Robērs Merls: MALVILAS PILS

— Ar savas vainas atzīšanu vien nepietiek, — Mei- sonjē ķildīgā balsī paskaidro.

— Kas tad vēl vajadzīgs?- — Es saskaišos. —* Tu taču neiedomāsies, ka metīšos ceļos tālab vien, ka esmu nosaucis tevi par draņķi?

— Man uzspļaut uz to, ka tu mani nolamā par draņķi, — Meisonjē paskaidro. — Bet tu teici —*• ka­toļu draņķis.

— Pareizi, — es piebilstu. — Es apvainoju nevis tevi, bet gan katoļu ticību.

— Jā, tas tiesa, — Dimons piekrīt.

Es paskatos uz viņu. Meisonjē zaudējis savu labāko sabiedroto.

— Eh, atraduši par ko kasīties, — pēkšņi ierunājas mazais Kolēns, pagriezdamies pret Meisonjē. — Nav ko žņaudzīties par niekiem. Konts savu vainu atzina. Ko tu vēl no viņa gribi?

Meisonjē paver muti, lai atbildētu, bet Peisū,- ieprie­cināts, ka radusies iespēja viņam atmaksāt, ar rokām plātīdamies, iebrēcas:

— Tas viss ir tikai pekstiņi un nekas cits!

— Paklau, Meisonjē, — es saku, pūlēdamies izrādī­ties augstākā mērā taisnīgs. — Es tevi nosaucu par draņķi, tu man atmaksāji ar to pašu. Tātad mēs esam izlīdzinājušies.

Meisonjē pietvīkst.

— Es neesmu tevi nosaucis par draņķi, — sašutis viņš paziņo.

Es paskatos uz Kopas biedriem, skumji izslienu galvu un ciešu klusu.

— Bet tu taču teici, ka no tāda to dzirdot, — 2iro

Iejaucas.

— Tas nav gluži tas pats, — Meisonjē saka, no­sizdams atšķirību, kāda pastāv starp notikušu un Iespējamu apvainojumu, taču nespēj to izteikt vārdos.

— Tu piekasies, Meisonjē, — es apbēdināts nosaku.

— Nemaz nepiekasos, — Meisonjē pēdējā piepūlē Iekliedzas. — Tu apvainoji reliģiju un nevari to no­liegt! ^

— Bet es to nemaz nenoliedzu! — es vaļsirdīgi pa­plēšu rokas. — Nupat taču pats to atzinu. Vai tad tā

nebija?

— Bija gan, — visa Kopa vienā balsī apstiprina.

— Labi. Tā kā esrnu apvainojis reliģiju, — es stingrā balsī paziņoju, — tad atvainošos tā priekšā, kurš ir tiesīgs («ir tiesīgs» — tā mēdz sacīt tēvocis) man

piedot.

Kopas biedri nemierīgi veras manī. •— Tu taču mūsu strīdā neiejauksi abatu! — iesau­cas Dimons.

Pēc mūsu domām, draudzes abats Lebā ir uz augšu pasists. Katrā grēksūdzē viņš visus pārkāpumus uz- Nkata par tīriem niekiem, izņemot vienu. Grēksūdzes dialogs parasti norisinās šādi: «— Cientēv, esmu grēkojis, būdams augstprātīgs. —- Labi, labi. Kādi vēl tev grēki?

Cientēv, esmu grēkojis, runādams sliktu par savu tuvāko.

Labi, labi. Un vēl?

— Cientēv, esmu grēkojis, melodams skolotājam.

— Labi, labi. Kas vēl?

— Cientēv, esmu grēkojis, nočiepdams no mātes maka desmit franku.

— Labi, labi. Un vēl?

— Cientēv, esmu grēkojis, nododamies nešķīstībai.

— Ahā! — cientēvs Lebā iesaucas. — Beidzot klāt esam!

Un tagad sākas tincināšana. Vai ar kādu meiteni? Jeb ar zēnu? Rasi, ar kādu kustoni? Vai arī pats ar sevi? Pliks vai apģērbies? Guļus vai kājās stāvēdams? Gultā? Vai atejā? Mežā? Varbūt klasē? Spoguļa priekšā? Un par ko domājis, to darot? («Par ko do­māju? Nu, par to pašu, ko darīju,» Peisū atbild.) Kas tajā brīdī bijis prātā? Kāda meitene? Vai arī kāds no biedriem? Rasi, kāda no pieaugušajām sievietēm? Var­būt kāda no tavām tuviniecēm?

Kad mēs dibinājām savu Kopu, vispirms mums va­jadzēja zvērēt, ka nekādā ziņā par to nestāstīsim aba­tam Lebā, jo bija pilnīgi skaidrs: viņš nekad nenoti­cēs, ka slepena sapulcēšanās bez pieaugušo ziņas kaut kādā slēptuvē varētu būt nevainīga rakstura. Un to­mēr Kopas sanāksmes bija «nevainīgas» — vismaz tajā izpratnē, kādu šim vārdam piešķīra abats.

