Robērs Merls: MALVILAS PILS

Menū ir īsts kārnuma iemiesojums, taču tas ir mundrs kārnums. Viņa nekad negaužas un pat puko­jas kaut kā priecīgi. Menū kopā ar savām melnajām drānām sver kādus četrdesmit kilogramus. Tomēr viņas melnās acis savās dziļajās iedobēs tā vien zibsnī dzī­vespriekā. Izņemot jaunības dienas, viņa aizvien bijusi tikla, īsts tikumības paraugs. Bet pie šķīstas dzīvoša­nas piederas arī taupība. «Re, cik tālu skopulība viņu novedusi,» tēvocis mēdza sacīt, «aiztaupījusies tik tālu, ka pašai nav vairs palicis pat pēcpuses, uz kuras no­sēsties.»

Uz darbu Menū ir trakoti neganta. Dilbi pašai kā skaliņi, bet, kad ravē vīnogulājus, tad ir ko nenobrī- nīties. Taču viņas vienīgais dēls, kuram jau turpat as- loņpadsmit gadu, pa to laiku aiz aukliņas vadā ro­tāju vilcieniņu, ar lūpām taisīdams «tū-tū»,,

Lai dzīvei būtu sava šķipsniņa sāls, Menū nemitīgi ķīvējas ar tēvoci. Bet citādi tēvocis viņai ir dieva vietā. Un arī es esmu daļa no šīs dievības. Lai pienācīgi mani sagaidītu «Septiņos dižskābaržos», Menū saga­tavojusi tādas pusdienas, ka josta jāpalaiž vaļīgāk. Un ne jau bez gudras ziņas azaida noslēgumā kā pārstei­gums galdā tiek celta milzu torte.

Ja es būtu kinooperators, es šo torti uzņemtu tuv­plānā. Ar visu rotājumu un uzrakstu: «1947. gada va­sarā pirms Notikuma dienas».

Tad vēl viena robežzīme.

Man ir vienpadsmit gadu. Es iemīlos Adelaidā, nodi­binu Kopu un apgūstu jaunu reliģijas izpratni.

Es jau ieminējos par to lomu, kāda manā atmodā bijusi Malžakas pārtikas preču veikaliņa saimniecei. Adelaidai ir trīsdesmit gadu, un viņas briedums mani valdzina. Pat vēl tagad, kad man aiz muguras tik daudz piedzīvojumu, kuriem vajadzētu liecināt par pre­tējo, labestība man aizvien šķiet saistīta ar miesas formu krāšņumu, bet kalsenums — jūs jau zināsiet, kam par to jāpateicas — ar sirds aprepējumu. Žēl, ka tā nav šā stāstījuma tēma. Tad es labprāt izklāstītu vi­sus ar to saistītos iekāres pavērsienus. Kad abats Lebā — kurš sācis raizēties par to veidu, kādā mēs iz­darāmies ar savām miesas ierīcēm — katķisma mācī­bas stundās mums klāsta par «miesas grēku», es ne­kādi nespēju apjēgt, kā gan man, kas sastāvu tikai no nerviem un muskuļiem, vēl varētu būt kāda tur «miesa». Es šo apzīmējumu attiecinu uz Adelaidu, un

bet miesas grēka» jēdziens man liekas bezgala vilinošs

es nemaz neuztraucos par to, ka manu mazliet jau pārlieku patuklo elku ļaužu valodas dēvē par vieglas uzvedības meitieti, kurš nespējot novaldīt savu diben- galu Taisni otrādi. Tas manī vieš līksmas nākotnes derības. Tikai bezgala gari man šķiet gadi, kuriem vēI jāaprit, lai sparīgais gailēns kļūtu par īstu tēvaini.

liet pagaidām, vismaz vasarā, es esmu līdz kaklam aizņemts. Drosmīgais ķeceru kapteinis, ar saviem ticī­bu-. brāļiem patvēries Malvilas pilī, sekmīgi aizstāvas pret Līgas vadoni, briesmoni Meisonjē. Es Meisonjē saucu par briesmoni tāpēc, ka viņa nolūks ir izlaupīt pili un visus tur patvērušos ķecerus — vīriešus un sie­vietes — apkaut. Sieviešu vietā mums ir prāvi žagaru saiški, bet bērnu vietā — mazāki saišķīši.

Mēs iepriekš nebijām norunājuši, kurš gūs virsroku, jo uzvara ir atkarīga no ieroču veiksmes. Katram, kuru ķer vai pat tikai aizskar metamais šķēps, bulta un akmens, bet tuvcīņā — zobena smaile, vajag iesauk­ties: «Darīts!» un nokrist zemē. Pēc kaujas beigām at­ļauts nobeigt ievainotos un nogalināt sievietes, bet ne­drīkst tās izvarot, kā viņdien bija darījis šis šķeista Peisū, kurš neķītrā nolūkā metās virsū prāvam žagaru kūlim. Mēs izturamies tikumīgi, kā esam mācījušies no saviem priekštečiem. Vismaz atklātībā. Netiklības piekopšana ir katra personīga lieta.

