Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

satvaru — tādas dvēseles, jūs man piekritīsiet, nekad nav bijis un nevienam no mums tādas nav. Jaunekļa dvēsele un sirmgalvja dvēsele gan saglabā identitā­tes iezīmes, ja runa ir par vienu un to pašu cilvēku, bet tālāk: dvēsele tajā laikā, kad viņš bija bērns, un tajā, kad uz nāvi slims viņš atrodas agonijas priekšvakarā, — tie ir ārkārtīgi atšķirīgi apziņas stā­vokļi. Bet, runājot par kāda cilvēka dvēseli, mums neapzināti prātā aizvien ir tas psihiskais stāvoklis, kad indivīds atrodas spēku pilnbriedā, ir veselīgs un spirgts — tāpēc es, protams, par savu mērķi izvēlē­jos tieši to, un mana sintētiskā dvēsele ir reiz uz mūžiem fiksēts normāla, spēkpilna cilvēka aktuālās tagadnības šķērsgriezums. Kā es to daru? Daru to tādējādi, ka noteiktā, šim nolūkam perfekti noderīgā vielā ar vislielāko, definitīvo precizitāti, atomu pēc atoma, vibrāciju pēc vibrācijas, atveidoju dzīvo sma­dzeņu konfigurāciju. Šī kopija ir samazinātā mērogā viens pret piecpadsmit. Tāpēc kārba, kuru jūs redzat, ir tik maza. Nedaudz papūloties, dvēseles apjomu varētu vēl vairāk samazināt, taču es neredzu nekāda racionāla motīva, lai to darītu, turpretī reizē ar to nesamērīgi pieaugtu ražošanas pašizmaksa. Tātad —• šajā materiālā tiek iemūžināta dvēsele; tā nav mode­lis, nedz arī sastindzis, nedzīvs nervu šķiedru tīk­liņš … kā man tas sākumā mēdza atgadīties, kad es vēl izdarīju eksperimentus ar dzīvniekiem. Šeit slē­pās vislielākās un, varētu gandrīz sacīt, vienīgās grū­tības. Bija taču jāpanāk, lai šajā materiālā tiktu saglabāta dzīva, jūtīga apziņa, kas spētu visaugstākā mērā brīvi domāt, izbaudīt nomodu un sapņus, ļau­ties vienīgi tai piemītošai iztēles rotaļai, būt mūžam mainīga un mūžam laika tecējumu atskārstoša, un vienlaikus nekad nenovecotos, bet materiāls, kurā tā izveidota, nenogurtu, nesāktu izirt un sabrukt — bija tādi brīži, Klusais, kad šis uzdevums man izlikās

tikpat neatrisināms, kā tas droši vien jums liekas vēl tagad, un vienīgais trumpis, kuru es savā labā varēju izmantot, bija mana neatlaidība. Jā, es esmu neat­laidīgs. Tāpēc arī guvu sekmes …

— Pagaidiet… — es ierunājos, juzdams galvā vieglu reiboni, — tātad, kā jūs teicāt? Šeit, šajā kārbā ir materiāls objekts, vai ne? Kurā iekļauta cil­vēka apziņa? Bet kādā veidā tā var sazināties ar ārējo pasauli? Redzēt to? Dzirdēt un… — es apklusu, jo Dekantoram sejā parādījās neaprakstāma vīpsnā. Viņš vērās manī ar samiegtu zaļgano aci.

— Klusais, — viņš ierunājās, — neko jūs neesat sapratis… Kāda sazināšanās, kāds kontakts var pastāvēt starp partneriem, ja vienam no tiem lemts dzīvot mūžīgi? Cilvēce taču beigs pastāvēt ne vēlāk kā pēc piecpadsmit miljardiem gadu; ko pēc tam lai uzklausītu, ar ko lai sazinātos šī… nemirstīgā dvē­sele? Vai tad jūs neatceraties, ko es teicu — tā ir mūžīga? Laika posms, kurš apritēs līdz tam brīdim, kad Zeme būs apledojusies, kad visspilgtākās un vis­jaunākās no šodien mirdzošajām zvaigznēm būs izirušas, kad Kosmosā valdošie dabas likumi būs tik lielā mērā pārveidojusies, ka tas jau būs gluži kaut kas cits, mums pilnīgi neiedomājams, — šis laika posms nebūs pat niecīga tās pastāvēšanas daļiņa, jo tā pastāvēs mūžīgi. Reliģiskās mācības dara gluži prātīgi, nerunādamas par ķermenisko nemirstību, jo kam gan mūžībā var noderēt rokas vai kājas? Kam tās varētu kalpot pēc tam, kad zeme un ziedi būs gā­juši bojā un saules nodzisušās? Tāpēc es nepakavēšos pie šā triviālā aspekta. Jūs teicāt:. «Sazināties ar ārpasauli». Pieņemsim, ka šī dvēsele stātos kon­taktā ar ārpasauli kauču vai^ reizi simts gados, bet jau arī tad pēc viena biljona gadsimtu, lai sevī ietil­pinātu atmiņas par šiem kontaktiem, tai apjoma ziņā vajadzētu līdzināties veselam kontinentam … bet pēc triljona gadiem pat visas Zemeslodes tilpums izrādī­tos nepietiekams — un kas gan ir triljons salīdzinā­jumā ar bezgalību?! Tomēr mani atturēja nevis šīs tehniskās grūtības, bet gan to psiholoģiskās sekas. Domājoša personība, dzīvs cilvēka «es» šajā atmiņu okeānā pagaistu, kā asins lāse izplūst jūrā, .un kas gan šādā gadījumā būtu garantētā nemirstība …?

— Kā tad iznāk… — es nomurmināju, — jūs taču apgalvojat, ka … jūs sakāt… ka iestājas pilnīga atšķirtība …

— Protams. Vai tad es teicu, ka šajā kārbiņā ir viss cilvēks? Esmu runājis tikai par dvēseli. Iedomā­jieties, ka ar šo mirkli jūs vairs nesaņemat no ārienes nekādu informāciju, it kā jūsu smadzenes tiktu atda­lītas no ķermeņa, taču tās eksistē joprojām, dzīvības spēka pārpilnas. Jūs, protams, kļūsiet akls un kurls, zināmā nozīmē arī paralizēts, jo jūsu rīcībā taču vairs nebūs ķermeņa, taču pilnībā jūs saglabāsiet iek­šējo redzi, tas ir, saprāta skaidrību, domas lidojumu, jūs varēsiet spriest brīvi, attīstīt un veidot iztēli, izjust cerības, bēdas, priekus kā pārejošas dvēseles stāvokļa izmaiņas — un tieši tas arī dots šai dvēse­lei, kuru es nolieku uz jūsu rakstāmgalda …

— Tas ir drausmīgi… — es ierunājos. — Gad­simtiem ilgi… akls, kurls, paralizēts …

— Uz mūžu mūžiem, — viņš izlaboja manus vār­dus. — Es jau tik daudz esmu pateicis, ka varu pie­bilst tikai vienu. Centrs tam visam ir kristāls — noteikta paveida, dabā nesastopams kristāls, neatka­rīga viela, kura nestājas nekādos ķīmiskos vai fizis­kos savienojumos… tās nemitīgi vibrējošās moleku­lās ir ieslēgta domājoša un jūtoša dvēsele …

— Briesmoni… — es teicu klusā un mierīgā balsī, — vai jūs apjaušat, ko esat izdarījis? Bet, — es pēkšņi nomierinājos, — cilvēka apziņa taču nav atkārtojama. Ja jūsu sieva dzīvo, staigā un domā, tad šajā kristālā ietverta ne vairāk kā kaut kāda viņas kopija, kas taču nav viņa pati…

— Nē, — Dekantors attrauca, pašķielēdams uz balto kārbiņu. — Man jāpiebilst, ka jums ir pilnīga taisnība. Nav iespējams atveidot kāda vēl dzīvojoša cilvēka dvēseli. Tā būtu nejēdzība un paradoksāls absurds. Tas, kurš pastāv, protams, pastāv tikai vienu reizi. Turpinājums radāms vienīgi nāves mirklī. Starp citu, ja es atveidoju kāda cilvēka dvēseli, man nepie­ciešams precīzi izmeklēt tā smadzeņu uzbūvi, un šajā procesā dzīvās šūnas tik un tā iet bojā …

— Cilvēk … — es nočukstēju, — jūs … nogalinā­jāt savu sievu?

— Es viņai piešķīru mūžīgu dzīvošanu, — Dekan­tors izsliedamies atbildēja. — Bet tam nav nekāda sakara ar jautājumu, kuru mēs šeit pārspriežam. Tas, lūdzu piedodiet, attiecas tikai uz manu sievu, — viņš uzlika roku uz kārbas, — un mani pašu, kā arī uz tiesu iestādēm un policiju. Mēs runājam par gluži ko citu.

Ilgāku laika sprīdi es nevarēju izrunāt neviena vārda. Pastiepu roku un ar pirkstu galiem pieskāros raupjā papīrā ievīstītajai kārbai; tā bija smaga kā svins.

— Labi, — es teicu, — lai būtu tā. Parunāsim par ko citu. Pieņemsim, ka es jums došu līdzekļus, kurus jūs pieprasāt. Bet vai jūs tiešām esat tik lētticīgs un domājat, ka atradīsies kaut vai viens vienīgs cilvēks, kurš ļaus sevi nogalināt, lai pēc tam viņa apziņa mūžu mūžos ciestu neizsakāmas mokas, saprotot, ka tai nav iespējams pat izdarīt pašnāvību!?

— Jā, ar nāvi tiešām radīsies zināmas grūtības, — pēc īsa brīža Dekantors man piekrita. Es ievēroju, ka viņa tumšā acs ir drīzāk dzeltena nekā brūna. — Tomēr jau sākumā varētu rēķināties ar tādas kategorijas cilvēkiem kā neārstējami slimie, dzīves smaguma nomāktie, fiziski nevarīgie sirmgalvji, kuriem tomēr saglabājušies visi garīgie spēki…