Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

— Lūdzu, kas jums … — es ierunājos, bet tūlīt izlaboju, — ar ko varu jums palīdzēt?

Atnācējs ar roku izdarīja nenoteiktu žestu un tur­pināja elsot; es sapratu, ka viņš grib savu kasti ieda­būt istabā, bet vairs nespēj, Paņēmu nešļavu aiz izmirkušajām, raupjajām auklām, ar ko tā bija pār­sieta, un ienesu gaitenī. Kad pagriezos atpakaļ, viņš stāvēja man turpat aiz muguras. Ar roku norādīju uz drēbju uzkaramiem, pēc tam atnācējs novilka mēteli, uzmeta uz plaukta platmali, kas bija tā izmirkuši, ka izskatījās pēc bezveidīga filca vīkšķa, un ļodzīgām kājām ienāca manā kabinetā.

— Ar ko varu jums pakalpot? — pēc krietna brīža es iejautājos. Noģidu, ka šis cilvēks ir vēl viens no maniem neparastajiem apmeklētājiem, taču viņš, arvien vēl uz mani neskatīdamies, ar mutautu slau­cīja seju un ietrīsējās no izmirkušo krekla aproču saltā pieskāriena. Aicināju viņu. apsēsties tuvāk pie kamīna, bet atnācējs pat neatbildēja. Sagrābis savu saini, no kura vēl lāsoja ūdens, nepazīstamais to stiepa, grūda un vēla, atstādams uz grīdas dubļainas pēdas, kas liecināja, ka viņš savā nezināmajā ceļā ne reizi vien to bija nolicis uz peļķēm klātās ietves, lai pats atvilktu elpu. Tikai pēc tam, kad kaste jau bija novietota istabas vidū un viņš visu laiku varēja to paturēt acīs, atnācējs pēkšņi it kā atskārta manu klātieni, paskatījās uz mani, noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pamāja ar galvu un, pārspīlēti lieliem soļiem aizslājis līdz tukšajam atzveltnes krēslam, iekrita tā izsēdētajā klēpī.

Es nosēdos viņam iepretim. Diezgan ilgi mēs klu­sējām, bet es nezinu, kāpēc tas likās gluži dabīgi. Atnācējs nebija jauns, viņam varēja būt gadu piec­desmit. Viņa seja izskatījās nevienāda un pievērsa uzmanību ar to, ka tās kreisā puse bija mazāka, it kā augot atpalikusi no labējās, un tāpēc kreisās puses mutes kaktiņš, nāss un acs sprauga izveidojušies sīkāki, piešķirdami viņam mūžīgas nomāktības un pārsteiguma izteiksmi.

— Vai jūs esat Klusais? — viņš beidzot ierunājās, kad es to vismazāk gaidīju. Es pamāju ar galvu. — Ijons Klusais? Pazīstamais … zvaigžņu ceļo­tājs? — uz priekšu pieliecies, viņš drošības dēļ vēl pārvaicāja; un viņa acīs viedās neuzticība.

— Jā, — es apstiprināju. — Kurš gan cits varētu atrasties manā dzīvoklī?

— Es varēju sajaukt stāvus, — viņš nomurmināja, it kā domādams par kaut ko citu, daudz svarīgāku.

Tad atnācējs piepeši pietrūkās. Aši viņš pieskārās saviem svārkiem, it kā gribētu tos nogludināt, bet tad, atskārtis, cik veltīgs ir šāds nodoms — nezinu vai vislielākie gludekļi un drēbnieku amatmeistaru pūliņi būtu ko līdzējuši līdz pēdējai iespējai noval­kātajam apģērbam —, izslējās un paziņoja:

— Es esmu fiziķis. Mans vārds ir Molteriss. Vai jūs esat par mani ko dzirdējis?

— Nē, — es atbildēju. Viņa vārds man patiesi bija pilnīgi svešs.

— Tam nav nekādas nozīmes, — viņš noburkšķēja vairāk sev nekā man.

Cilvēks šķita drūms, bet drīzāk tas bija domīgums: viņš sevī apsvēra kādu jau agrāk pieņemtu lēmumu, kurš viņu bija atvedis pie manis, bet tagad viņš atkal bija sācis šaubīties. To es sapratu no mirkļiem, kuri man slepšus tika uzmesti. Radās iespaids, ka atnācējs mani ienīst par to, ko viņš grib, ko viņam vajag man pasacīt.

— Esmu izdarījis atklājumu, — aizsmakušā balsī viņš pēkšņi izmeta. — Izgudrojumu. Tāds vēl nav bijis. Nekad. Jūs varat man neticēt. Es neticu nevie­nam, tāpēc arī neprasu, lai man kāds ticētu. Pietiek ar faktiem. Es jums pierādīšu. Visu. Bet — es vēl neesmu pilnīgi…

— Jūs baidāties? — es ierunājos labvēlīgā, nomie­rinošā tonī. Sie izgudrotāji taču ir neprātīgi, jukuši, ģeniāli bērni. — Jūs bīstaties, ka varētu tikt apzagti, apkrāpti, vai ne? Neraizējieties. Šī istaba jau redzē­jusi visādus izgudrojumus vai par tiem dzirdējusi…

— Par tādu ne!!! — atnācējs kategoriski izgrūda, un viņa balsī, acu mirdzumā uz mirkli atplaiksnījās neizsakāms lepnums. Likās, it kā viņš būtu visas radības pavēlnieks. — Iedodiet man kādas griez­nes, — viņš pieprasīja jau atkal sadrūmušā balsī. — Vai arī nazi.

