Robērs Merls: MALVILAS PILS

Jā, tas ir šeit. Manā drosmīgajā vadībā mūsu Kopa pārkāpusi visus aizliegumus. Dzeloņstiepļu aizžogā mēs esam ierīkojuši neredzamu izeju, bet dzeloņkrūmu blīvajā biežņā izgriezuši slepenu tuneli, kurš pie ceļa Izbeidzas ar tik viltīgu līkumu, ka nav samanāms. Snrgtorņa otrajā stāvā daļēji esam atjaunojuši iebru- kušo grīdu, pāri sijām sanaglojuši laipu no veciem (teļiem, kurus pievācām no tēvoča pūņa. Tādā ceļā va­ram nokļūt mazā kambarītī milzīgās zāles viņā galā, kur Meisonjē, kas, tēva darbnīcā strādādams, jau krietni iemanījies galdnieka darbos, ielicis logam ietvarus u;i ierīkojis ar priekškaramo atslēgu aizslēdzamas durvis.

Tādējādi galvenajā tornī vairs neiekļūst lietus. Sķautņainās velves laika iedarbi izturējušas. Mūsu mi­teklī ir arī kamīns, ar maisiem pārklāts vecs matra­cis, galds un vairāki ķeblīši.

Savu noslēpumu mēs esam pratuši saglabāt. Jau kopš gada mūsu Kopa šeit atradusi patvērumu, taču pieaugušajiem par to nav ne jausmas. Tagad es ceru šeit nodzīvot, līdz atkal sāksies skola. Pa ceļam uz šejieni jau tiku padevis ziņu Meisonjē, kurš informēs Peisū, bet tas savukārt pārējos. Tātad es neesmu vis ar pliku roku ņemams.

Savā cellē es pavadu visu pēcpusdienu, pēc tam nakti un nākamo dienu. Tas nemaz nav tik patīkami, kā es tiku iedomājies. Ir jūlijs, mani biedri palīdz lauku dar­bos, un es viņus redzēšu tikai vakarā. Iziet no Malvi- las es neiedrošinos. «Dižriju» ļaudis droši vien pa manām pēdām jau izsūtījuši žandarmus.

Pulksten septiņos pie Kopas mītnes durvīm pieklauvē. Es gaidu garo šķeistu Peisū, kuram jāatnes man kas ēdams. Priekškaramo atslēgu no durvīm esmu noņē­mis un, uz sava cietā matrača atlaidies, rokā turu kādu grāmatu ar asiņainiem šausmu stāstiem. Bargā balsī es iebrēcos: «Iekšā, baigais stulbeni!»

Ienāk mans tēvocis Samuels. Viņš pieder pie protes­tantu baznīcas, tāpēc viņam tāds Bībeles vārds. Tēvo­cis stāv manā priekšā visā savā diženumā, ģērbies rūtainā kreklā ar vaļēju apkakli, kas atsedz viņa mus­kuļaino kaklu, kājās viņam vecas armijas jātnieku bik­ses (savā laikā viņš dienējis kavalērijā). Stāvēdams zemajā durvju ailā, kur akmens paloda neļauj viņam izslieties, tēvocis ar izsmējīgām acīm un sarauktu pieri nolūkojas manī.

Šo kadru es apstādinu. Jo mazais zēns uz matrača, tas esmu es. Bet durvīs uz sliekšņa stāvošais tēvo­cis — arī tas esmu es. Tēvocim Samuelam toreiz bija apmēram tikpat daudz gadu kā tagad man, un visi ap­galvo, ka es esmu izspļauts tēvocis Samuels. Un man liekas, ka šajā ainā, kur tika sacīts tikai nedaudz vārdu, sastapušies mazais zēns, kāds es toreiz biju, ar pieaugušo vīrieti, kāds es tagad esmu.

Zīmējot tēvoča portretu, es zīmēju arī savējo. Viņš ir liela auguma, ļoti plecīgs, taču ar šauriem gurniem, stūrainu seju, saulē iededzis, ar zilām acīm, bet tik tumšām uzacīm, ka tās izskatās kā ar ogli uzvilktas. Malžakā ļaudis ir ļoti runīgi un no rīta līdz vakaram gandrīz nepārtraukti tērzē, taču tēvocis, ja viņam nav, ko sacīt, labāk cieš klusu. Bet, kad viņš ierunājas, tad izsakās īsi, bez jebkādiem izpušķojumiem, tūlīt pievērs­damies jautājuma būtībai.

Visvairāk man patīk viņa stingrība. Jo mūsmājās tēvs māte un māsas ir mīkstčauļi. Ar juceklīgu domāšanu i ii viņu runāšana ir pļāpīga.

tāpat apbrīnoju tēvoča uzņēmību. Viņš savā saimniecībā jau uzplēsis visas vecaines. Aizsprostojis kādu Rinas atteku, ierīkojis tur zivju dīķus un audzē fore­les viņam ir arī pārdesmit stropu liela drava. Tēvocis iegādājies pat Geigera skaitītāju, lai meklētu urāna rūdu vulkāniskajos iežos, kas iegūluši vienā no viņampiederošāas pakalnes nogāzēm. Bet, kad apkaimē visi sāk (novērsties zirgkopībai, viņš pārdod govis un iegājas zirgus.

