Robērs Merls: MALVILAS PILS

— Nē, cientēv, •— Kolēns paskaidro. — Es samelo­jos mātei. — Un viņa lūpu kaktiņi pasliecas augšup.

Es baidos, ka abats Lebā varētu pārskaisties un mūs padzīt no svētās vietas. Taču viņš paspēj savaldīties.

— Tātad, — vēl aizvien vērsdamies pie Kolēna, abats Lebā gandrīz vai draudošā tonī turpina, — tev tāpat vien ienāca prātā iegriezties baznīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?

Es paveru muti, lai atbildētu, bet abats Lebā mani pārtrauc.

— Tu, Kont, ciet klusu! Es tevi pazīstu! Tu pēc at­bildes pagultē nemeklēsi! Ļauj runāt Kolēnam!

— Nē, cientēv, — Kolēns paskaidro. — Ne jau man tas ienāca prātā, bet gan Kontam.

— Ahā! Kontam! Lieliski! Lieliski! Tas jau tica­māk! — abats Lebā ar kodīgu izsmieklu saka. — Un kur jūs bijāt, kad viņam radās šī doma?

— Uz ceļa, •— Kolēns atbild. — Mēs savā nodabā tāpat vien braukājām, bet tad Konts piepeši ieminējās: «Paklau, vai mums nevajadzētu iegriezties baznīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?» — «Tā ir laba doma,» es vi­ņam piekritu. Un tā, lūk, — mazais Kolēns piebilst, —• ari atbraucām. — Bet lūpu kaktiņi neviļus viņam atkal paraujas uz augšu.

•— «Paklau, vai mums nevajadzētu iegriezties baz­nīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?» — abats Lebā ar apvaldītu niknumu viņu nomedī. Un tad aši, kā ar zo­benu cirzdams, noprasa: — Un no kurienes jūs brau­cāt, kad tāpat vien savā nodabā vizinājāties pa ceļu?

— No «Septiņiem dižskābaržiem», — Kolēns nevil­cinādamies atbild.

Tā no mazā Kolēna puses ir ģeniāla iedoma, jo mans tēvocis Malžakā ir vienīgais cilvēks, pie kura abats Lebā nevar griezties, lai izdibinātu, kur mēs pa­tiesībā esam bijuši.

Abata Lebā drūmais skatiens no manām dzidrajām acīm aizslīd pie Kolēna sejas ar šķelmīgā smaidā aug­šup savilktajiem lūpu kaktiņiem. Cientēvs tagad atgā­dina musketieri, kuram dueļa laikā zobens aiztriekts soļus desmit sāņus. Vismaz kaut ko tādu es iztēlojos mazliet vēlāk, kad mūsu Kopas locekļiem pārstāstu sa­runu ar abatu Lebā.

— Nu, labi, labi, noskaitiet vien savas lūgsnas! — cientēvs beidzot skaņā balsī nosaka. Jums abiem tas lieti noderēs.

Abats Lebā mums uzgriež muguru, it kā pamez­dams mūs sātana varā. Un uzkumpušu muguru, kājas šļūkādams, garo degunu un plato zodu uz priekšu pa­stiepis, viņš atgriežas ģērbkambarī. Tā durvis dobji noblīkšķ.

Kad atkal iestājies klusums, es sakrustoju rokas uz krūtīm, pavēršu acis uz blāvo gaismu, kas izstaro no svētā vakarēdiena šķirstiņa, un klusā balsī, taču tā, lai Kolēns to dzirdētu, saku:

— Dievs kungs, piedod rnan, ka esmu nozākājis Re­liģiju.

Ja šķirstiņš šajā brīdī mirdzēdams atvērtos un no turienes atskanētu dobja, labi nostādīta radio diktora balss un paziņotu: «Es tev, mans bērns, piedodu, taču par sodu desmit reižu noskaiti Tēvreizi,» — es nemaz nebutu brīnījies. Taču nekas nenotika, un man vaja­dzēja paša iekšējo balsi pieņemt p^ar dieva atbildi, uz­liekot sev par pienākumu desmit reižu noskaitīt Tēv­iem. Simetrijas dēļ bezmaz piemetināju vēl desmit "šķistās dievmātes», bet tūdaļ no tā atteicos, sev ieskaidrodams, ka, ja nu dievs, par spīti visam, tomēr Initu protestants, tad viņam šāda svētās jaunavas iz­virzīšana priekšplānā nemaz nebūtu pa prātam.

Nepaguvu noskaitīt vēl ne trīs Tēvreizes, kad Kolēns man piegrūž ar elkoni:

— Ko tu tur murmulē? Lasāmies prom!

Es pagriežu galvu un uzmetu viņam stingru mirkli.

— Pagaidi, man jāizpilda uzliktais sods.

Kolēns klusē. Un arī pēc tam klusēdams viņš stāv man līdzās. Ne pušplēsta vārda nebilzdams. Neizrādī­dams izbrīnu. Un neko nejautādams.

Pat šodien es sev nevaicāju, vai toreiz biju patiess. Vienpadsmit gadu vecumā viss ir rotaļa. Nopietnu pro­blēmu tad vēl nav. Taču visvairāk mani pārsteidz un vislabāk es atceros drosmīgo apņēmību, ar kādu atvai­rīju abata Lebā vidutājību un pats nodibināju tiešus sakarus ar dievu.

