Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Klusais. Tas patiesi bija jocīgs notikums, un tagad, to atstāstīdams, es gūšu gandarījumu, bet par jūsu draudiem man nospļauties. Es draudu nebīstos, Klu­sais. Bet lai tas paliek. Vai jūs esat dzirdējis Malle- negsa vārdu?

— Protams, — es atbildēju. Biju jau krietni atvē- sis. Galu galā es kaut kādā mērā esmu pētnieks un zinu, kad jāsaglabā aukstasinība. — Viņš publicējis pāris darbu par olbaltumvielu molekulu denaturē- šanu …

— Teicami, — Zazuls sacīja gluži profesoriskā tonī un uzmeta man acis jaunā ieinteresētībā, it kā beidzot būtu atklājis manī kādas iezīmes, kuru dēļ vērts izrā­dīt kaut vai cieņas ēnu. — Bez tam viņš izstrādāja lielo olbaltumvielu molekulu un olbaltumvielu māk­slīgo šķīdinājumu sintēzes metodi, turklāt tie bija dzīvi, to neaizmirstiet. Tie bija savdabīgi lipīgi recekļi… viņš tajos bija samīlējies. Katru dienu viņš tos baroja, ja varētu tā izteikties … jā, iebēra tiem cukuru, deva ogļūdeņražus, bet viņi, šie recekļi, šīs bezveidīgās proamēbas aprija visu līdz pēdējai kripa­tiņai un auga — vispirms Petri mazajās stikla bļo­diņas… tad viņš pārvietoja tās lielākos traukos… loloja tās, līdz visa laboratorija bija pārpildīta… dažas reizēm nobeidzās un sāka trūdēt, es domāju, tas notika sliktas diētas rezultātā, un tad viņš vai prātu zaudēja, uztraucies skraidīja apkārt ar savu bārdu, kuru laiku pa laikam neviļus iemērca iemīļo­tajā receklī… taču nekur tālāk netika. Jā, viņš bija pārāk liels muļķis, šeit viņam bija pārāk maz, — Zazuls ar pirkstu piedūra savai galvai, kuras plikais pauris auklā iekārtās un zemu nolaistās spuldzes gaismā blāvoja kā no dzeltenīga kaula izvirpots. — Bet pēc tam pie šā darba ķēros es. Daudz par to nerunāšu, jo tikai speciālistiem tas būtu apspriežams, bet tādi, kuri patiesi apjēgtu mana veikuma dižumu,

vispār vēl nav piedzimuši… Ar vārdu sakot, es radīju olbaltumvielu m'akromolekulu, kuru var nostā­dīt atbilstoši noteiktam attīstības tipam tāpat, kā nostāda modinātāja stundeni … Nē, tas tomēr nav īstais piemērs. Par dvīņiem, kas attīstījušies no vie­nas olšūnas, jūs, protams, būsiet ko dzirdējis?

— Jā, — es atbildēju, — bet kāds tam sakars ar šeit notikušo …

— Tūlīt jūs to sapratīsiet. Apaugļotā olšūna sada­lās divās identiskās pusēs, no kurām rodas divi pil­nīgi vienādi indivīdi, divi jaundzimušie, divi kā spo­gulī atspoguļoti dvīņi. Tagad iedomājieties, ka pastāv iespēja, dibinoties uz pieauguša dzīva cil­vēka organisma precīzu izpēti, izveidot otru pusi tai olšūnai, no kuras viņš kādreiz cēlies. Tādā kārtā, lai gan ar daudzu gadu nokavēšanos, varētu šim cilvē­kam izgatavot savdabīgu dvīni… vai saprotat, Klusais … ?

— Nez vai, — es atbildēju. — Pat, ja tas būtu iespējams, jums būtu tikai viena olšūnas puse — tātad iedīglis, kurš tūlīt ietu bojā . ..

— Citiem varbūt, bet ne man, — viņš augstprātīgā vienaldzībā atcirta. — Šo sintētiski radītās olšūnas pusi, kas nostādīta noteiktam attīstības tipam, es ievietoju mākslīgā barotnē, un tur, inkubatorā, gluži kā mehāniskā dzemdē, ierosinu tās pārvēršanos embrijā — tādā tempā, kas ir simtkārt ātrāks par normālo augļa attīstību. Trijās nedēļās embrijs kļūst par bērnu; tālākās procedūras ietekmē šim bērnam pēc gada jau ir desmit bioloģisko gadu; vēl pēc čet­riem gadiem tas līdzinās četrdesmit gadu vecam cil­vēkam. Un to visu, raugi, esmu paveicis es …

— Homunkuls!! — es iesaucos. — Tas ir viduslaiku alķīmiķu sapnis … Es saprotu … Jūs apgalvojat — un pat, ja tā būtu! Apgalvojat, ka esat šo cilvēku radī­jis, ko?! Un jūs uzskatāt, ka jums ir tiesības viņu nogalināt?! Un ka es liecināšu jums par labu? O, jūs rūgti… rūgti maldāties, Zazul! …

