaugušu, sen nelietotu ceļu, kurš mani aizveda līdz kādai ar mūra sētu apjoztai savrupmājai. Pie kādreiz zaļi krāsotajiem, bet tagad neganti sarūsējušiem vār­tiem rēgojās koka plāksnīte ar tikko salasāmu uzrakstu «NIKNI SUŅI». Man nebija īpašas vēlē­šanās sastapties ar plēsīgiem nezvēriem, taču lietus brāzmā citas izejas nebija, tāpēc, turpat krūmājā sameklējis pamatīgu bozi, devos uzbrukumā pret vār­tiem. Es šādu izteicienu lietoju tālab, ka tikai pēc krietnas nocīkstēšanās man izdevās tos atvērt, pie kam atskanēja ellišķīga ķērkšana. Nokļuvu nolaistā dārzā, kur tikko samanāmi bija kādreizējie celiņi. Dziļāk, lietus brāzmās šaustītu koku ielenkumā rēgo­jās augsta, tumša māja ar stāvu jumtu. Otrā stāvā blāvoja trīs ar baltiem aizkariem aizsegti logi. Vēl bija agra stunda, bet debesīs auļoja aizvien tumšāki mākoņi, tāpēc tikai dažu desmitu soļu attālumā no mājas pamanīju divas koku rindas, kas auga abpus verandai. Tās bija tūjas, kapsētu tūjas. Nodomāju, ka šīs mājas saimniekam jābūt diezgan drūma rakstura cilvēkam, bet suņus — neraugoties uz vārtos izlasīto brīdinājumu — nekur nemanīju. Pakāpies augšup un zem ārdurvju nojumes no lietus kaut cik pasargāts, es nospiedu zvana pogu. Iekšpusē kaut kas nopļerkšķēja, bet tad iestājās dziļš klusums. Pēc krietna brīža piezvanīju atkal, taču tāpat bez panākumiem, tāpēc sāku klauvēt — aizvien skaļāk un skaļāk, līdz beidzot kaut kur mājas iekšienē izdzirdēju šļūcošus soļus un nepatīkama, ķērkstoša balss jautāja: — Kas tur ir?

Es atbildēju. Nosaucu savu vārdu nedrošā cerībā, ka varbūt tas šeit nebūs svešs. Cilvēks brīdi it kā apdomājās — tad beidzot nožvarkstēja atkabinātā važa, noklakšķēja atbīdītie aizšaujamie, un augstu pie priekšnama griestiem uzkarinātā kandelabra gaismā ieraudzīju gandrīz vai pundura augumu. Es šo cil­vēku tūlīt pazinu, lai gan tikai vienreiz — pat neat­ceros, kur — tiku redzējis viņa fotoattēlu, bet aiz­mirst viņu bija grūti. Viņš bija gandrīz pilnīgi plikpauris. Gar galvaskausu virs auss stiepās spilgti sarkana rēta, it kā pēc zobena cirtiena. Uz deguna rēgojās šķībi sagriezušās zelta acenes. Cilvēks mirk­šķināja acis — gluži kā no tumsas gaismā iznācis. Atvainojos, lietodams šādos gadījumos ierastos iztei­cienus, un tad apklusu, bet viņš joprojām stāvēja uz vietas, it kā viņam nebūtu ne mazākās patikas ļaut man spert kaut soli tālāk šajā lielajā, tumšajā mājā, no kurienes neatskanēja ne mazākais troksnītis.

— Jūs esat Zazuls, profesors Zazuls … vai ne? — es ierunājos.

— No kurienes jūs mani pazīstat? — viņš īgni noburkšķēja.

Pasacīju kaut ko banālu, apmēram tādā garā, ka grūti nepazīt tik izcilu zinātnieku. Viņš noklausījās, savu vardes muti nicīgi saverkšķījis.

— Negaiss? — punduris ieminējās, atgriezdamies pie maniem iepriekš sacītajiem vārdiem. — Es dzirdu, ka ir negaiss. Un kas par to? Jūs varētu iet kur citur. Man tas nepatīk. Saprotiet, ciest nevaru!

Atbildēju, ka es pilnīgi viņu saprotu un nemaz negribu traucēt. Man pilnīgi pietiktu ar krēslu vai ķeblīti šeit, šajā tumšajā*priekšnamā; pagaidīšu tikai negaisu mazliet aprimstamies un iešu savu ceļu.

Bet lietus pa īstam bija pieņēmies tikai tagad, ka­mēr es stāvēju šeit, šajā pamestajā augstajā priekš­telpā, kā milzīgas gliemežnīcas dibenā, ieklausīdamies no visām pusēm plūstošajā, stieptajā troksnī, kurš augstāko kāpinājumu sasniedza mums virs galvas neciešami skaļā jumta skārdu bļarkstoņā.

— Krēslu?! — viņš atkārtoja tādā balsī, it kā es būtu pieprasījis zelta troni. — Paskat tik, krēslu! Man priekš jums nekāda krēsla nav, Klusais. Man — man nav lieka krēsla. Es neciešu — un vispār uzskatu, jā, uzskatu, ka mums abiem būs labāk, ja jūs aizvāktos.

Pāri plecam neviļus pametu skatienu uz dārzu — ārdurvis vēl vienmēr stāvēja vaļā. Krūmi un koki, viss bija sagriezies vienā, spēcīgos vēja brāzienos šaustītā un lietus šaltēs mirdzošā virpulī. Tad paska­tījos uz kuprīti. Es savā mūžā jau biju sastapies ar nelaipnību un pat rupjībām, taču ko tamlīdzīgu man vēl nebija gadījies pieredzēt. Lietus gāza kā ar spaiņiem, jumts stiepti dunēja, it kā pati dabas stihija gribētu mani stiprināt manā apņēmībā, bet tas bija lieki, jo manas kvēlās asinis jau sāka kūsāt. Vien­kārši sakot, es biju pēc velna noskaities. Atmezdams visas laipnības un pieklājīga toņa prasības, es strupi paziņoju:

— Es aizvākšos tikai tad, ja jūs spēsiet mani ar varu izmest, bet man jūs jābrīdina, ka neesmu no vārguļiem.

— Ko?! — viņš pīkstulīgi ieķērcās. — Nekauņa! Kā jūs iedrošināties, mana paša mājā!!!