Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

— Jā, jā, — viņš atkārtoja, izaicinoši abas rokas kabatās sabāzdams, — tā ir laika mašīna! Mašīna, kas dod iespēju veikt ceļojumu laikā. Vai jūs to sapro­tat?

Es pamaju ar galvu, puledamies, lai tas neizskatī­tos pārspīlēti.

Viņa uzstājība pagaisa tukšumā, izzuda, un brīdi viņš stāvēja ar apmulsušu sejas izteiksmi. Tā neiz­skatījās pat veca, bet bija vienkārši izmocīta un dzi­ļas nomāktības pilna; piesarkušās acis liecināja par daudzam jo daudzām nomodā pavadītām naktīm, plaksti bija pietūkuši, bet pie ausīm un zem apakšē­jas lupas palikušie spalvu kušķīši rādīja, ka bārdu viņš noskuvis tikai sakarā ar šo gadījumu, turklāt steigā un nepacietīgi, to pašu liecināja arī vaigam uzlipinātais melnais plāksteris.

— Jūs neesat fiziķis, vai ne?

— Nē.

— Jo labak. Būdams fiziķis, jus nenoticetu pat tam, ko redzēsiet pats ar savām acīm, jo šis te, — viņš norādīja uz aparātu, kas visu laiku klusītiņām murrāja kā miegains runcis (tā spuldzes uz sienām meta rožainu atspīdumu), — varēja rasties tikai pēc tam, kad bija atmesta visu to muļķību guba, ko viņi šodien mēdz dēvēt par fiziku. Vai jums būtu kāds priekšmets, no kura jūs bez nožēlas šķirtos?

— Kaut ko atradīšu, — es atbildēju. — Kas tas varētu būt?

— Vienalga. Akmens, grāmata, metāls — tikai nekā radioaktīva. Ne mazāko radioaktivitātes pēdu, tas ir svarīgi. Tas varētu izraisīt katastrofu. — Viņš vēl runāja, kad es jau biju piecēlies un piegājis pie rakstāmgalda. Kā jūs zināt, esmu pedants, un katram visniecīgākajam sīkumam pie manis ir sava nemai­nīga vieta, bet sevišķu vērību es piegriežu tam, lai grāmatu plauktos valdītu ideāla kārtība. Tālab jo vai­rāk mani pārsteidza kāds iepriekšējās dienas noti­kums: pēc brokastīm, tas nozīmē — jau kopš agra rīta, es strādāju pie rakstāmgalda, sacerēdams frag­mentu, kurš man sagādāja lielas grūtības, un, uz brīdi pacēlis galvu no papīriem, ar kuriem bija pie­blīvēts viss galds, es ieraudzīju pie plauktiem kaktā uz grīdas in octavo [9]formāta grāmatu tumšbrūnā iesējumā; tā gulēja sienmalē, it kā tur kāds to būtu nometis.

Es piecēlos un paņēmu grāmatu. Pazinu to jau pēc iesējuma —• tā bija ik gada ceturksni iznākoša kos­miskās medicīnas žurnāla numurs, kas saturēja kāda diezgan patāla paziņas diplomdarbu. Nevarēju saprast, kā tas gadījies uz grīdas. Tiesa, kad nosēdos strādāt, biju iegrimis domās un īpaši nepārlūkoju istabu, bet es varētu zvērēt, ka, man ienākot kabi­netā, sienmalē uz grīdas nekā nebija, jo tas tūlīt būtu saistījis manu uzmanību. Galu galā tomēr vajadzēja secināt, ka būšu dziļāk iegrimis domās nekā parasti, tāpēc apkārtējie iespaidi uz laiku mani nav ietekmē­juši, un tikai vēlāk, kad uzmanības koncentrācija bija mazinājusies, manas līdz tam neredzīgās acis sama­nīja uz grīdas gulošo žurnālu. Citādi šo faktu neva­rēja izskaidrot. Noliku žurnālu atpakaļ plauktā un visu aizmirsu, bet tagad, kad Molteriss pieprasīja kādu priekšmetu, šī man gluži nevajadzīgā žurnāla tumšbrūnā muguriņa it kā pati no sevis ieslīdēja manā rokā, un es, ne vārda neteikdams, pasniedzu to viņam.

Viņš to paņēma, pasvārstīja rokā, uz virsrakstu pat nepalūkojies, pacēla melno vāku savā aparātā un sacīja:

— Pienāciet, lūdzu, tuvāk …

Nostājos viņam līdzās. Molteriss nometās uz ceļiem, pagrieza kādu radioaparāta regulatoram līdzīgu kloķi, bet pēc tam nospieda tam blakus pla­kanu pogu. Gaisma istabā uz mirkli satumsa, kon­taktā, kurā bija iesprausts aparāta vads, ar savdabīgu spalgu sprakšķi uzdzirkstīja zilga uguntiņa, bet vai­rāk tomēr nekas nenotika.

