Robērs Merls: MALVILAS PILS

— … Un ko tu vēl tūļājies, Simon, vai nevari sa­vam dēliņam sadot pa ausīm?

Jā, tā jau tas ir, es, protams, esmu sava tēva dēls, nevis viņas. Tēvs pieš klusu. Tāda šajā mājā ir viņa loma. Māti pārliecināt nav iespējams, jebkura loģika viņai sveša, nekad viņa nav uzklausījusi to, ko saka tēvs. Tikai ar saviem vārdu plūdiem Vien viņa piera­dinājusi tēvu klusēt un padarījusi gandrīz vai par dzimtcilvēku.

— Vai tu nedzirdi, Simon?

Es nolieku dakšiņu un nazi un jau paceļu pēcpusi no krēsla, lai zibenīgā ašumā varētu izvairīties no tēva pliķa. Tomēr viņš pat nepakustas. Es saprotu, ka tas no viņa prasa ne mazumu vīra dūšas, jo jāsagatavo­jas taču vakarā laulības gultā noklausīties kārtējo mo­rāles sprediķi, kurā tiks uzskaitīti visi viņa pārkā­pumi.

Taču tā ir gļēvuļa drosme. Esmu redzējis tēvoci — un kas tas bija par varenu skatu! — pielecam kājās un pērkonīgā balsī tā uzkliedzam savai laulenei, ka šī kļuva melna un maziņa. Starp citu, viņa bija ļoti līdzīga manai mātei, jo abas taču bija māsas. Reizēm es sev jautāju, kādā ģimenē gan viņas augušas, ja padevušās tik ķildīgas un īgnas, īstas gremžas ar ne­špetnām mēlēm.

Tante neizturēja. Četrdesmit gadu vecumā viņa no­mira aiz naida pret dzīvi. Bet tēvocis centās atgūt no­kavēto un sāka skraidīt pakaļ skuķiem. Es viņam neko nepārmetu, vīra gados es pats tā tiku darījis.

Es nomierinos. Tēvs ij nedomā man sadot pa ausīm, to nedara arī māte. Māte gan labprāt mani notēstu, bet nesen es viņu atsēdināju: nemaz nepārkāpdams dēla padevibas robežas, pretim viņas sitienam es pašāvu elkoni, uz kura viņa satrieca roku. Turklāt tas nebija pasīvs atvairījums, jo savu delmu es sparīgi virzīju pretim viņas sitienam.

Tu nedabūsi torti, — mirkli padomājusi, māte Mika. — Tad tu zināsi, ka nedrīkst darīt pāri nabaga mazulītēm.

Tēvs tikai noklakšķina ar mēli. Taču nesaka ne vārda. Es lepni ciešu klusu. Un, izmantodams bridi, kad tēvs nodūris degunu šķīvī, bet māte piecēlusies, lai no pavarda paņemtu kaut kādu uzlievi, kas tur sautējas kopš vakar vakara, es saverkšķu briesmīgu viepli pret pinkšķi Pelažī. Viņa neganti iegaudojas un savā trūcīgajā valodā sūdzas mātei, ka es uz viņu esot «paskatījies».

— Tātad iznāk, ka man vairs nav brīv uz tevi pat paskatīties? — Es paveros apkārt ar nevainīgām acīm (divkārši nevainīgām, jo acis man ir zilas).

Klusums. Es izliekos tikai ar gariem zobiem pakni­bināmies ap mātes sagatavoto lielisko strebekli. Kļūstu tik pārgalvīgs, ka atsakos pat no ierastās papildu de­vas, kuru man piedāvā. Un, kamēr visi pie galda mie­lojas, es stingi veros mušu noķēzītā gravīrā, kas ka­rājas virs bufetes. Tajā attēlota «Pazudušā dēla at­griešanās».

Paklausīgais dēls ierāvies kaktā un rāda bēdīgu seju. Taču es viņam neko nepārmetu. Jo tēvs, kura labā viņš plēsies melnās miesās, atteicies viņam dot pat mazu jēriņu, ar ko pamielot draugus. Bet par godu nekrietnelim, kurš, plītēdams ar palaistuvēm, izšķiedis savu mantojuma tiesu un tagad pārvilcies mājās, tēvs tūlīt nokauj treknu teļu.

Zobus sakodis, es nodomāju, ka ar mani un māsām ir tāpat. Izlutinātas stulbenes un mīkstmieses. Tomēr, neraugoties uz to,-māte viņas nemitīgi apčubina, ap­laista ar odekolonu, sukā, kārto matus glītās cirtās. Klusībā es pikti nospurkšķos. Pagājušo svētdienu es nedzirdamā vilka solī klusītēm no muguras pielavījos viņām klāt un sakoptos matus pieķēpāju ar zirnekļa tīmekļiem.

Ar šīm laimīgajām atmiņām pietiek, lai es nekristu izmisumā. Kad mans skatiens atraujas no «Pazudušā dēla» un pievēršas aprikožu tortei, kura zeltainā apaļī- gumā, kārdinošu smaržu izdvesdama, rēgojas uz lādes vāka. Sajā mirklī māte pieceļas un ar svinīgu lepnumu noliek to uz galda — tieši man deguna priekšā.

Es tūlīt pieceļos un, rokas kabatās sabāzis, dodos uz durvju pusi.

— Kur tad nu tā, — tēvs ieminas aizrūsējušā balsī, kāda raksturīga nerunīgiem cilvēkiem, — vai tad torti tu nemaz nenogaršosi?

