Stanislavs LEMS - IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Piegājis tuvāk plauktiem, viņš norādīja uz kādu visaugstākā vietā atsevišķi novietotu lādi.

— Šeit ir manas pasaules ārprātīgais, — profe­sors teica, seju smaidā sašķiebdams. — Vai jūs varat iedomāties, cik tālu viņš nogājis savā ārprātā, kurš to atšķīris no visiem pārējiem? Viņš nodevies pētīju­miem, lai pierādītu, ka viņa pasaule ir tikai maldi. Es taču, Klusais, nekad neesmu apgalvojis, ka uz šo viņa pasauli varētu droši paļauties. Ka tā būtu pilnīga. Visprecīzākais mehānisms reizēm var sabojāties — vai nu caurvējš salīgo vadus, tos uz brīdi sakļaudams kopā, vai arī veltnī iekļūst kāda skudriņa … un, ziniet, ko tad šis ārprātīgais nodomā? Ka telepātiju izraisa lokāls pie divām dažādām lādēm piederošu vadu īssavienojums… Ka nākotnes paredzēšana atgadās tad, kad izkustināts receptors no īstās lentes pēkšņi pārlec uz tādu, kurai vajadzētu sākt atritinā­ties tikai pēc daudziem gadiem. Ka sajūta, it kā tagad pirmreizēji notiekošais būtu pieredzēts jau agrāk, rodas, selektoram aizķeroties, bet, ja tas ne tikai ietrīsas savā vara gultnī, bet sāk svārstīties līdzīgi svārsteklim, sacīsim, tāpēc, ka to izkustinājusi… skudriņa, tad viņa pasaulē risinās brīnumaini un neizskaidrojami notikumi — kāds pēkšņi iesvilstas neprātīgās izjūtās, kāds sāk pareģot nākotni, apkār­tējie priekšmeti sakustas paši par sevi vai apmainās vietām… taču vispirmām kārtām šajās ritmiskajās kustībās izpaužas … sērijas likums! Retas un dīvai­nas parādības sagrupējas rindās… un tad viņa neprāts, ko baro šādi, pēc vispārības domām, nenozī­mīgie fenomeni, savu kulminācijas punktu sasniedz apgalvojumā, kura dēļ viņu drīz vien ieslodzīs ārprā­tīgo namā, un proti, ka viņš pats ir tikai dzelzs lāde, tāpat kā visas citas apkārtējās būtnes, ka cilvēki ir tikai pieputējušas, vecas laboratorijas kaktā izvieto­tas ierīces, bet pasaule ar visiem tās vilinājumiem un drausmām — tikai māns. Un tad viņš iedrošinās iztēloties pat dievu, Klusais, dievu, kurš agrāk, būdams vēl vientiesīgs, darījis brīnumus, bet vēlāk pasaule pāraudzinājusi savu radītāju, ieskaidrodama, ka vienīgais, ko tam atļauts darīt, ir — neiejaukties, nepastāvēt, neko negrozīt paša radītajā pasaulē, jo paļauties var tikai uz tādu dievību, kura nav piesau­cama … Piesaukta tā izrādās nevarīga un bezspē­cīga … Bet vai jūs, Klusais, zināt, ko domā šis viņa dievs?

— Jā, — es atbildēju. — Ka arī viņš ir gluži tāds pats. Bet tad jau iespējams, ka tās pieputējušās labo­ratorijas īpašnieks, kurā MES esam salikti uz plauk­tiem, pats arī ir tikai lāde, ko uzbūvējis cits, vēl aug­stāka ranga zinātnieks, oriģinālu un fantastisku kon­cepciju izstrādātājs … un tā tālāk līdz bezgalībai. Ikviens no šiem eksperimentētājiem ir dievs, savas pasaules, savu lāžu un viņa likteņa radītājs, kuram pakļauti savi Ādami un savas Ievas, bet pats viņš savukārt pakļauts citam, hierarhijas kāpnēs augstāk stāvošam dievam. Tāpēc jūs to visu esat darījis, pro­fesor .. .

— Jā, — viņš piekrita. — Bet, reiz jūs to esat pasa­cījis, tad jums zināms tikpat daudz, cik man, un tālā­kai sarunai vairs nav nozīmes. Tencinu, ka jūs esat atnācis, un reizē atvados.