Pasniedzu viņam no rakstāmgalda papīru nazi. Sparīgiem, plašiem vēzieniem viņš pārgrieza auklas, noplēsa papīru, saņurcīja un miklu un sagumzītu, šķiet, tīšā nevērībā nosvieda uz grīdas, it kā gribē­dams sacīt: «Tu vari izdzīt mani laukā, izlamāt par to, ka es notraipu tavu spožo parketu — ja vien tev pietiek drosmes padzīt cilvēku, kurš spiests tā paze­moties kā es!» Ieraudzīju gandrīz precīzas kubveida formas kasti, sanaglotu no ēvelētiem, melni lakotiem dēļiem; vāka viena puse bija melna, bet otra zaļa, un man ienāca prātā, ka viņam bija pietrūcis vienas krā­sas. Kaste bija aizslēgta ar šifra priekškaramo atslēgu. Aizsedzis to ar delnu, lai es neredzētu skaitļu kombināciju, Molteriss uzgrieza vajadzīgo šifru un, kad atslēga noknakšķēja, lēnām un piesardzīgi pacēla kastes vāku.

Aiz smalkjūtības un negribēdams viņu izbiedēt, es biju atkal atsēdies atzveltņa krēslā. Nojautu — lai gan apmeklētājs to negribēja izrādīt —, ka viņš man par to ir pateicīgs. Vismaz viņš mazliet tā kā nomieri­nājās. Ar rokām iesniedzies kastē, Molteriss lielā pie­pūlē, vaigos un pierē saplūstot asinīm, izcēla no tās prāvu, melni oksidētu aparātu ar dažādiem aizsegiem, spuldzēm un vadiem — bet es taču no šādām ierīcēm neko nesajēdzu. Turēdams smago aparātu apskautu kā mīļotu sievieti, viņš aizžņaugtā balsī izdvesa:

— Kur ir… kontakts?!

— Tur, — ar roku norādīju viņam uz kaktu līdzās grāmatām, jo otrā kontaktā bija iesprausts galda spuldzes vads. Molteriss piegāja pie grāmatu plauk­tiem un piesardzīgi nolika smago aparātu uz grīdas. Atmudžinājis vienu no vadiem, viņš to iesprauda kon­taktā, bet pēc tam, attupies pie sava aparāta, sāka pārbīdīt slēdžus un nospiest pogas. Pēc brīža istabā ieskanējās tīkama, melodiska dūkoņa. Pēkšņi viņa sejā atplaiksnījās bailes, un viņš pieliecās pie kādas spuldzes, kura atšķirībā no citām joprojām bija tumša. Molteriss viegli ar pirkstiem uzsita spuldzei, bet, kad nekas neizmainījās, aši izvērsis otrādi visas kabatas, sameklēja skrūvgriezi, stieples gabaliņu, kaut kādas metāla knaibles un, pie aparāta ceļos nometies, steidzīgi, lai gan ievērodams vislielāko pre­cizitāti, sāka tanī rakņāties. Tumšajā spuldzē pēkšņi iezaigojās rožains mirdzums. Molteriss, liekas, pil­nīgi aizmirsdams, kur viņš atrodas, ar dziļu atvieg­lojuma nopūtu salika instrumentus atpakaļ kabatās, pieceļas un pavisam mierīgā balsī, it kā sacīdams kaut ko tādu kā «es šodien ēdu maizi ar sviestu», paziņoja:

— Klusais, tā ir laika mašīna.

Es neatbildēju. Nezinu, vai jūs atskārstat, cik deli­kāta un grūta bija situācija, kādā es atrados. Sāda tipa izgudrotājus, kuri atklājuši mūžīgas dzīvības eliksīru, elektrisko nākotnes pareģotāju, vai, kā šajā gadījumā, laika mašīnu, visi, pie kuriem viņi grie­žas, lai tiem uzticētu savu noslēpumu, uzņem ļoti aizdomīgi. Tāpēc viņi ir dažādu kompleksu varā, viegli aizkaitināmi, bīstas no citiem cilvēkiem un vienlaikus nicina tos, jo saprot, ka bez palīdzības viņi nespēj iztikt. To apzinādamies, es līdzīgos gadī­jumos esmu spiests ievērot vislielāko piesardzību. Tomēr, lai ko es arī darītu, tas tik un tā tiktu uztverts no sliktās puses. Izgudrotāju, kurš meklē palīdzību, skubina izmisums, nevis cerība, un viņš sagaida nevis labvēlību, bet izsmieklu. Starp citu, labvēlība — to viņš mācījies no pieredzes — ir tikai ievads, kuram parasti seko atrunā ieslēpts nopulgojums, jo cik bieži gan viņam nācies sastapties ar mēģinājumiem ieskaidrot, ka pati izgudrojuma ideja ir aplama. Ja es sacītu: «Ai, cik tas lieliski! Jūs tiešām esat izgud­rojis laika mašīnu?» — viņš varbūt mestos man virsū ar dūrēm. Tas, ka es klusēju, viņu pārsteidza.