Robērs Merls - MALVILAS PILS

33

Klusums. Es pārāk labi pazīstu tēvoci, lai brīdī, kad viņš kremtas par neveiksmēm, uzplītos viņam ar līdz­jūtības vārdiem. Viņš necieš, ka viņu žēlo. Palūk, viņš

2 - 974

jau noskurina plecus, izstiepj kājas uz tuvējā krēsla, kreisās rokas īkšķi aizkabina aiz jostas un atsāk:

— Jā, dziedi vai raudi, šitā padarīšana sagājusi grīstē. Taču, galu galā, es varu iztikt arī bez pils. Un iztikt tīri brangi. Pelnu pietiekami daudz un, galve­nais — daru, kas man patīk. Nav neviena priekšnieka vai līdzdalībnieka, kurš varētu mani bikstīt. Un es at­zīstu, ka dzīve ir viena jauka padarīšana. Tā kā esmu pie labas veselības, tad vēl gadu pārdesmit varu peldēt kā niere taukos. Un vairāk nekas man nav vajadzīgs.

Taču tēvocim šoreiz misējās. Mūsu saruna notika kādu svētdienas vakaru. Bet nākamajā svētdienā, at­griežoties no futbola sacīkstēm Larokā, viņš ar ma­niem vecākiem dabūja galu autokatastrofā.

No Malžakas līdz Larokai ir tikai kilometru piec­padsmit, taču tas bija pilnīgi pietiekami, lai kāds auto­furgons tēvoča mazauto sadragātu pret ceļmalā au­gošu koku. Parasti tēvocis brauktu uz sacīkstēm kopā ar saviem strādniekiem požo mikroautobusā, taču tas bija nodots remontā, un arī sitroena mazkravas auto­mašīna, ar kuru pārvadāja zirgus, nebija pie rokas, jo kādam no klientiem bija iegribējies, lai viņam pie­gādā pirkumu tieši svētdienā. Arī man būtu vajadzējis atrasties nelaimīgajā mazauto, taču sagadījās tā, ka viens no manas skolas jau krietni paaugušajiem au­dzēkņiem tajā pašā rītā bija smagi apdauzījies ar mo­tociklu un pēcpusdienā es devos uz pilsētas slimnīcu, lai uzzinātu, kā viņam klājas.

Ja abats Lebā vēl būtu bijis dzīvs, viņš droši vien sacītui «Emanuel, tevi glābusi dieva roka.» Tas varētu gan būt, bet kāpēc tieši mani? Līdzīgos gadījumos pats briesmīgākais ir tas, ka uz šādiem jautājumiem nav at­bildes. Tāpēc labāk par to nelauzīt galvu. Taču tieši tas nekādi neizdodas. Jo notikums ir pārāk nejē-

dzīgs — un tikpat spēcīga ir tieksme mēģināt to iz- prast.

tris sakropļotos līķus atveda uz «Septiņiem dižskā­baržiem». Mēs ar Menū viņus apstāvējām, gaidīdami atbraucam manas māsas. Mēs neraudājām, pat nesaruņājāmies. Momo, istabas kaktiņā ierāvies, kvernēja uz grīdas un uz visiem jautājumiem atbildēja ar «nē». Pievakarē zirgi sāka zviegt, jo bijām aizmirsuši tiem Iebērt auzas. Menū uzmeta skatienu dēlam, bet tas ti­kai pikti papurināja galvu. Piecēlos es, lai dzīvniekus pabarotu.

Tikko es biju atgriezies istabā, kur gulēja nelaiķi, no departamenta pilsētas ar automobili piebrauca ma­nas māsas. Mani pārsteidza viņu ierašanās ātrums, bet visvairāk — apģērbi. No galvas līdz papēžiem vi­ņas bija tērpušās melnās drānās, it kā jau iepriekš būtu paredzējušas savu tuvinieku nāvi. Lāgā nepār­kāpušas «Septiņu dižskābaržu» slieksni, pat neno­ņēmušas plīvurus un sēru lentas, viņas sāk vaimanāt un liet asaru plūdus. Tā vien liekas, ka spindzētu glāzē iekļuvušas lapsenes.

Veids, kādā viņas mēdz sarunāties, mani aizvien bija kaitinājis. Ikviena no viņām secīgā nomaiņā spēlē otrās atbalss lomu. Poletas teikto tūlīt atkārto Pelažī, un pretēji — ja Pelažī kaut ko jautā, to mirklī atbalso Poleta. Kas gan varētu būt vēl derdzīgāks! Ik brīdi jādzird viena un tā pati muļķība divos variantos!

Starp citu, viņas abas ir ļoti līdzīgas — ļumīgas blondīnes ar sacirtotiem matiem, nemitīgi pāri plūsto­šas lišķīgā laipnībā. Es saku «lišķīgā» tāpēc, ka, ne­raugoties uz jēriņiem līdzīgo izskatu, viņās jaušams īsti alkatīgs vilka tvērums.

2*

35

— Kālab tētis un māmiņa, — Poleta noblēja, — nav «Dižrijās», paši savā gultā?