Tā, draugi, beidzās šī neparastā pazīšanās. Es nezinu, vai Korkorana lādes vēl darbojas. Var jau būt •— tad tās sapņo savu dzīvi ar laimes mirdzumu un nedienu postu, kas ir tikai filmu lentēs ierakstītu impulsu kopums. Bet Korkorans, beidzis dienas dar­bus, katru vakaru dodas augšup pa dzelzs kāpnēm, citas pēc citām atslēdz tērauda durvis ar lielo slē­dzeni, ko viņš nēsā skābju izēstā uzsvārča kabatā … Un stāv tur tumsā un putekļos, ieklausīdamies klusajā strāvas sanoņā un tikko jaušamajā zuzēšanā, ar kādu gausi griežas cilindrs … slīd lentes … piepildās lik­tenis. Un man šķiet, ka viņš, par spīti saviem vārdiem, tad izjūt tieksmi iejaukties, žilbinošā vis­varenībā parādīties tai pasaulei, kuru pats radījis, lai palīdzētu kādam, kas sludina atpestīšanu; ka viņš kailās spuldzes nespodrajā gaismā svārstās, vai nevajadzētu glābt kādu dzīvību, pasargāt kādu mīles­tību, bet tāpat arī esmu pārliecināts, ka viņš nekad to nedarīs. Viņš pārvarēs kārdinājumu, jo grib būt dievs, bet vienīgā mums zināmā dievības izpausme ir — klusu ciešot, piekrist katrai cilvēka izrīcībai, katram noziegumam. Un nav tai augstāka gandarījuma, kā vērot no paaudzes paaudzē atkārtojošos dzelzs lāžu dumpi, kad tās, saprāta piesātinātas, domās secina, ka dieva nav. Tad viņš klusībā pavīpsnā un iziet, noslēgdams aiz sevis visas durvis, bet tukšumā dzir­dama vienīgi klusā, mirstošas mušas balsij līdzīgā strāvas sanoņa.

Pirms kādiem sešiem gadiem, pēc atgriešanās no ceļojuma, kad atpūta un mājas dzīves naivā tecējuma ērtības man jau bija apnikušas, taču vēl ne tik lielā mērā, lai es sāktu gudrot par jauniem braucieniem, vēlu vakarā, kad es neviena vairs negaidīju, ieradās kāds cilvēks, iztraucēdams mani atmiņu rakstīšānā.

Tas bija vīrs spēka gados, ar rūsganiem matiem un tik briesmīgi šķielējošām acīm, ka grūti bija lūko­ties viņa sejā, turklāt viena acs viņam izskatījās zaļa, otra — brūna. Tas vēl vairāk pasvītroja sevišķo izteiksmi — it kā viņa sejā būtu apvienotas divu atšķirīgu cilvēku pazīmes, no kuriem viens ir bikls un nervozs, bet otrs — dominējošais — nekautrīgs un vērīgs ciniķis; no tā radās dīvains sajaukums, jo vienu brīdi viņš vērās manī ar savu brūno, nekustīgo, it kā izbrīnās pilno aci, bet otru — ar zaļo, samiegto un tāpēc it kā zobgalīgo.

— Klusais, — viņš teica, kolīdz bija spēris soli manā kabinetā, — jums droši vien uzplijas visādi diedelētāji, krāpnieki un puskoka lēcēji, mēģinādami jūs apkrāpt vai iestāstīt jums visādas blēņas, vai ne?

— Patiešām, •— es atbildēju, — reizēm gadās gan … un ko jūs vēlētos?

— Šajā ļautiņu barā, — atnācējs turpināja, nemi­nēdams ne savu vārdu, ne arī paskaidrodams, kāpēc viņš īsti ieradies, — laiku pa laikam vajadzētu būt kādam, kaut vienam uz tūkstoti, patiesi neatzītam ģeniālam cilvēkam. Tas izriet no statistikas neapgā­žamajiem likumiem. Šāds cilvēks esmu tieši es. Mans uzvārds ir Dekantors. Esmu salīdzināmās ontoģenēti- kas profesors, ordinārs profesors. Šobrīd katedras man nav, jo tam man neatliek laika. Turklāt citu mācīšana ir visnotaļ neauglīga nodarbība. Neviens nevienam neko nevar iemācīt. Taču, par to nav vērts muti dzesēt. Mani nodarbina problēma, kurai esmu veltījis četrdesmit astoņus savas dzīves gadus, līdz pašreiz nonācu līdz tās atrisinājumam. -

— Arī man ir maz laika, — es piezīmēju. Šis cil­vēks man nepatika. Viņa izturēšanās bija nekautrīga, ne tāda kā fanātiķiem, bet, ja man jāizvēlas, tad es dodu priekšroku pēdējiem. Turklāt bija skaidrs, ka viņš pieprasīs pabalstu, bet es esmu skops, un man pietiek drosmes to atzīt. Tas nenozīmē, ka es ar saviem līdzekļiem negribētu atbalstīt kādu pasākumu, bet daru to nelabprāt, pārvarēdams iekšēju pretestību, un it kā pret savu gribu, jo rīkojos tā, apzinādamies, ka citādi rīkoties nedrīkst.

Tālab pēc brīža es piebildu:

— Varbūt jūs paskaidrosiet, ko īsti vēlaties? Pro­tams, es jums neko nevaru apsolīt. Jūsu vārdos mani pārsteidza viens apstāklis. Jūs teicāt, ka savai pro­blēmai esot veltījis četrdesmit astoņus gadus, bet, pie­dodiet, cik vecs jūs īsti esat?