Es zināju, ka tu esi šeit, — tēvocis ierunājas.

Mēms aiz pārsteiguma es veros viņā. Vispār mēs lieliski saprotamies. Un tēvocis tūlīt atbild uz manu mēmo jautājumu.

Dēļi, — viņš paskaidro. — Ko tu pērnvasar no­spēri manā pūnī. Tu nevarēji tos aiznest, tāpēc vilki pa /cini. Pa pēdām es tev izsekoju.

Tātad jau veselu gadu viņš visu zinājis! Un nevie­nam nav ieminējies ne vārda, pat man ne.

— Esmu pārbaudījis, — tēvocis saka. — Torņa ga­lerija izturēs, nekas no tās vairs nenobruks.

Jūtu dziļu pateicību. Tēvocis rūpējies par manu dro­šību, taču no tālienes, man neko nesacīdams, mani neapgrūtinādams. Es veros viņā, bet tēvocis no mana skatiena izvairās, jo negrib atmaigt. Paņēmis vienu no ķeblīšiem, viņš pārbauda tā izturību un apsēžas jāteniski, gluži kā uz zirga. Un tagad jau pilnos au­ļos lēkšo uz mērķi.

— Paklau, Emanuel, ļaudīm nekas nav teikts, arī žandarmiem nav ziņots.

Un pavīpsnā.

— Tu taču māti pazīsti, visvairāk viņa bīstas nokļūt ļaužu valodās. Vai zini, man ir kāds priekšlikums.

Līdz vasaras brīvdienu beigām tu varētu mitināties pie manis. Ar skolas sākšanos viss nokārtosies, un tu at­kal dzīvosi savā Larokas pansijā.

Klusums.

— Bet sestdienās un svētdienās? — es iejautājos.

Tēvocim acis iedzirkstas.« Tāpat kā viņš, es esmu

izteicies pusvārdos. Ja domās es jau esmu iestājies skolā, tad tas nozīmē, ka atlikušās brīvdienas pava­dīšu pie viņa.

— Ja gribēsi, varēsi braukt pie manis, — ar roku strupi pamādams, viņš aši izmet.

Mirkli klusums.

— Laiku pa laikam tu ieradīsies «Dižrijās» uz pus­dienām.

Ar to pietiek, lai tiktu ievērotas labās manieres, ku­ras tik svarīgas manai jūtīgajai mātei. Es skaidri re­dzu, ka šāds izkārtojums būs visiem pa prātam.

— Labi, — tēvocis nosaka, un pieceļas. — Ja esi ar mieru, sakravā mantas somā un kāp šurp pie manis Rinas liekņā, tur es savācu sienu saviem lopiņiem.

Un viņš jau ir prom, bet es bāžu mantas somā.

Izrausies cauri tunelim brikšņos un izgriezumam dzeloņstiepļu aizsprostā, es ar savu vellapēdu ripoju lejup izsusējušā upītes gultnē, kura šķir Malvilas klinti no tēvoča lēzenās pakalnes. Priecājos, ka beidzot esmu izkļuvis no sava midzeņa. Koki, kas saauguši sabru­kušajos mūros, met tumšas, drēgnas ēnas pāri takai, un es ar pilnu krūti uzelpoju tikai tad, kad esmu iz­kļuvis Rinas gaišajā lejienā.

Spoži mirdz pievakares cēliena saule, saule starp pulksten sešiem un septiņiem, kas ir visjaukākā. Es to zinu kopš tās reizes, kad tēvocis tam pievērsa manu uzmanību. Gaisā jaušams tīkams dzestrums. Pļavas šķiet zaļākas, visur stīdz garas ēnas, gaisma kļuvusi zeltainu es jožu tieši pie tēvoča sarkanīgā traktora. Tas velk piekabi ar milzīgu dzeltenīga siena kaudzi,bet tālākk gar Rinas krastu līdztekus rindās stiepjas papeles ar trīsuļojošām sudraba lapām. Man patīk viņu šalkoņa: tā atgādina pēkšņi uznākuša lietus čaboņu.

Ne vārda nesacījis, tēvocis paķer manu velosipēdu un .11 virvi uzsien to uz vezuma. Tad atkal nosēžas pl> stūres rata, bet es piemetos uz traktora dubļu aiz- Hiiica. Mēs nerunājam ne vārda. Pat nesaskatāmies. I n u no viņa rokas sīkās drebēšanas es noskārstu, cik laimīgs ir tēvocis, ka viņam «Septiņos dižskābaržos» beidzot uzradies dēls, jo mana kārnā tante nebija spē­ļu:.i viņam dāvāt bērnu.

Menū mani sagaida, stāvēdama uz sliekšņa, savas l/ģindušās rokas uz gluži plakanajām krūtīm sakrusto­jusi. Viņas izkaltušo, mūmijas galvai līdzīgo sejiņu •..•iveik ķijis smaids. Menū pieķeršanos man pavairo nepatika, ko viņa izjūt pret manu māti. Un tāpat pret tanti, kad tā vēl bija dzīva. Tikai neiedomājieties diez­ko. Menū neguļ ar tēvoci. Bet viņa nav arī tēvoča kalpone. Viņai ir pašai sava zeme. Tēvocis nopļauj viņas pļavas, viņa vada tā saimniecību, viņa dzīvo tē­voča maizē.