Stanislavs LEMS - IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

— Man ir piecdesmit astoņi gadi, — viņš vēl dzedrāk attrauca.

Atnācējs vēl aizvien stāvēja pie krēsla, it kā gaidī­dams manu uzaicinājumu apsēsties. Skaidrs, ka es viņu uzaicinātu, jo piederu pie laipnajiem skopuļiem, taču tas, ka viņš gaidīja tik demonstratīvi, mani maz­liet kaitināja, bez tam, kā jau minēju, viņš man no paša sākuma šķita nesimpātisks.

— Ar šo problēmu, — atnācējs turpināja, — es sāku nodarboties desmit gadu vecumā. Jo es ne tikai esmu ģeniāls cilvēks, bet biju arī ģeniāls bērns.

Es pie līdzīgiem lielībniekiem biju pieradis, taču tādas ģeniālitātes man bija jau mazliet par daudz. Sakniebu lūpas.

— Klausos, — es teicu. Ja ledains tonis spētu paze­mināt temperatūru, tad pēc šiem vārdiem no gries­tiem nokarātos stalaktīti.

— Mans izgudrojums ir dvēsele, — Dekantors paziņoja, nolūkodamies manī ar savu tumšāko aci, bet otra, zobgalīgā, tajā pašā laikā vērās kaut kādās tikai tai vien redzamās groteskās ainās griestos. Viņš to paziņoja tā, it kā teiktu: «Esmu izdomājis jauna veida zīmuļu dzēšgumiju.»

— A-ā. Tātad dvēseli, — es gandrīz vai sirsnīgi piebalsoju, jo tāda formāta nekaunība sāka mani pēkšņi uzjautrināt. — Dvēseli, jā? Un jūs to izgudro­jāt? Interesanti gan — bet jau agrāk es par to tiku dzirdējis. Varbūt no kāda jūsu paziņas?

Es strupi aprāvu, bet viņš pablenza manī ar savām briesmīgi šķielējošām acīm un klusi ierunājās:

— Ziniet ko — norunāsim vienu. Jūs ar savu izsmieklu atturēsieties, sacīsim, minūtes piecpadsmit. Pēc tam varēsiet izzoboties, cik vien uziet. Norunāts?

— Norunāts, — agrākajā, sausajā tonī piekritu. >— Es klausos.

Viņš nebija vienkāršs krāpnieks, — tāds man tagad radas iespaids. Viņa tonis bija pārāk kategorisks. Krāpniekam nav tādas noteiktības, kāda piemita viņam. «Viņš drīzāk ir ārprātīgais,» es nodomāju.

— Sēdieties, lūdzu, — es noburkšķēju.

— Viss ir pavisam vienkārši, — paziņoja cilvēks, kurš uzdevās par profesoru Dekantoru. — Cilvēki tic dvēseles pastāvēšanai jau tūkstošiem gadu. Filozofi, dzejnieki, reliģiju dibinātāji, priesteri, baznīca atkārto visus iespējamos argumentus, lai pieradītu, ka tā pastāv. Saskaņā ar vieniem ticējumiem tā ir no ķer­meņa šķirta nemateriāla substance, kura pēc cilvēka nāves saglabā tā identitāti, saskaņā ar citiem — šādu uzskatu izstrādājuši Austrumu domātāji — tā ir sava veida entelehija, kam nepiemīt individuālas personī­bas iezīmes. Bet ticība tam, ka cilvēkā viss neizbei­dzas ar agoniju, ka no viņa kaut kas paliek pāri arī pēc nāves, gadsimtiem ilgi nesatricināta saglabāju­sies cilvēku prātos. Šodien mēs zinām, ka nekādas dvēseles nav. Pastāv tikai nervu šķiedru tīkls, kurā risinās zināmi ar dzīvību saistīti procesi. Tas, ko šāda tīkla īpašnieks sajūt, viņa apziņas modrība — tad arī būtu dvēsele. Tā tas ir — vai, pareizāk sakot, bija līdz tam laikam, kamēr parādījos es. Vai, precīzāk, iekams es pats sev nepateicu: dvēseles nav. Tas ir pierādīts. Un tomēr pastāv vajadzība pēc nemirstīgas dvēseles, tieksme pēc mūžīgas eksistences, alkas pēc savas per­sonības bezgalīga turpinājuma laikā, par spīti tam, ka viss lemts bojā ejai un iznīcībai. Sīs alkas, kas cilvēcē gruzd kopš tās rašanās mirkļa, ir pat pārlieku reālas. Tāpēc vietā ir jautājums: kāpēc nevarētu šo tūksto­šiem gadu ilgo sapņu un bažu koncentrāciju apmieri­nāt? Sākotnēji es apsvēru iespēju padarīt nemirstīgu cilvēku miesu. Bet šo variantu drīz vien atmetu, jo būtībā tas nebija nekas cits kā aplamu un nedibinātu cerību paildzinājums, jo negadījumos un katastrofās varētu bojā iet arī nemirstīgie, turklāt tas radītu virkni grūti atrisināmu problēmu, piemēram, pārap­dzīvotību, bez tam bija arī citi apsvērumi, kuru dēļ es nolēmu izgudrot dvēseli. Tikai dvēseli vien. Kāpēc — es sev teicu — nevarētu to konstruēt tā, kā mēs kon­struējam lidmašīnu? Agrāk taču nebija arī lidmašīnu, bija tikai sapņi par lidošanu, bet tagad tās ir. Līdz ar to problēmas atrisinājums principā bija atrasts. Viss pārējais bija tikai atbilstošu zināšanu, līdzekļu un pietiekamas pacietības jautājums. Tas viss man bija, un tāpēc šodien varu jums paziņot: dvēsele pastāv. Katrs var to iegūt, turklāt nemirstīgu. Es varu to producēt individuāli katram cilvēkam, snie­dzot visas pastāvības garantijas. Mūžīga? Patiesībā šis vārds neko nenozīmē. Taču mana dvēsele — manis konstruētā dvēsele spēs pastāvēt vēl pēc Saules nodzišanas. Pēc Zemes apledošanas. Apveltīt ar dvēseli es varu jebkuru cilvēku, bet tikai dzīvu.

