Robērs Merls - MALVILAS PILS

Beidzot gribu pasacīt, ka bez tevis dzīve man būtu bijusi tukša un tu man esi sagādājis ne ma­zumu prieka.

Atceries dienu pēc tavas aizbēgšanas no mā­jām, kad es biju aizgājis uz Malvilas pili mek­lēt tevi. Apskauju,

Samuels.»

Vairākus lāgus pārlasīju šo vēstuli. Tēvoča cēlsir- diba lika man nokaunēties. Visu mūžu viņš man kaut ko bija devis, bet pats par to vēl pateicas. Viņa vārdi «tu man esi sagādājis ne mazumu prieka» lika sirdij sažņaugties. Pati par sevi tā bija sīka, ne visai veikla frāze, bet aiz tās slēpās tik bezgalīgs jūtu dziļums, ka es nespēju aptvert, ar ko esmu to izpelnījies.

Vēlreiz pārlasīju vēstuli, un tad manu vērību pie­saistīja vārdi «bet kas gan pie tā vainīgs?». Tajos es saskatīju tēvocim tik raksturīgo tieksmi izsacīties ap­linkus. Viņš atstājis man iespēju pašam piedomāt trūkstošos vārdus. Vai vainīgs būtu tēvs ar savu kļū­mīgo pievēršanos «sliktajai» ticībai? Varbūt māte ar savu sirds nabadzību? Vai arī abats Lebā ar savu ap­mātību seksa problēmās?

Tāpat es sev jautāju, kāpēc tēvocis piemin savu apmeklējumu Kopas mītnē Malvilas pilī pēc manas aizbēgšanas no mājām. Lai piemēra pēc nosauktu vienu dienu, kad es viņam biju sagādājis «ne mazumu prie­ka»? Vai arī viņam prātā bijis pavisam kas cits, ko viņš nav vēlējies skaidri pateikt? Es pārāk labi pa­zinu tēvoča paradumu izsacīties mājieniem un tāpēc negribēju pārsteidzīgi atbildēt uz šo jautājumu.

Izvilku no kabatas paprāvo tēvoča atslēgu saišķi un tūlīt arī atradu ozola skapim noderīgo. Es to ļoti labi pazinu. Tā bija plakana, robota atslēga slēdzenei ar statenisku metāla stieni, kurš augšā un apakšā nostip­rina skapja durvis. Atvēru tās un plauktos, kas bija pieblīvēti ar aktu vākiem, ieraudzīju vienā rindā sa­kārtotus Larusa vārdnīcas un Bībeles sējumus, skaitā pavisam četrpadsmit, jo arī Bībele bija monumentāls izdevums četros sējumos, iesieta brūnos, ar izciļņiem apdarinātos ādas vākos. Paņēmu visus četrus sēju­mus, noliku uz galda un sāku tos citu pēc cita pārla­pot. Mani pārsteidza izdevuma lieliskās ilustrācijas. Mākslinieks ne mirkli nebija domājis par svēto perso­nāžu izskaistināšanu. Taisni otrādi, viņš bija sagla­bājis cilšu vadoņiem piemītošo skarbumu un mežonī- gumu. Kad es nolūkojos kaulainajos, izkāmējušajos, baskājainajos vīros ar rupjajiem sejas vaibstiem, no tiem šķiet uzdvešam aunu sviedru, kamieļu mēslu un tuksneša smilšu smārds. Ap tiem virmoja saspringta, skarba dzīve. Pat dievs, kā viņu iztēlojies māksli­nieks, nebija atšķirīgs no šiem klejotājiem, kuri savu bagātību vērtēja pēc bērnu un mājdzīvnieku skaita. Un, jau uzskatot vien dieva tā tēva attēlu, kas bija veidots vēl spēcīgāks un bargāks, kļuva skaidrs, ka dievs radījis cilvēkus «pēc sava ģīmja un līdzības». Protams, ja vien patiesībā tas nebija noticis otrādi.

Bībeles pēdējā lappusē es pamanīju garu virkni daž­dažādu vārdu, kas bija rakstīti ar zīmuli tēvoča rok­rakstā, un tie tūlīt mani ieinteresēja. Es šeit pieminu pirmos desmit: abažūrs, abdukcija, alerģija, apokrifs, auditorija, bandāža, bibliogrāfs, brahikardija, bruce- loze, butaforija. Acīs krita šā uzskaitījuma samākslo- tība, kurā tomēr bija manāms zināms aprēķins. Es pa­ņēmu Larusa vārdnīcas pirmo sējumu un sameklēju šķirkli «abažūrs». Un tur starp divām lapām, ko satu­rēja kopā divas lipekļa strēmelītes, es ieraudzīju valsts

I i - ķīlu zīmi desmittūkstoš franku vērtībā. Citi vērts- f i|*ii i |>ar dažādām summām bija izkliedēti pa visiem ili iult vārdnīcas sējumiem lappusēs, kas saturēja ie- vn< .1 sastādītajā sarakstā ietverto reti lietojamo vārdu - Mi kļus.

Kopējā summa — 315000 franku — mani sevišķi ne* pārsteidza, lai gan izbrīnījies es biju. Man šeit jāat­zīmē, ka tēvoča pēcnāves dāvana manī ne uz brīdi ne- 1/raisīja nekādas īpašnieka sajūtas. Es drīzāk jutos kā «ilveks, kuram šī summa uzticēta, tāpat kā tas ja;i bija ar «Septiņu dižskābaržu» fermu, par kuru man levoča priekšā jāatskaitās.

