Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Vecmāmiņa aizgāja gatavot vakariņas.

Visi mājinieki un vectēvs ar Duglasu smējās, tēr­zēja un ieklausījās, kā vecmāmiņa klusi rosās pa vir­tuvi. Un, kad viņa noskandināja gongu, visi barā, grūstīdami cits citu, steigšus devās uz ēdamistabu.

Katrs paņēma krietnu kumosu.

Vecmāmiņa vēroja ēdāju sejas. Visi klusējot rau­dzījās savos šķīvjos, salikuši rokas uz ceļgaliem, un katram aiz vaiga kā bijis, tā arī palika pa nesakošļā-, tam kumosam.

. — Es vairs neprotu! — vecmāmiņa izsaucās. — Es vairs galīgi neprotu gatavot. ..

Un sāka raudāt.

Tad viņa piecēlās un aizsteberēja uz kārtīgo vir­tuvi ar kārtīgi uzlīmētajām etiķetēm, bezpalīdzīgi kustinot rokas, kuras nekam vairs nebija derīgas.

Visi aizgāja gulēt izsalkuši.

Duglass dzirdēja, ka tiesas nama pulkstenis nosita pusvienpadsmit, vienpadsmit, pēc tam divpadsmit. Dzirdēja, kā visi grozās savās gultās, it kā zem pla­šās mājas jumta, pār kuru mēness lēja savu gaismu, viņus zvalstītu paisuma viļņi. Viņš saprata, ka neviens neguļ, ka visus māc smaga grūtsirdība. Beidzot viņš piecēlās gultā sēdus. Un uzsmaidīja sienai un spogu­lim. Tad atvēra durvis un zagās lejup, un smaids viņa sejā vairs nenodzisa. Viesistaba bija tumša un smar­žoja pēc vecuma un vientulības. Duglass aizturēja elpu.

Viņš aiztaustījās līdz virtuvei un brīdi stāvēdams nogaidīja.

Un tad viņš ķērās pie darba.

Viņš pārbēra pūdercukuru no jaunās kārbas vecajā miltu maisiņā, kur tas vienmēr bija stāvējis. Viņš iebēra baltos miltus vecajā cepumu podā. Viņš izbēra cukuru no metāla kārbas, kur bija uzrakstīts «Cukurs», skārda kārbiņās ar uzrakstiem «Garš­vielas», «Naži», «Aukliņas». Krustnagliņas viņš izkai­sīja pa atvilktnītēm, kur tās mūždien bija glabājušās. Viņš izņēma šķīvjus un nažus, un dakšiņas un nolika atkal uz galdiem.

Viesistabā uz kamīna viņš atrada vecmāmiņas jau­nās brilles un noslēpa tās pagrabā. Un visbeidzot iekūra plīti un sadedzināja jauno pavārgrāmatu. Vie­nos naktī melnajā velkmes caurulē atskanēja tik spēcīga rūkoņa, ka pat tie, kam bija izdevies aizmigt, acumirklī bija augšā. Uz kāpnēm atskanēja vecmā­miņas šļūcošie soļi. Un tad viņa jau stāvēja virtuvē un, mirkšķinot acis, vērās šai haosā. Duglass bija paslēpies aiz pieliekamā durvīm.

Vienos trīsdesmit naktī vējš iznesa pa visiem gai­teņiem kairinošas smaržas. Cits pēc cita nonāca lejā visi mājinieki — vīrieši halātos, sievietes ar matu rullīšiem matos. Viņi uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un pavērās virtuvē, kuru apgaismoja tikai kaprīzās sārtās liesmu mēles šņācošajā plītī. Un šeit, tumšajā virtuvē, divos naktī, trauku šķindas un rībo­ņas pavadīta, kā parādība kustējās vecmāmiņa, kura atkal pusakla taustījās apkārt, meklējot visu vaja­dzīgo un berot burbuļojošos katlos un kūpošos podos veseliem mākoņiem smaržīgas garšvielas, visu laiku kaut ko lejot, maisot un putojot, un viņas seja sār­tajā uguns atblāzmā šķita noslēpumaina un maģiska.

Mājinieki klusītiņām apklāja galdu ar pašu labāko galdautu un uzlika mirdzošus sudraba traukus, un elektrības vietā iededzināja sveces, lai burvība neiz­gaistu.

Vectēvs, kurš tikai uz rīta pusi atgriezās mājās no tipogrāfijas, izbrīnīts sadzirdēja, ka sveču gaismā pie galda kāds skaita lūgšanu.

Bet ēdiens? Gaļa bija gatavota ar garšvielām, mērce ar kari piedevām, zaļumi pārlieti ar smaržīgu sviestu, cepumi aprasināti ar zeltainām medus lāsēm, viss bija tik gards un tik aromātisks, un tik apbrīnojami spir­dzinošs, ka pāri galdam noskanēja kā kluss kunk­stiens, tāda kā īdēšana, it kā leknā āboliņā dzīrotu ganāmpulks. Ēdāji nevarēja vien nopriecāties, ka viņiem mugurā vaļīgi halāti.

