Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

— Jūs pats mani izprovocējāt, — es attraucu ledainā balsī. Un, tā kā jau biju aizkaitināts un viņa ķērkstoņa, kas tik nepatīkami iedarbojās uz dzirdi, mani galīgi izveda no pacietības, es vēl piebildu:

— Ir tādi uzvedības paveidi, Zazul, kuru dēļ vari dabūt kāvienu arī pats savās mājās!

— Tu, nekrietneli tāds!!! — viņš iespiedzās vēl spalgāk. Sagrābu viņu pie pleca, kas pieskārienā likās iztēsts no satrusējuša koka zara, un iešņācos:

— Es neciešu bļaustīšanos. Skaidrs? Vel viens lamu vārds, un jūs mani pieminēsiet visu mūžu, kaški tāds!!!

Kādu brīdi man likās, ka patiešām sāksies tēsiņš, un es jau nokaunējos, jo kā gan es varētu pacelt roku pret kroplu cilvēku! Taču notika kaut kas tāds, ko es vismazāk biju gaidījis. Profesors pakāpās atpakaļ, atbrīvoja plecu no mana tvēriena un, vēl vairāk noliecis galvu, it kā gribētu pārliecināties, vai viņa kupris saglabājies neskarts, sāka derdzīgi čērkstošā balsī irgot. It kā es viņu būtu uzjautrinājis ar kādu dzirkstošu asprātību.

— Paskat, paskat, — viņš ierunājās, noņemdams acenes, — jūs gan esat sparīgs …

Ar garu, nikotīnā apdzeltējušu pirkstu viņš no acs norausa asaru.

— Labi, — viņš nodžerkstināja aizsmakušā balsī, — tas man patīk. Jā, jā, tas man, tā sacīt, patīk. Nevaru ciest tikai šīs svētulīgās, saldās un liekulīgās blēņas, bet jūs atklāti pateicāt to, ko domājat. Es neciešu jūs, jūs neciešat mani, lieliski, mēs esam vien­līdzīgi, viss ir skaidrs, un jūs varat nākt man līdzi. Jā, jā, Klusais, jūs gandrīz mani pārsteidzāt. Mani, saki nu viens …

Un šādā garā vēl kaut ko klukstēdams, viņš veda mani augšup pa čīkstošām, laika tecējumā nomelnē­jušām koka kāpnēm. Tās stiepās līkločiem gar milzīgi plašo, ar kailiem paneļiem apšūto kvadrātveida priekšnamu. Es klusēju, bet, kad bijām uzkāpuši otrā stāvā, Zazuls sacīja:

— Neko darīt, Klusais. Viesistabas vai salona man nav. Tāpēc vajadzēs jums visu parādīt, jo es guļu līdzās saviem objektiem, turpat ēdu un dzīvoju. Nāciet, tikai lieki nepļāpājiet.

Viņš ieveda mani apgaismotā istabā, kuras logi bija aizklāti ar lielām papīra loksnēm — kādreiz tās bijušas tīras, bet tagad nejēdzīgi notrieptas un apķē­zītas ar lieliem tauku plankumiem. No vienas vietas tās izraibināja nospiestas mušas, tāpat palodzes izskatījās vai gluži melnas no beigtām mušām un pat uz durvīm, tās aizverot, es pamanīju svītrainus izzie- dumus un sažuvušas, asiņainas kukaiņu paliekas, it kā Zazulu būtu ielenkuši vai visas pasaules plēv­spārņi; bet, iekams es paguvu par to nobrīnīties, manu uzmanību piesaistīja citas šīs telpas ērmainī- bas. Istabas vidū atradās galds, pareizāk sakot, divi pastatņi, uz kuriem bija uzlikti parasti, tikai mazliet apēvelēti dēļi; uz tiem gubu gubām bija samestas grāmatas, papīri, nodzeltējuši kauli, taču visdīvainā­kās bija telpas sienas. Uz lieliem pavirši sanaglotiem plauktiem rindās bija saliktas bieza stikla pudeles un burkas, bet iepretim logam, kur plauktu nebija, to izveidotajā starptelpā stāvēja milzīgs stikla rezer­vuārs, kaut kas līdzīgs skapja lieluma akvārijam vai drīzāk — caurspīdīgam sarkofagam. No virsas to apsedza nevīžīgi uzmesta, netīra lupata, kuras apdriskātie galj sniedzās apmēram līdz stikla sienu vidum, taču man pietika ar to, ko ieraudzīju tā apak­šējā, neapsegtajā daļā, lai šausmās sastingtu. Visās burkās un pudelēs viegli zilgoja duļķains šķidrums, gluži kā anatomiskā muzejā, kur konservējošā spirtā iegremdēti dažādi līķu sekcijā iegūti kādreiz dzīvu cilvēku orgāni. Tāds pats, tikai apmēros milzīgs trauks bija arī šis no augšas ar lupatu pārsegtais rezervuārs. Tā drūmajās, zilgos atspīdumos viegli zaigojošās dzīlēs neizsakāmi lēnām, līdzīgi bezgala gausam svārsteklim, dibenu par centimetriem desmit neaizsniedzot, šūpojās divas ēnas, kurās es ar bez­galīgu riebumu un šausmām sazīmēju denaturātā izmirkušās, slapjās bikšu starās ieģērbtas cilvēka kājas …