— Tas vēl nav viss, — Zazuls vēsā mierā piebilda, un viņa galva šķita izaugam tieši no bezveidīgā kupra paugura. — Vispirms, protams, es izdarīju eksperimentus ar dzīvniekiem. Tur burkās man ir pa pāriem kaķi, truši, suņi — traukos ar baltām etiķe­tēm atrodas oriģinālie, īstie radījumi… bet traukos ar melnām etiķetēm — manis radītās dvīņveida kopi­jas … starp tiem nav nekādu atšķirību un, pārmainot etiķetes, jūs nevarēsiet pasacīt, kurš dzīvnieks radies dabiskā veidā, piedzimstot, un kurš izveidojies manā kolbā …

— Labi, — es nenocietos, — lai arī būtu tā … bet kāpēc jūs viņu nogalinājāt? Kāpēc? Vai viņš nebija … pie pilna saprāta? Varbūt nepietiekami attīstījies? Bet pat šādā gadījumā jums nebija tiesību …

— Lūdzu mani neapvainot! — Zazuls iešņācās. — Prāta spēju pilnestība, Klusais, attīstības pilnes- tība, kas absolūti precīzi atbilst visām oriģināla īpa­šībām ģenētiskajos ietvaros … bet viņā ietvertās psihiskās iespējas pat pārsniedz tās, kuras piemita bioloģiskajam prototipam … Jā, tas ir kaut kas vai­rāk nekā dvīņa atveidošana … šī kopija ir precīzāka par dvīni… profesors Zazuls pārspēja pašu Dabu. Pārspēja, vai jūs to apjēdzat?!

Es klusēju, bet viņš piecēlās, piegāja pie rezer­vuāra, pastiepās pirkstgalos un vienā grābienā norāva apskrandušo lupatu. Es negribēju skatīties, bet galva pati no sevis pagriezās uz to pusi, un cauri stiklam, cauri duļķainajam spirta slānim ieraudzīju ļengani apžulgušo Zazula seju … viņa lielo, kā sai­nis peldošo kupri… viņa svārku stērbeles, kas šķid­rumā bija izplestas līdzīgi melniem, izmirkušiem spārniem … acābolu bālgano blāvojumu … viņa slapjās, sirmās, sapinkojušās bārdas lēkšķes… Es stāvēju kā elektriskās strāvas trieciena ķerts, bet viņš spiedza:

— Kā tas viegli uzminams,-svarīgi bija panākt, lai darbam būtu paliekama nozīme. Pat mākslīgi radīts cilvēks ir mirstīgs, tāpēc vajadzēja to izveidot palie­kamu, novērst sairumu, saglabāt kā pieminekli… jā, tas bija svarīgi. Tomēr, un tas jums jāzina, Klusais, starp mums radās būtiskas domstarpības, un gala iznākumā nevis es … bet VIŅŠ nokļuva tvertnē ar spirtu … viņš … viņš, profesors Zazuls, bet es, es — tieši es arī esmu …

Viņš ieirgojās, bet es to vairs nedzirdēju. Man bija tāda sajūta, it kā es kristu bezdibenī. Novērsu acis no viņa dzīvās, nevaldāmā prieka izteiksmē saverk- šķītās sejas uz otro — mirušo, aiz stikla peldošo, kas atgādināja baigu zemūdens briesmoni… un nejau­dāju pavērt muti. Valdīja klusums. Lietus bija gan­drīz jau mitējies, tikai, it kā vējam līdzi traucoties, noteku caurulēs ieskanējās un tad atkal apklusa bēru zvani.

— Izlaidiet mani laukā, — es mēģināju pasacīt, taču pats nepazinu savu balsi.

Aizvēru acis un dobji atkārtoju:

— Izlaidiet mani laukā, Zazul. Jūs esat uzvarējis.

Vēlā rudens pēcpusdienā, kad ielās jau iegūla tumsa un smidzināja vienmuļš, sīks, palss lietus, kas atmiņas par sauli vērsa gandrīz vai neticamas, un neviens neparko nebūtu pametis silto vietiņu pie kamīna, kur var sēdēt, vecās grāmatās gremdējoties (tajās nav vērts meklēt jau sen tik labi zināmo saturu, bet gan atskārsmi, kāds pats pirms daudziem gadiem esi bijis), — pie manām durvīm negaidot pie­klauvēja. Klauvējieni bija steidzīgi, it kā atnācējs, zvanam pat nepieskardamies, gribētu uzreiz likt saprast, ka viņa apmeklējumu diktējusi steiga, es pat sacītu — izmisums. Nolicis grāmatu, es izgāju gai­tenī un atvēru durvis. Tur ieraudzīju stāvam cilvēku, ģērbušos vaska drānas mētelī, pa kuru straumēm tecēja ūdens; seja viņam bija sašķiebta briesmīgā pārgurumā, un no vienas vietas to klāja spīdīgas lie­tus lāses. Viņš bija tā izmocījies, ka pat nepaskatījās uz mani. Ar abām aukstumā piesarkušajām, mitrajām rokām cilvēks atbalstījās uz prāvas kastes, kuru acīm­redzot pats bija pa kāpnēm uzstiepis otrā stāvā.