Par šo novēloto iejaukšanos es nesajūtu nekādu pa­teicību. Pagriežos un, rokas no kabatām neizņēmis, pār plecu sausi attraucu:

— Iztikšu bešāl

— Kas vēl nebūsi Kā tu runā ar tēvul — māte tūlīt iejaucas.

Es neuzkavējos, lai nevajadzētu klausīties turpinā­jumu. Nebeidzamo turpinājumu. Viņa arī tēvam sagan­dēs visu prieku par torti, kā jau to izdarījusi ar mani.

Izeju «Dižriju» pagalmā un, rokas kabatās sažņau­dzis, ņemos staigāt pa to no viena gala uz otru. Mal- žakā mēdz sacīt, ka mans tēvs esot mīksts kā nule izcepts maizes klaips. Nudien. Viens vienīgs mīkstums, ne miņas no garozas.

Manī verd dusmas un sarūgtinājums. Ar šo stulbeni (jā, tieši tā es domās nosaucu savu māti) nav iespē­jams prātīgi aprunāties. Vienmēr viņa mani pazemo, padara par apsmieklu šo nejēgu acīs, turklāt uzliek vēl sodu Gadījums ar torti man ķēries pie sirds. Svarīga šeit nav pati torte, bet gan pazemojums. Dūres kabatās sabāzis un jau krietni paplatos plecus izriezis, es krustam un šķērsām soļoju pa sētsvidu. Atstāt bez Milda ēdiena mūsu kantona teicamnieku!

Tā ir izdaudzinātā pēdējā lāse, mans pacietības mērs tagad plūst pāri malām. Manī uzvirmo salts niknums. Vel tagad, pēc trīsdesmit gadiem, es to skaidri atce­ļos. Pagātnē atlūkojoties, man jāatzīstas, ka neesmu bijis nekāds Edips. Pat domās es Jokastei nepieskāros. IJcz sava «kompleksa» es tomēr nebiju, taču tam ne­bija nekāda sakara ar māti, bet gan ar pārtikas vei­kaliņa īpašnieci Adelaidu. Sī tumīgā gaišmate ne tikai aizrautīgi smejas un labprāt mani pacienā ar konfek­tēm, bet viņai ir arī varen krāšņas krūtis. Edipa «kom­pleksā», protams, nepieciešams arī tēvs, taču viņa «iz­darīšanas» (ir gan žargona vārdiņš!) es uzticu nevis savam sencim, bet tēvocim, kuram — to gan es uzzi­nāju tikai krietni vēlāk — ar Adelaidu ir visai tuvas attiecības. Tātad, pats neko neatskārzdams, līdzās at­mestajai ģimenei es pilnā sastāvā esmu radījis citu.

Taču ir vēl kāda cita, man ļoti dārga un manis paša radīta ģimene, ko mēs dēvējam par Kopu. Tā ir aug­stākā mērā slepena, no septiņiem locekļiem sastāvoša apvienība, kuru es esmu nodibinājis Malžakā (pilsē­tiņa ar 412 iedzīvotāju un 12. gadsimtā celtu baznīcu). Esmu šīs apvienības tēvs un tās lietu kārtošanā izrādu tādu uzņēmību, kādas pilnīgi trūkst mana paša sen­cim, un kurai, neraugoties uz manu pakļāvīgo ārieni, piemīt īsti dzelžains tvēriens.

Esmu izlēmis: no man nodarītajām pārestībām es meklēšu patvērumu šīs ģimenes klēpī. Es nogaidu, ka­mēr tēvs uzkāpj savā istabā, lai nosnaustos diendusā, un māte sāk mazgāt traukus, bet abas sacirtotās mīkst- mieses turpat kvern, mātei lindrakos ieķērušās. Tad iclavos savā jumtaugšas miteklī un salieku savas man­tas mugursomā (tēvoča dāvana). Somu aizsprādzējis, es to nometu uz malkas grēdas zem loga. Aiziedams 3.0 tēva mājas, uz galda atstāju zīmīti, kuru ceremo­niāli adresēju Simonām Konta kungam, zemkopim, Malžakas «Dižrijās».

«Dārgo tēt.

Es aizeju. Pret mani šajā mājā neizturas tā, kā es to būtu pelnījis.

Skūpstu tevi,

Emanuēls.»

Un, kamēr mans nabaga tēvs aiz aizvērtajiem slēģiem guļ diendusā, nemaz nenojauzdams, ka viņa fer­mai vairs nav mantinieka, es saules svelmē, somu uz muguras uzmetis, ar vellapēdu dragāju Malvilas pils virzienā.

Malvila ir pa pusei sabrukusi nocietināta 13. gad­simta pils; tā izskatās kā uztupusies uz milzu klints, kas pārvalda nelielo Rinas upes ieleju. īpašnieks pili pametis, un kopš tā laika, kad no galvenā torņa gale­rijas nobrucis akmens nogalināja kādu tūristu, ieeja taja aizliegta. Vēstures pieminekļu aizsardzības darbi­nieki pils tuvumā izlikuši attiecīgus uzrakstus, bet vie­nīgo ceļu uz turieni, kurš ved pa uzkalna nogāzi, Mal- žakas mērs licis norobežot ar četrkārtīgu dzeloņstiepļu aizžogu. It kā lai pastiprinātu šo aizsprostu, gar veco ceļu starp klinti un stāvo krauju, atdalot Malvilas reibinošo augstieni no mana tēvoča fermas «Septiņi diž- skābarži» lēzenā paugura, saaudzis durstīgu krūmu čūkslajs, kurš ar katru gadu sazeļ aizvien biezāks, Iiii'ii tas jau vairs nav mērijas nopelns.