Kādu pēcpusdienu man uzsmaida neparasta laime — no pils augstā mūra izšāvis bultu, es trāpu Meisonjē tieši krūtīs. Viņš nokrīt zemē. Es pasleju galvu no mūra ierobiem un, dūri vicinādams, pērkondimdoši iesaucos:

— Nāve tev, katoļu draņķi!

Baismīgais kliedziens uzbrucējiem liek pārsteigumā sastingt, viņi aizmirst katru piesardzību, un mūsu bul­tas tūlīt caururbj viņus.

Tad gausā solī es izeju no cietokšņa. Pavēlējis sa­viem vīriem Kolēnam un Ziro nobeigt Dimonu un Kondā, es ar zobena asmeni novelku Meisonjē pār rīkli.

Bet šim izstīdzējušam šķeistam Peisū es vispirms nogriežu vīrietības piederumus, ar kuriem viņš tā mēdz dižoties, pēc.tam ietriecu krūtīs zobena smaili un, ar io pa brūci urdīdams, «saltā balsī» apjautājos, kā tas viņam patīk. Garo Peisū es aizvien pietaupu beigām, jo viņš tik lieliski prot gārgt.

Kvēlā cīņu diena pagājusi. Mēs atkal sapulcējamies ap apaļo galdu savā torņa miteklī, lai izkūpinātu pa cigaretei, bet pēc tam smakas novēršanai pagremojam košļājamo gumiju.

Un tad no Meisonjē īpatnējām žokļu kustībām es re­dzu, ka viņš ir par kaut ko sapīcis. Zem viņa šaurās pieres, virs kuras sākas īsi apcirptie mati, Meisonjē pelēkās, vienotrai tuvu stāvošās acis nepārtraukti mirk­šķinās.

— Paklau, Meisonjē, — es draudzīgā balsī Ierunājos. — Kas tev lēcies? Vai tu esi dusmīgs?

Viņa plaksti saplivinās kā tauriņa spārni. Taču viņš vilcinās izsacīt man pārmetumus, jo parasti tas pavēršas pret viņu pašu. Tomēr pasaulē pastāv arī pie­nākuma apziņa, un tā kā spīlēs sažņaudz viņa šauro galvaskausu.

— Man domāt, — viņš sparīgi izmet, tu nedrīk­stēji mani apsaukāt par katoļu draņķi.

Dimons un Kondā piekrītoši kaut ko noburkšķ, Ko- lēns un Ziro, palikdami man uzticīgi, nebilst ne vārda, taču viņu klusēšanā es samanu savdabīgu noskaņu. Vienīgi Peisū, savu plato seju ar apaļīgajiem vaibstiem smaidā savilcis, saglabā labu omu.

kas vel nebūs? — es nepiekāpīgi iesaucos. — Tā taču spēleb tajā es esmu protestants, un skaidrs, ka es nekā laba nevaru sacīt par katoli, kurš ieradies, lai mami nomušītu.

Ari spēlē visu nevar atļauties, — Meisonjē neat- laižas Tajā tāpat ir savas robežas. Piemēram, tu izliecies Peisū nogriežam viņa ieriktes, bet patiesībā taču to nedari.

peisūi smaids kļūst vēl platāks.

Turklāt mēs nemaz neesam norunājuši, ka drīk-

stām cits citu apvainot, — Meisonjē tiepjas, ar acīm galdā urbdamies. .

Jo sevišķi ja runa ir par reliģiju, — piebilst Di- ninns.

Ks nolūkojos Dimonā. Jā, šis ir no klīrīgajiem, es viņu labi pazīstu.

Tevi neviens nav apvainojis, — es atcērtu, pūlē­damies iedzīt ķīli starp viņu un Meisonjē, — Tas tika 1 rikts Meisonjē,

— Vienalga, — Dimons attrauc, — es arī esmu ka­tolis.

Tagad mans rņērs ir pilns, un es nikni iesaucos:

— Bet es? Vai tad es neesmu katolis?

— Taisni tālab tu nedrīkstēji nozākāt savu ticību, — Meisonjē noskalda.

Tagad sarunā iejaucas garais Peisū, paziņodams, ka tas viss ir pekstiņi un kā katoļi, tā protestanti me­tami pār vienu kārti.

Tagad visi brūk virsū Peisū. Nekā cita viņš nejē­dzot kā tikai dižoties ar savu spēku un cūkoties. Tāpēc lai pastāvot pie ratiem, kad runa ir par ticības lietām.

— Tu taču nezini pat desmit baušļus, — Meisonjē nicīgi nosaka.

— Zinu gan, — garais Peisū nepalaižas.

Viņš pieceļas kā ticības mācības stundā un sparīgi sāk skaitīt baušļus, bet tūlīt pēc ceturtā sastomās un apklust.

Zēni sāk svilpt, un viņš apkaunots apsēžas.

Starpgadījums ar Peisū man devis iespēju apdomā­ties.

— Labi, — es saku samierinošā balsī. — Pieņem­sim, ka esmu rīkojies aplam. Bet, ja man nav taisnība, tad es nekad netiepjos, kā to dara dažs labs. Tātad at­zīstu, ka esmu rīkojies nepareizi. Vai tagad tu esi ap­mierināts?