Savu lēmumu es pieņēmu tik ātri, ka man pašam radās aizdomas, vai tas nebija uzradies jau pirms šā atklājuma. Un uzreiz arī ķēros pie tā izpildes. Atceros, ka es palūkojos savā aproces pulkstenī. Tas rādīja pus­desmit, un uz mirkli manī uzvilnīja bērnišķīgs prieks, ka vēl nav pārāk vēls, lai piezvanītu pa tālruni. Tē­voča adrešu grāmatiņā sameklējis Grimo telefona nu­muru, es tūlīt viņam piezvanīju.

— Vai Grimo kungs?

— Es klausos.

— Runā bijušais Malžakas skolas direktors Ema­nuēls Konts.

— Ar ko varu pakalpot, direktora kungs?

Viņa balss bija sirsnīga un laipna, pavisam citāda, nekā es biju iedomājies.

— Ar jūsu atjauju es gribētu jums ko pajautāt. Vai Malvilas pils vēl ir pārdodama?

Klusums, tad atkal tā pati balss, tikai šoreiz pie­sardzīga, uzmanīga, mazliet sausāka.

— Cik man zināms, jā.

Tad apklusu es, un Grimo kungam vajadzēja pirma­jam atsākt:

— Sakiet, direktora kungs, vai Samuels Konts, «Septiņu dižskābaržu» īpašnieks, ir jūsu radinieks?

Es gaidīju šo jautājumu un biju tam sagatavojies.

— Esmu viņa brāļadēls, bet nezināju, ka ar manu tēvoci bijāt pazīstami.

— Drusciņ bijām, •— Grimo kungs atbildēja tajā pašā cietajā un piesardzīgajā balsī. — Vai viņš jums iedeva manu tālruņa numuru?

— Viņš ir miris.

—• Ā, to es nezināju, — Grimo kungs ieminējās jau citā tonī.

Es klusēju, lai ļautu viņam turpināt, taču Grimo kungs neko vairs neteica, pat neizsacīja man ne līdz­jūtību, ne nožēlu. Tad sarunu atsāku es.

— Grimo kungs, vai mēs varētu satikties?

— Kad vien jūs vēlaties, direktora kungs. — Viņa' balss atkal bija atguvusi sākotnējo sirsnīgo plūdumu.

— Teiksim, rīt, agrā priekšpusdienā.

Viņš pat neizlikās esam pārāk aizņemts.

— Labi, nāciet, kad vien vēlaties. Es vienmēr esmu runājams.

— Varbūt vienpadsmitos?

— Kā vēlaties, direktora kungs. Esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Nāciet vienpadsmitos, ja jums tas izdevīgi.

Viņš pēkšņi bija kļuvis tik pretimnākošs un laipns, !

Noliku klausuli un nolūkojos tēvoča darbistabas loga sarkanajos aizkaros. Mani urdīja divas pretējas izjū­tas — biju laimīgs, ka esmu izšķīries, bet tajā pašā laikā nomāca apziņa, cik milzīgs ir uzdevums, kuru esmu apņēmies paveikt.

IMh īpašnieks bija tālu, viņa uzticības vīrs — ar «ļr'.aiibāmu godprātību, toties es biju visai apņēmīgs plKojs, un pēc kādas nedēļas Malvilas pils jau pār­rāja manā īpašumā. Turpmākie seši gadi pēc-šā noli­kuma apritēja nerimtīgā piepūlē»

lis aktīvi rīkojos visā frontē: turpināju nodarboties nr zirgkopību «Septiņu dižskābaržu» fermā, uzplēsu atmatā pamestās Malvilas vecaines un rūpējos par pi.-i atjaunošanu. Kad es pievērsos pēdējiem diviem pasā­kumiem, man bija trīsdesmit pieci gadi, bet pēc to pa­veikšanas jau četrdesmit viens.

Es cēlos mazā gaismiņā, gulēt gāju nakts melnun; i un nožēloju tikai to, ka man dots viens mūžs, jo sa\ t nodoma piepildei biju gatavs veltīt pat vairākus. Un Malvilas pils šajā darbu pārmērā bija man atalgojums par pūlēm, mana mīla, mans neprāts. Otrās impērijas finansisti uzdzīvoja ar dejotājām. Mana vienīgā iz­prieca bija Malvilas pils. Lai gan uz kādu laiku at­radu sev arī dejotāju, bet par to vēlāk.

Malvilas pils nopirkšana nepavisam nebija aušīga iedoma, tā bija nepieciešamība, ja vien es gribēju pa­plašināt tēvoča iedibināto pasākumu. Ģimenes nesa­skaņu spiests, «Dižrijas» es biju pārdevis, lai izmak­sātu māsām viņu mantojuma daļu. Turklāt «Septiņos dižskābaržos» man pietrūka vietas aizvien pieaugošā zirgu skaita izmitināšanai: tos es gan audzēju pats, gan iepirku, lai pēc tam pārdotu, gan arī pieņēmu 112 laiku kopšanā. Iegūstot savā īpašumā Malvilas pili, man bija padomā pārdalīt savu kavalēriju divās daļās, vienu novietot pilī, uz kurieni pārceltos arī es pats kopā ar Menū un Momo, bet otru mana izpalīga Zer- mēna uzraudzībā atstāt «Septiņos dižskābaržos».