— Patiesi, — piebalso Pelažī, — kāpēc viņi ir pie tēvoča, it kā viņiem nebūtu pašiem savu māju?

— Jā, nabaga tētim, bijis viņš pie dzīvības, gauži ķertos pie sirds tas, ka nav nomiris savās mājās, — Poleta piebilst.

— Ko lai dara, — es saku, — ka viņš nomiris ne­vis mājās, bet gan nelaimes gadījumā automašīnā. Un, kas attiecas uz apstāvēšanu, tad es nevaru pārplēs- ties divās daļās, lai ar vienu būtu «Dižrijās», bet ar otru šeit — «Septiņos dižskābaržos».

— Un tomēr … — Poleta murmulē.

— Un tomēr, — Pelažī atkārto, — nabaga tētis gan negribētu atrasties šeit. Un tāpat arī māmuļa.

— Jo sevišķi māmiņa, — Poleta papildina, — ņemot vērā viņas attieksmi pret nabaga tēvoci.

Paskat tik, kāda smalkjūtība. Bet šis «nabaga» mani kaitina visvairāk, jo arī viņas nevarēja ciest tēvoci.

— Un ja vēl ņem vērā, — Pelažī atsāk, — ka visu šo laiku «Dižrijās» nav neviena, kas apkoptu lopiņus.

— Bet tēva gotiņas, — papildina Poleta, — nemaz nav sliktākas par zirgiem.

Viņa nesaka «sliktākas par tēvoča zirgiem», jo bries­mīgi sakropļotais tēvocis guļ tepat viņas acu priekšā, Peisū tās apkopj, <���•— es saku.

Abas saskatās. •

•— Peisū! - Poleta novelk.

— Peisū) — Pelažī atkārto. — Tātad patiesi Peisū!

Es viņas skarbi pārtraucu.

— Jā, patiesi ^eisū! Kas jums iebilstams pret Peisū?

Un divdomīgi vēl piebilstu:

—- Ne jau vienmēr jūs pret Peisū esat bijušas tik nelabvēlīgi noskaņotas.

Viņas izliekas nedzirdam. Abas pārāk aizņemtas, gatavodamās atraut slūžas jauniem asaru plūdiem.

Kad tie rimusies, sākas dramatisks asaru susināšanas un degunu šņaukāšanas seanss. Tad PelažI atkal var doties jaunā uzbrukumā.

— Kamēr mēs nīkstam šeit, — viņa saka, zīmīgi noskatīdamās ar māsu, — Peisū «Dižrijās» dara visu, kas vien viņam ienāk prātā.

— Šim Peisū jau nu nebūs kauna izvandīt visas atvilktnes.

Es paraustu plecus. Un klusēju. Atsākas šņuksti, šņaukāšanās un vaimanāšana. Paiet krietns laika sprī­dis, līdz atkal var sākties duets. Taču tas atsākas.

— Man visu laiku prātā nabaga kustonīši, — Pe- lažī saka. — Vajadzētu tomēr aizbraukt uz mājām un uzmest kādu aci, tad prāts būtu mierīgāks,

— Taisnība gan, — piebalso Poleta. — Vai nu Peisū būs laiks parūpēties par lopiņiem kā nākas.

— Kas tiesa, tas tiesa! — Pelažī nosaka. — Kas šim Peisū bēdas!

Ja šajā mirklī uzšķērstu manām māsām sirdi, tad tur droši vien atrastu «Djžriju» atslēgu nospiedumu dabīgā lielumā. Viņas ir pārliecinātas, ka atslēgas at­rodas pie manis. Bet aiz kāda iegansta lai man tās at­prasītu? Nevar taču atsaukties uz to, ka jāapkopj lo- pi ņi. , .

Man vairs nav pacietības ilgāk uzklausīt šo grem- šanos, kas mijas ar gaudām, un es klāju vaļā viņām tieši acīs. Taču balsi nepaceļot.

— Jūs pazināt tēvu. Nekad viņš nebūtu braucis uz futbola sacīkstēm, iepriekš visu rūpīgi nenoslēdzis. Kad atveda viņa līķi, es atslēgu atradu tēva kabatā. —• Un, rūpīgi, katru vārdu uzsvērdams, es paziņoju:

Atslēga ir pie manis. Kopš mirušos atveda šurp, es no šejienes neesmu ne kāju spēris, to jums visi kai- mini var apliecināt. Bet kas attiecas uz «Dižrijām», tad mēs uz turieni dosimies parīt, pēc apbedīšanas, visi trīs reizē.

Aši nopland melnie plīvuri, un abas iesaucas:

— Mēs taču tev uzticamies, Emanuel! Mēs tevi pa­zīstam! Kā tu vari domāt, ka mums kaut kas tāds būtu prātā! Jo sevišķi šādā brīdī!

Bēru dienas rītā Menū mani palūdz talkā nomazgāt Momo. Es jau agrāk biju viņai šādās reizēs palīdzē­jis. Tas nav nekāds nieka darbs. Viņu vajag pēkšņi notvert, noraut drēbes kā trusītim ādu, ietupināt viņu kublā un tur noturēt, jo Momo ķepurojas kā pats ne­labais, mežonīgā balsī bļaudams: