Robērs Merls - MALVILAS PILS

— Vādziediesbrom! Mannebadīgūtens! (Vācieties prom! Man nepatīk ūdens!)

Šorīt viņš pretojas mums sīvāk nekā jebkad. Bruģē­tajā pagalmā no kubla pretim saulītei ceļas garaiņi. Es saturu Momo zem padusēm, bet Menū viņam no­rauj ūzas kopā ar peldbiksītēm. Tikko Momo pēdas at­kal pieskaras zemei, viņš man pašauj kāju priekšā, un es visā garumā nostiepjos zemē. Bet Momo pliks, kā no mātes miesām nācis, cīpslainās kājas neticamā āt­rumā zibinādams, laiž ļekas vaļā. Aizļepatojis pa pļa­vas nogāzi, viņš pieskrien pie viena no lielajiem ozo­liem, palecas, pieķeras pie kāda žubura, uzraujas augšā un, aši no zara uz zaru traukdamies, drīz vien ir drošībā.

Es jau biju uzvilcies goda drānas, un man nebija ne mazākās patikas rāpties ozolā, lai, MomO pakaļdzī- damies, lēkātu no zara uz -zaru» Tad aizelsusies pie­skrien Menū. Neatliek nekas cits kā uzsākt diplomā­tiskas pārrunas. Lai gan esmu sešus gadus jaunāks par Momo, viņš mani uzskata par tēvoča dubultnieku un paklausa man gandrīz tikpat kā tēvam.

Taču šoreiz es neko nepanāku. Atdūros tikpat kā pret sienu» Moino nekliedz savu parasto: «Vādziedies- brom!», bet vispār nesaka ne vārda. Smagi pūzdams, Viņš no augšas nolūkojas manī, un tikai viņa melnās acis dzirkstī starp maigajām pavasara lapiņām.

Lai es teiktu ko teikdams, vienīgā atbilde ir: «Ne- kripu!» (Negribu.). Momo nespiedz, kā viņš parasti mēdz darīt, bet atbild klusā balsī. Taču tajā skan stingra apņēmība, ko viņš vēl pasvītro, vienlaicīgi ar galvu, vidukli un abām rokām pa kreisi un labi līgo­damies, Taču es neatlaižos.

— Momo, esi taču prātīgs zēns. Tev jānomazgājas, lai ietu uz dievnamu (es teicu — «uz dievnamu», jo vārdu «baznīca» viņš nesaprastu).

— 1 Nekripu! Nekripu!

— Tu negribi iet uz dievnamu?

—• Nekripu! Nekripu!"

- Bet kāpēc? Parasti taču tev patīk iet uz diev­namu.

Ar abām rokām vicinādamies, Momo līgojas uz ozola zara, un viņa acis skumji veras manī caur pusplauku- šajām ozola lapiņām, kuras izskatās kā ar laku pār­klātas. Un tas ir viss. Nekā vairāk es nepanāku kā tikai šo skumjo skatienu.

— Vajadzēs viņu likt mierā, — saka Menū, kura atnesusi dēla drēbes un tās noliek ozola pakājē. — Ag­rāk viņš zemē nekāps, iekāms mēs nebūsim aizgājuši.

Pagriezusies viņa kāpj augšup pa pļavas nogāzi. Uzmetu acis savam pulkstenim. Ir pats pēdējais laiks. Man priekšā stāv šī garā sociālā ceremonija, kurai nav gandrīz nekā kopīga ar to, ko es patiesībā izjūtu. Momo ir taisnība. Arī es vislabprātāk uzrāptos kokā un ļautos savām bēdām, ja vien man kopā ar raudulī- gājām māsām nevajadzētu piedalīties šajā groteskajā izrādē, lai nodemonstrētu dēla mīlu pret tēvu un māti.

Arī es slāju augšup pa nogāzi. Šodien tā man šķiet sevišķi gara. Palūkojos uz savām kājām un ar pār­steigumu pamanu, ka pļavu klāj spilgti zaļi jaunās zāles ceri. Tikko sadīguši, tie dažu saulainu dienu laikā sazēluši gluži vai neticamā leknumā. Un prātā man pavīd doma, ka pēc nepilna mēneša mums kopā ar tēvoci sāksies siena laiks.

Parasti šādas domas manī izraisījušas līksmes šalti, un dīvainā kārtā arī pašreiz es jūtu to uzvirmojam. Bet tad spējā triecienā uznirst īstenības atskārsme. Es apstājos nogāzes vidū. Un pāri vaigiem man plūst asaras.

Notikumi aiztraucas. Nākamā ceļazīme ir pavisam tuvu. Gadu pēc traģiskā notikuma piezvana Gaijaka kungs un lūdz mani ierasties viņa kantorī.

Kad es noteiktajā laikā tur ierodos, paša notāra vēl nemana un viņa vecākais darbinieks mani ieved tuk­šajā kantorī. Pēc uzaicinājuma «pagaidām brītiņu at­pūsties» es apsēstos vienā no ādas zviļņiem, kur pirms manis kvernējis ne mazums cilvēku, bažīdamies uzzi­nāt, ko īsti viņi zaudējuši.

"" Veltīgi izšķiests laiks. Bezsatura mirkļi. Manas acis klaiņo pa tukšo telpu. Tā ir nomācoša. Visa siena aiz Gaijaka kunga rakstāmgalda no augšas līdz apakšai noklāta ar bezgala daudzām sīkām atvilktnītēm, kurās glabājas mirušo atstātie testamenti. Tās atgādina ko- lumbārija nišas ar nelaiķu pīšļu urnām. Eh, kāda ap­mātība visu sagrupēt pa plauktiņiem!

Kantora logu aizkari ir tumši zaļā krāsā, zaļš ir ari audums, ar kuru šeit nosegtas.sienas, zaļas ir atvilkt- mtes, tāpat zaļā tonī ir rakstāmgalda ādas virsma. Un turpat uz galda līdzās masīvai neīsta zelta tintnīcai novietota baismīga lieta, no kuras es nevaru novērst acis, — dzidrā stiklam līdzīgas vielas pikucī ieslēgta mirusi pele. Arī tā bijusi pakļauta klasifikācijai.

Man liekas, pele notverta brīdī, kad tā krimtuši kā­dus aktu vākus ar dokumentiem, un par šo noziegumu sodīta ar nāvi, to iekausējot caurspīdīgajā kluncī. No­liecies pie galda, es paņemu rokās peli ar tās ieslodzī­juma kameru. Dzidrās vielas pika ir diezgan smaga. Un tagad es pēkšņi atceros, ka pirms gadiem trīsdes­mit, kad es kādu reizi kopā ar tēvoci biju pie notāra, Gaijaka kunga tēvs šo nieciņu izmantoja papīru no- slogošanai. Es nolūkojos uz mūžīgu ieslodzījumu no­tiesātajā sīciņajā grauzējā. Kad pašreizējais notārs sa­vukārt aizies atpūtā, viņš šo pikuci atstās mantojumā dēlam kopā ar visiem kolumbārija papīriem un aktu vāku kapsētu jumtaugšā. Un, domājot par šīm notāru paaudzēm, kuras cita citai nodod beigtu peli, kļūst skumji. Nezin kāpēc es samanu nāves dvesmu.

Bet tad ienāk pašreizējais notārs Gaijaka kungs. Viņš ir tumšmatis, slaida auguma, dzeltenīgu sejas krāsu, jau iesirms. Mazliet gurdā laipnībā notārs sa­sveicinās ar mani. Tad, muguru man uzgriezis, viņš atver kādu no mazajām atvilktnītēm, izņem no tās aktu vākus, kuros "ielikta ar laku aizzīmogota aploksne. Pirms to pasniegt man, notārs ašā un nevērīgā kus­tībā aptausta aploksni, it kā brīnīdamies, ka' tā tik plāniņa.

— Lūdzu, Konta kungs.

Savā mazliet vienmuļajā balsī viņš uzsāk izklāstīt garu garos paskaidrojumus, kuri patiesībā ir lieki, jo es jau esmu paguvis izlasīt tēvoča smagnējā rokrakstā uz aploksnes uzrakstīto:

«Nodot manam brāļadēlam Emanuēlam Kontam gadu pēc manas nāves, ja viņš, kā es to ceru, ir sācis saimniekot «Septiņu dižskābaržu» fermā.»

Pirms atgriešanās mājup man pilsētā vēl kārtojamas dažādas darīšanas, un tāpēc tēvoča vēstule man visu pēcpusdienu neatvērta noguļ svārku kabatā. Es to at­plēšu tikai pēc vakariņām, uzkāpis tēvoča mazajā darb­istabā «Septiņu dižskābaržu» jumtaugšā. Atgriežot vēstuli ar duncim līdzīgo papīrnazi, kuru tēvocis man bija uzdāvinājis, jūtu, ka man mazliet dreb rokas.

«Emanuel!

Nezin kāpēc šovakar es visu laiku domāju par nāvi, lai gan esmu pie labas veselības, tādēļ no- - lēmu uzrakstīt tev šo vēstuli. Ir tik savādi domāt, ka tu to lasīsi, kad manis vairs nebūs un ar maniem zirgiem vairs nenodarbošos es pats, bet gan tu. Mēdz sacīt, ka nāve nevienam neejot se­cen. Diezcik gudri tas neskan, jo man vēl nav ne mazākās vēlēšanās pēc nāves.

Es tev mantojumā atstāju ne tikai «Septiņu dižskābaržu» fermu, bet arī manu Bībeli un La- rusa vārdnīcu desmit sējumos.

Labi zinu, ka tu dievam netici (bet kas gan pie tā vainīgs?), taču laiku pa laikam, mani pie­minēdams, palasi to. šajā grāmatā nav meklē­jami labu tikumu paraugi, svarīga ir tajā ietvertā gudrība.

Kamēr biju dzīvs, neviens, izņemot mani, nav atvēris Larusa vārdnīcu. Tajā ielūkojoties, tu sa­pratīsi, kā es to zinu.