Svētdienas rītā pulksten pusčetros, kad visu māju bija pārņēmis sātīguma un draudzības gars, vectēvs atbīdīja krēslu no galda un majestāstiski pacēla roku. Tad atnesa 110 bibliotēkas Šekspīra sējumu, uzlika uz paplātes un pasniedza savai sievai.

— Vecmāmiņ, esi tik laipna un rītdien vakariņām pagatavo mums šo brīnišķo grāmatu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka rīt krēslas stundā, kad to cels galdā, tā būs garda un sulīga, mīksta un brūna kā rudens fazāna krūts.

Vecmāmiņa turēja grāmatu abās rokās un aiz prieka apraudājās.

Visi palika- augšā līdz rītausmai, laiku pa laikam uzēda desertu, dzēra pašdarinātu vīnu, bet, kad sāka mosties pirmie putni un draudīgi sārtojās austrumu pamale, izklīda pa savām istabām. Plīts atdzisa, un Duglass dzirdēja, ka vecmāmiņa aiziet pie miera.

Mister Džonas, kur gan jūs patlaban esat? — viņš klusībā jautāja. Nu laikam esmu jums pateicies, esmu nolīdzinājis savu parādu. Arī es esmu izdarījis ko labu, it kā nodevis stafeti tālāk …

Viņš aizmiga un redzēja sapni.

Sapnī zvanīja gongs un viņi visi gavilēdami skrēja lejā brokastot.

©

Un tad pēkšņi vasara bija beigusies.

Duglass to atskārta kādu dienu, kopā ar Tomu ejot pa ielu. Toms izbrīnā sagrāba viņa roku un parādīja uz sīkpreču veikaliņa skatlogu. Abi palika kā zemē iemieti, jo no turienes, glīti sakārtoti, satriecošā mierā gluži nevainīgi viņiem pretim raudzījās pavisam citas pasaules priekšmeti.

— Zīmuļi, Dug, desmit tūkstoši zīmuļu!

— Kaut kas traks!

— Bloknoti, burtnīcas, piezīmju grāmatiņas, dzē­šamās gumijas, ūdenskrāsas, lineāli, kompasi •— simttūkstoš gabalu!

— Neskaties! Varbūt tā ir tikai mirāža!

— Nē, — Toms izmisīgi nokunkstēja. — Skola pie durvīm! Kādēļ, nu kādēļ šie veikalnieki liek tādas lietas skatlogos, kamēr vasara vēl nav beigusies! Brīvdienas nu ir pagalam!

Kad viņi pārradās mājās, vectēvs sausajā, izdegu­šajā mauriņā viens pats vāca pēdējās pienenes. Arī zēni klusējot ķērās pie darba, un pēc brīža Duglass, noliecies pār savu ēnu, teica:

— Kā tev šķiet, Tom, kāds mums būs nākamais gads — labāks vai sliktāks par šo?

— To tu man neprasi. — Toms iepūta pienenes stiebriņā kā stabulītē. — Es jau neesmu pasaules radītājs. — Tad padomājis piebilda: — Kaut gan daž­dien man šķiet, ka esmu.

Viņš apmierināts nospļāvās.

— Man ir kāda priekšnojauta.

— Nu, nu?

— Nākamais gads būs vēl lieliskāks, dienas vēl spožākas, naktis vēl tumšākas, cilvēki tāpat mirs, bērni dzims, un es būšu pašā pasaules vidū.

— Tu un vēl biljons citu cilvēku, to nu tu, Dug, sev aizliec aiz auss . ..

— Tādās dienās kā šī, — Duglass nomurmināja, — man šķiet, ka es tur būšu . .. viens pats!

— Ja vajadzēs palīgā, tu tikai uzsauc, — Toms teica.

— Ko nu desmitgadīgs brāļuks var palīdzēt.

— Desmitgadīgajam brāļukam nākamo vasaru būs jau vienpadsmit. Katru rītu es atritināšu pasauli kā dzijas kamolu, bet katru vakaru satīšu atpakaļ. Ja labi palūgsi, es parādīšu, kā to izdarīt.

— Tu esi traks.

— Vienmēr esmu bijis. — Toms aizvēra acis un parādīja mēli. — Un vienmēr tāds būšu.

Duglass iesmējās. Zēni ar vectēvu nokāpa pagrabā, un, kamēr viņš nogrieza pienenēm galviņas, abi vēroja plauktus, kur pieneņu vīna pudelēs kā rāmās, skrējienā apstādinātās upēs pretī mirdzēja visa vasara. Vairāk nekā deviņdesmit pudeļu, visas kār­tīgi sanumurētas, gandrīz visas jau piepildītas, katra no savas vasaras dienas kvēli dzirkstīja pagraba puskrēslā.

— Pasaulīti — Toms noteica. — Tas tik ir vienrei­zīgs paņēmiens; kā saglabāt jūniju, jūliju un augustu! Labāku domādams neizdomāsi.