Es paraustu plecus.

— Skaidrs, ka abatam Lebā es par to nebildīšu ne pušplēsta vārda. Tas tik vēl trūktu! Par to nu gan ne- bažieties! Es teicu, ka atvainošos tā priekšā, kurš tie­sīgs man piedot. Un to es darīšu.

Es pieceļos un svarīgā balsī nosaku:

— Vai tu, Kolēn, nāksi man līdzi?

— Protams, — mazais Kolēns atbild, lepodamies ar

to, ka esmu izvēlējies viņu.

Un, pieņemdams tikpat nopietnu izskatu, kāds ir man, Kolēns visai Kopai par izbrīnu nāk man nopakaļ.

Mūsu velosipēdi paslēpti brikšņos turpat pils tu­vumā.

— Laižam uz Malžaku, — es īsi nosaku.

Mīdami pedāļus, braucam cieši blakus, taču, pat iz­kļuvuši līdzenumā, nepārmijam ne vārda. Man Kolēns ļoti patīk, un, kad viņš sāka nākt skolā, es Kolēnu bieži ņēmu savā aizsardzībā, jo robusto zeņķu barā, kuri jau divpadsmit gadu vecumā vadīja traktorus, viņš ar savām brūnajām, žirgtajām un atjautīgajām riekstu krāsas acīm, asi izliektajām uzacīm un augšup uzrautajiem lūpu kaktiņiem izskatījās viegls un trausls kā spāre.

Es cerēju, ka baznīcā neviena nebūs, bet, kolīdz esam nosēdušies uz grēksūdzes sola, no ģērbkartlbara ar sa- kumpušu muguru, kājas šļūkādams, izslāj abats Lebā. Ar dziļu nepatiku es baznīcas krēslainībā pamanu, ka aiz kādas kolonnas parādās viņa garais deguns un platais, galošai līdzīgais zods.

Sajā neparastajā stundā pamanījis mūs baznīcā, abats metās mums virsū kā vanags pelītēm un ielūko­jas mums acīs ar savu caururbjošo skatienu.

— Kas jums teitan meklējams? — viņš skarbi no­prasa.

— Es atnācu noskaitīt lūgsnu, — paskaidroju aba­tam un, rokas pieklājīgi uz bikšu priekšas salicis, no­lūkojos viņā ar nevainīgām zilām acīm. — Kā jūs aizvien esat mums ieteicis to darīt, — iztapīgi vēl pie­bilstu.

— Un tu? — pagriezies pret Kolēnu, abats bargā balsī iejautājas,

— Es tāpatās, — Kolēns atbild, taču viņa šķelmīgā mute un blēdīgais skatiens laupa atbildei jebkuru no­pietnību.

Ar savām melnajām, aizdomu pilnajām acīm abats Lebā drūmi pēc kārtas nolūkojas mūsos.

— Jūs taču nebūsiet atnākuši uz grēksūdzi? — viņš jautā, pievērsdamies man.

Nē, cientēv, — es droši paskaidroju un piebilstu: — Grēksūdzē es biju sestdien.

Abats Lebā pikti izslienas un, izteiksmīgi manī vēr­damies, jautā:

— Vai tu gribi sacīt, ka kopš sestdienas neesi grē­kojis?

Es samulstu, jo cientēvam zināma mana nešķīstā kaisle pret Adelaidu. Par nešķīstu es to uzskatu kopš tā brīža, kad abats Lebā man uzbrēca: «Kaunies jele! Sievišķis, kurš varētu būt tev māte!» Un tad, es ne­zinu, kālab, vēl piebilda: «Un kura sver divas reizes vairāk nekā tu!» Galu galā, mīla taču nav izmērojama ar kilogramiem. Jo sevišķi tad, kad runa ir tikai par «nešķīstu iekāri».

— O, esmu gan, — es saku, — taču nekādu lielo grēku man nav.

— Nekādu lielo grēku šim neesot! — abats Lebā nopurpina, sašutumā sakļaudams rokas. — Kādi, pie­mēram, tev ir?

— Nu,,— uz labu laimi noburkšķu, — esmu melojis savam tēvam.

— Labi, labi, — viņš nosaka. — Un vēl?

Es paskatos uz viņu. Abats taču negribēs, lai es uz līdzenas vietas, tepat baznīcā, pašam to nemaz ne­vēloties, sāktu izsūdzēt grēkus. Turklāt vēl Kolēnam visu dzirdot!

Vairāk nekā nav, — es apņēmīgi attraucu.

Abats Lebā uzmet man caururbjošu skatienu, bet es

to atvairu ar savu acu nevainīgumu, un viņa skatiens

it ka nošļūc lejup pa garo degunu.

— Un kā ar tevi? — viņš pievēršas Kolēnam.

— Ar mani tāpatās, — Kolēns atbild.

— Ar tevi tāpatās! — abats zobgalīgi nosaka. — Tu arī esi melojis savam tēvam! Un neuzskati to ne par kādu lielo grēku!