1970. gada aprīlis ir nākamā ceļazīme. Es pārlēcu divdesmit gadu ilgam laika posmam. Nemaz nav tik viegli tūlīt pēc puišeļa īso bikšu nomešanas uzspīlēt pieauguša vīrieša ūzas. Man ir trīsdesmit četri gadi, esmu Malžakas skolas direktors. Ar tēvoci mēs sēžam viņa virtuvē iepretim viens otram, un viņš kūpina savu pīpi. Zirgkopībā viņš guvis labus panākumus f pat pā­rāk labus. Lai paplašinātu savu darbības lauku, viņš gribētu piepirkt vēl zemi, taču, kolīdz tēvocis ierodas, lai vienotos par izvēlēto platību iegādi, to cena uzreiz kļuvusi divtik liela, jo viņu uzskata par bagātu vīru.

— Kauču šis pats Bērto. Tu taču viņu pazīsti, vai ne? Divus gadus vazā mani aiz deguna. Pats nezina, kādu naudu noplēst. Bet vispār man viņa fermai uz­spļaut. Tā knapi spļāviena vērta. Nē, Emanuel. Zini, ko es tev atklāti pateikšu — man gribētos dabūt savās rokas Malvilas pili.

— Malvilas pili!

— Jā, — tēvocis apstiprina, — Malvilas pili.

— Bet kāda velna pēc? Tur taču nekā cita nav kā vien brikšņi un drupas.

— Ej nu ej, brāl, — tēvocis iebilst. — Laikam vaja­dzēs man tev paskaidrot, kas īsti ir Malvila. Tā vis­pirms ir sešdesmit pieci hektāri pirmā labuma zemes, uz kuras tikai gadu piecdesmit audzis mežs. Tad Mal- vilā ir arī vīnkopībai piemērotas platības, kuras vēl mana nelaiķa tētiņa laikos deva vislabāko vīnu visā apkaimē. Vīnogulājus, protams, vajadzēs dēstīt no jauna, taču augsne palikusi tā pati. Malvilā ir tāds vīna pagrabs, kāda visā Malžakā neatradīsi — ar vel­vēm, sauss un plašs kā skolas nama iekšējais pagalms. Malvilas cietokšņa mūri kā radīti dažādām piebūvēm, bet visapkārt vāļājas lērums jau aptēstu akmeņu, ku­rus vajag/tikai savākt, lai pēc tam uzceltu kādus vien gribi staļļus un steliņģus. Turklāt Malvila tepat bla­kus. No «Septiņiem dižskābaržiem» to šķir tikai mūris. Varētu domāt, — viņš ar nevainīgu humoru piebilst,— ka pils ir manas fermas turpinājums un kādreiz tai piederējusi.

Mūsu saruna notika pēc vakariņām. Tēvocis, apsē­dies sāniski pie virtuves galda un bikšu siksnu uz kalsnā vēdera atlaidis par vienu caurumu vaļīgāk, ļuļķē savu pīpi.

Es paskatos uz viņu un redzu —• tēvocis saprot, ka esmu uzminējis viņa domas.

Jā, tā tas ir, — viņš saka, — bet šitā padarīšana nogājusi dēli. — Un dziji ievelk no savas pīpes. — Es uaiiācu ragos ar Grimo.

— Ar Grimo?

—- Viņš ir grāfa īpašumu pārvaldnieks. Zinādams, ka bauda pilnīgu sava saimnieka uzticību — starp citu, grāfs dzīvo Parīzē — un tas bez viņa ziņas neko neuzsāks, šis šeptnieks pieprasīja no manis īpašu pie­maksu. Viņš to dēvēja par «darījumam atbilstošu hono­rāru».

— Maigi sacīts.

— Nu redzi, arī tu to apjēdz, — tēvocis piebilst. Un turpina sūkt savu pīpi.

— Cik daudz viņš gribēja?

— Divus miljonus.

— Neko teikt!

— Jā, tā nav nekāda nieka naudiņa. Tomēr būtu bijis vērts pakaulēties. Taču es to nedarīju, bet aizrak­stīju grāfam, un tas, plāns prātiņā būdams, nosūtījis manu vēstuli savam pārvaldniekam. Šis, protams, sper zemes gaisā. — Tēvocis nopūšas, izdvesdams kuplu dūmu mutuli. — Un tad es pa otram lāgam nošāvu greizi. Atkal uzlēcu uz ecēšām, un šoreiz Grimo jau ga­līgi sacēla seksti. Tātad, kā redzi, arī sešdesmit gadu vecumā cilvēks vēl dara muļķības. Veikalu padarīša­nās ne ar vienu nedrīkst sanākt matos. To tu, Emanuel, liec aiz auss. Arī tad ne, kad uzraujies uz galīgu draņķi. Jo pat pēdīgajam nelietim, lai viņš būtu kāds mēsls būdams, ir savs pašlepnums. Kopš šīs sarunas Grimo man ik uz soļa liek kāju priekšā. Pa divi lāgi aizrakstīju grāfam. Taču neesmu pat saņēmis atbildi.