Stāvēju kā pārakmeņojies; arī Zazuls nekustējās;

es vispār nedzirdēju viņa klātieni, tikai, paveroties viņam sejā, redzēju, ka viņš ir ļoti iepriecināts. Mans sašutums un riebums viņam sagādāja prieku. Rokas uz krūtīm kā lūgsnā sakļāvis, viņš aiz patikas kremšļojās.

— Ko tas nozīmē, Zazul! — es ar aizžņaugtu kaklu izdvesu. — Kas tas ir?

Zazuls pagrieza man muguru; briesmīgais, smai­lais kupris — uz to nolūkojoties, man neviļus uzmācās bažas, vai kupris nepārplēsīs uzspīlētos svārkus — viņa soļu taktī viegli zvalstījās. Apsēdies krēslā ar savādu, sānis izliektu atzveltni (šausmīga bija šī kuprītim domātā mēbele), Zazuls pēkšņi ierunājās vienaldzīgā, pat garlaikotā balsī:

— Tas ir garš stāsts, Klusais. Jūs gribējāt pagai­dīt, kamēr aprimsies negaiss? Apsēdieties kaut kur un netraucējiet. Es neredzu iemeslus, kuru dēļ man vajadzētu jums ko stāstīt.

— Bet es redzu, — es atcirtu. Biju jau kaut cik nomierinājies. Klusumā, kurā varēja dzirdēt tikai lie­tus nerimtīgo plakšķēšanu, es piegāju viņam tuvāk un paziņoju:

— Ja jūs, Zazul, nepaskaidrosiet, ko tas viss no­zīmē, man vajadzēs spert soļus … kuri jums sagādās lielas nepatikšanas.

Domāju, ka viņš eksplodēs, bet Zazuls pat nenodre­bēja. Izsmējīgi lūpas sašķiebis, viņš brīdi nolūkojās manī.

. — Nu sakiet jūs pats, Klusais, pēc kā tas izskatās? Plosās negaiss, gāž lietus, bet jūs dauzāties pie manām durvīm, nelūgts ielaužaties manā mājā, drau­dat mani piekaut, bet, kad es padodos savai iedzim­tajai laipnībai un nopūlos jums visādi izdabāt, man ir tas gods dzirdēt jaunus draudus: tagad ne vairs par piekaušanu, bet nodošanu tiesai. Esmu zinātnieks,

bet ne bandīts. Es tiesas nebaidos, vispār ne no kā nebaidos, Klusais.

— Tas ir cilvēks, — es teicu, tikpat kā nemaz neklausīdamies viņa vāvuļošanā, kas bija acīm redzami ņirdzīga, jo nešaubījos, ka esmu šeit ievests tīšām, lai es izdarītu baismīgo atklājumu. Pāri viņa galvai blenzu uz baismīgo dubultēnu, kas vēl aizvien liegi šūpojās zilgā šķidruma dzīlēs.

— Cilvēks gan, — Zazuls labprāt man piebalsoja. — Tik tiešām cilvēks.

— O, jums neizdosies izlocīties! — es viņam uzkliedzu.

Zazuls vērās manī, un pēkšņi viņam kaut kas lēcās — viņš drebēja, ievaidējās — un mati man saslējās stāvus. Zazuls irgoja!

— Klusais, — mazliet nomierinājies, viņš teica, taču acīs viņam aizvien vēl zibsnīja velnišķīga ļau­numa dzirkstis, — vai jūs būtu ar mieru saderēt? … Es jums izstāstīšu visu par to, — viņš ar pirkstu^ norādīja uz rezervuāru, — un jūs pēc tam vairs negribēsiet pat matiņu uz galvas man aizskart. Aiz brīvas gribas, nepiespiests, protams. Nu ko, sade­rēsim?

— Vai jūs viņu nogalinājāt? — es vēl pajautāju.

— Zināmā mērā, jā. Katrā ziņā es viņu tur iesē­dināju. Vai jūs domājat, ka deviņdesmitsešprocentīgā spirta šķīdinājumā varētu dzīvot? Ka vēl varētu būt kāda cerība?

Šī viņa apvaldītā, it kā jau iepriekš sadomātā lie­lība, pašpārliecinātā uzstāšanās, kad turpat līdzās atradās nogalinātā upura atliekas, mani atvēsinaja.

— Lai notiek, derības noslēgtas, — es salti pazi­ņoju. — Runājiet, lūdzu.

— Neskubiniet mani, — Zazuls teica tādā balsī, it kā viņš būtu princis, kuram labpaticis mani uzklausīt. — Es pastāstīšu, jo tas mani uzjautrina,