Mirušiem dvēseli piešķirt es nevaru. Tas nav manās spējās. Pavisam kas cits — dzīvajie. Tiem profesors Dekantors spēj piegādāt nemirstīgu dvēseli. Protams, ne jau par velti. Tā ir komplicētas tehnoloģijas, sarež­ģīta un darbietilpīga procesa produkts, tāpēc tā arī izmaksā dārgi. Nokārtojot masveida ražošanu, izmaksa pazeminātos, bet pagaidām dvēsele izmaksā krietni vairāk par lidmašīnu. Ņemot vērā, ka runa ir par mūžību, cena būtu uzskatāma par samērā zemu. Es pie jums nācu tāpēc, ka pirmās dvēseles konstruē­šana pilnīgi izsmēlusi visus manus resursus. Es iero­sinu dibināt kopā ar jums akciju sabiedrību ar nosau­kumu «NEMIRSTĪBA»; jūs to finansētu, saņemot kā atlīdzību 45 procentus tīrās peļņas, kā arī akciju kontrolpaketi. Akcijas būtu nominālas, bet sabiedrī­bas valdē es sev rezervētu …

— Piedodiet, — es viņu pārtraucu, — redzu, ka jūs esat ieradies ar visai sīki izstrādātu šā uzņēmuma plānu. Bet vai jūs nevarētu man vispirms tuvāk ko paskaidrot par savu izgudrojumu?

— Skaidrs, ka varētu, — viņš attrauca. — Bet, kamēr mēs nebūsim parakstījuši notariāli apstipri­nātu līgumu, es jums, Klusais, varu sniegt tikai vis­pārēja rakstura informāciju, tāpēc ka, izdarot savus eksperimentus, esmu tā iztērējies, ka man neatlika naudas pat patentes samaksai…

— Labi. Man saprotama jūsu piesardzība, —• es viņam atbildēju, — taču arī jums jāsaprot, ka ne es, ne arī kāds finansists — starp citu, es neesmu finan­sists —, īsi sakot, neviens uz vārda jums neticēs.

— Protams, — viņš piekrita, izņemdams no kaba­tas baltā papīrī ievīstītu plakanu turzu, kas izskatī­jās kā cigāru kārbiņa, no tām, kurās ir tikai seši cigāri.

— Seit atrodas … kāda cilvēka dvēsele, — viņš paziņoja.

— Vai es drīkstu uzzināt, kas ir šis cilvēks? — es pavaicāju.

— Jā, — mirkli vilcinājies, viņš atbildēja. — Ma­nas sievas dvēsele.

Ar visai intensīvu neuzticību es nolūkojos šajā ar aukliņu pārsietajā, aizzīmogotajā kārbā, taču viņa uzstāšanās bija tik enerģiska un kategoriska, ka man pārskrēja kas līdzīgs tirpām.

— Vai jūs to neatvērsiet? — es jautāju, redzēdams, ka viņš kārbu tur rokās, zīmogu neaizskardams.

— Nē, — viņš atbildēja. — Pagaidām ne. Mana ideja, paskaidrojot to tādā vienkāršotības pakāpē, kas jau līdzinās patiesības izkropļošanai, bija šāda. Kas īsti ir mūsu apziņa? Kad jūs noraugāties uz mani, lūk, šajā pašā mirklī, savā ērtajā atzveltnī atlaidies, un baudāt labu cigāru, ar kuru jūs neuzskatījāt par vajadzīgu mani pacienāt, kad jūs saredzat manu augumu šās eksotiskās spuldzes gaismā, kad vien­laikus jūs nevarat izšķirties, vai uzskatīt mani par krāpnieku, prātā jukušu vai par neparastu cilvēku, kad beidzot jūsu acis uztver apkaimes gaismas un ēnu miju, bet nervi un muskuļi nepārtraukti sūta stei­dzīgas ziņas par savām izjūtām smadzenēm, — tad tas viss kopā sastāda, runājot teologu valodā, jūsu dvēseli. Mēs ar jums drīzāk teiktu, ka tas ir jūsu saprāta aktīvs stāvoklis. Jā, es atzīstos, ka apzīmē­jumu «dvēsele» lietoju aiz zināmas ietiepības, lai gan svarīgāks būtu tas, ka šis tik vienkāršais apzīmējums ir visiem saprotams, vai, sacīsim precīzāk, katrs cil­vēks domā, ka viņš, šo vārdu izdzirdis, zina, ko tas nozīmē. Mūsu materiālistiskais viedoklis, protams, padara par fikciju nemateriālas, bezķermenīgas dvē­seles pastāvēšanu un tāpat tukšā iedomā vērš arī tādu dvēseli, kura nebūtu tikai jūsu dzīvās personas acumirklīgā stāvokļa izpausme, bet veidotu kaut kādu nemainīgu, laikam pāri stāvošu un mūžīgu