Nodomāju, ka atnācējs man izdedzinās visus dro­šinātājus, bet tad jau viņš aizsmakušā balsī iesau­cās:

— Uzmanību!

Molteriss novietoja grāmatu aparātā plakaniski, un pēc tam nospieda tā sānos mazu, melnu slēdzi. Spul­dzes atkal iedegās normālā spožumā, un vienlaikus aparāta dibenā gulošās grāmatas tumšie kartona vāki apmiglojās. Kādā sekundes daļā tie kļuva dzidri, un man likās, ka cauri vākiem es saredzu lappušu bal­tos apveidus un kopā saplūstošās burtu rindas, taču tas viss ilga tikai mirkli, jo nākošajā sekundē grā­mata izplūda, pazuda un es redzēju vairs tikai aparāta tukšo, tumši oksidēto dibenu.

— Tā pārvietojusies laikā, — Molteriss noteica, uz mani nepaskatīdamies, un smagi piecēlās. Kā sīkas adatu smailes viņam uz sejas spīdēja sviedru lāsī­tes. — Jeb, ja tā jums labāk patīk, atjauninājusies …

— Pār cik? — es pajautāju. Sā jautājuma lietiš­ķība lika viņa vaigam mazliet noskaidroties. Sejas kreisā, mazākā, it kā atmirusī puse bija arī drusku tumšāka un, kā es tuvumā pamanīju, tā notrīsēja.

— Apmēram par vienu diennakti, — viņš at­bildēja. — Precīzi es vēl nespēju to nosacīt. Bet… — viņš aprāvās un pavērās manī.

— Vai jūs arī vakar bijāt šajā istabā? — viņš jau­tāja, neslēpdams, ar kādu sasprindzinājumu gaida manu atbildi.

— Jā, — es vilcinādamies atbildēju, jo pēkšņi man . radās tāda sajūta, it kā grīda aizslīdētu no kāju apak­šas. Es visu sapratu un pārsteigumā, kas nebija ne ar ko citu salīdzināms kā vien ar pilnīgi neticama sapņa izraisīto sajūtu, es saistīju abus faktus: tik neizskaidrojamo grāmatas parādīšanos vakardien precīzi tajā pašā vietā, sienmalē, — un pašreizējo eksperimentu.

Es viņam to pateicu. Molteriss nesāka starot, kā tas būtu bijis sagaidāms, tikai vairākas reizes ar mutautu noslaucīja pieri, un es pamanīju, ka viņš ļoti svīst un ir mazliet nobālējis. Piebīdīju viņam krēslu, un arī pats apsēdos.

— Varbūt tagad jūs pasacīsiet, ko īsti no manis vēlaties? — es iejautājos, redzēdams, ka viņš ir nomierinājies.

— Palīdzību, — Molteriss noburkšķēja. — Atbal­stu — nē, ne jau, ubagu dāvanu. Lai tas būtu … nosauksim to par avansu uz sagaidāmās peļņas rēķina, kurā jūs piedalītos. Pārvietošanās laikā … jūs pats saprotat… — viņš aprāvās.

— Jā, — es atbildēju. — Man liekas, jums nepie­ciešama prāvāka summa?

— Ļoti prāva. Redziet, tas saistīts ar lielu ener­ģijas patēriņu, turklāt laika tēmēklis — ierīce, kas ļautu objektu precīzi pārcelt tajā laika posmā, kuru esam izvēlējušies, — prasīs vēl daudz darba.

— Cik ilgi? — es iejautājos.

— Vismaz vienu gadu …

— Labi, — es atbildēju. — Es saprotu. Tikai, redziet, man vajadzētu meklēt… trešo personu palī­dzību. Vienkārši sakot, atrast finansistus. Vai jums būtu iebildumi…

— Nē… skaidrs, ka ne, — viņš paskaidroja.

— Labi. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Vairums cil­vēku, būdami manā vietā, pēc tā, ko jūs parādījāt, nospriestu, ka tas ir triks, veikla acu apmānīšana. Bet es jums ticu. Ticu un darīšu visu, kas manos spēkos. Tam, protams, nepieciešams zināms laika sprīdis. Pašreiz esmu ļoti aizņemts, turklāt — man vajadzēs aprunāties…

— Ar fiziķiem? — viņš izmeta, saspringti ieklau­sīdamies manos vārdos.

— Nē, kāpēc. Es redzu, ka jums šis punkts ir ļoti vārīgs — nē, nē, lūdzu, nesakiet neko. Es neko nejau­tāju. Man vajadzētu aprunāties, lai izvēlētos vispie­mērotākos cilvēkus, kuri būtu ar mieru …

Es aprāvos. Un arī Molterisam šajā mirklī droši vien atplaiksnījās tā pati doma, kas man, jo acis viņam iedzirkstījās.

— Klusais, — viņš ierunājās, — ne ar vienu jums nav vajadzīgs aprunāties … es pats jums pasacīšu, pie kā griezties …