Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Kā lai es pateicos misteram Džonasam? — Duglass domāja. Kā lai atmaksāju par viņa labo sirdi? Nē, to atmaksāt vispār nav iespējams. Bet ko tad lai dara? Patiešām — ko? Varbūt var atmaksāt kādam citam? Nodot pateicību kā stafeti tālāk? Pavērties apkārt, atrast kādu un izdarīt viņam kaut ko labu. Jā, tā ir vienīgā iespēja . ..

Ingvers, majorāns, kanēlis.

Tā saucās fantastiskas, zudušas pilsētas, kur griezās un nosēdās garšvielu mākoņi.

Duglass pamētāja krustnagliņas, kas bija atceļoju­šas no kāda tumša kontinenta, kur bērniem ar lakri- cas krāsas rokām noderējušas kauliņu vietā.

Tad Duglass paskatījās uz burku, kurai bija viens vienīgs uzraksts, un pēkšņi atgriezās vasaras sākumā, tajā neaizmirstamajā dienā, kad atskārta, ka pasaule griežas ap viņu un viņš atrodas pašā centrā.

Šis vārds bija: BAUDA.

Cik labi, ka viņš bija nolēmis dzīvot!

BAUDA! Cik interesants vārds sīki sagrieztām ma­rinētām saknītēm, kuras tik jauki saliktas burkā ar balto vāciņu! Tas, kurš devis šo nosaukumu, patiešām bijis neparasts cilvēks. Viņš droši vien bija joņojis apkārt un savācis visus pasaules priekus, un sabāzis tos šajā burkā, un, kliegdams aiz sajūsmas, uzrakstī­jis šo vārdu ar lielajiem burtiem: BAUDA! To dzir­dot, tā vien šķiet, ka tu valsties pa smaržīgu pļavu tāpat kā trakulīgs, dābolains kumeļš, kam mute pilna ar sulīgu zāli, vai peldoties nirsti līdz ezera dibenam, kamēr ausīs dun ūdeņu šalka. BAUDA!

Duglass pastiepa roku. Un šeit bija: GARŠVIELAS.

— Ko vecmāmiņa gatavo pusdienās? — no reālās pasaules, no viesistabas, skanēja krustmātes Rozas balss.

— To neviens it nekad nezina, iekams nav sēdies pie galda, — teica vectēvs, todien pārnācis agrāk no darba, lai milzīgā puķe negarlaikotos. — Tas ir noslēpums, mūžīga mīkla.

— Es gan vēlētos zināt jau iepriekš, kas man būs jāēd, — krustmāte Roza spiedza un iesmējās. Ēdam­istabas lustras karulīši sāpīgi iedzinkstējās.

Duglass virzījās dziļāk pieliekamās telpas pustumsā.

Virces… cik lielisks vārds! Un betelpipari un bazilikas. Sarkanie pipari. Kari pulveris. Patiešām lie­liski vardi. Bet BAUDA, turklāt vel ar lielajiem bur­tiem, — tas nu ir pārāks par visiem citiem.

Vecmāmiņa nāca un gāja un, garaiņu plīvuriem stiepjoties nopakaļ, nesa no virtuves kūpošas bļodas, kamēr pie galda visi klusējot gaidīja. Neviens necēla tām nost vāku, lai pētītu, kas tajās iekšā. Beidzot vec­māmiņa apsēdās, vectēvs noskaitīja lūgšanu, un sud­raba naži un dakšiņas pacēlās gaisā, kā siseņu bars.

Kad visas mutes bija pilnas ar kulinārijas brīnu­miem, vecmāmiņa atlaidās pret krēsla atzveltni un jautāja:

— Nu, kā garšo?

Un visus īrniekus un radiniekus, arī krustmāti Rozu, kuru mutes bija pilnas kā piebāztas, nodarbi­nāja šausmīga dilemma: vai atbildēt un lauzt mirkļa burvību, vai arī klusēt un ļaut šim ambrozijam pama­zām izkust uz mēles? Šķita, viņi tūliņ sāks smieties vai raudāt, neparko nespējot izšķirties. Šķita, ne uguns­grēks, ne zemestrīce, ne apšaude, ne masu slepkavo­šana viņus šobrīd nespētu piecelt no galda, kuru ap­ņēma smaržīgie garaiņi, kas viņiem solīja debesu svētlaimi. Šai maigo zaļumu un saldo un smaržīgo garšaugu smārdā ļaundari šķita nevainīgi eņģeļi. Ēdāju skatieni slīdēja pāri sniegbaltajam līdzenu­mam, uz kura kūpēja dažādi cepeši, vēl neredzēti pupiņu, kukurūzas un gaļas sacepumi, sautēta zivs un visvisādi ragū. Vienīgā dzirdamā skaņa bija mūž­senā ūdens burbuļošana virtuvē un dakšiņu šķindē­šana pret šķīvjiem, kad tās it kā tikšķoši pulksteņi skaitīja nevis stundas, bet sekundes.

Un tad krustmāte Roza vienā elpas vilcienā savāca vienkop savu pāri plūstošo sārtumu un veselību, un spēku un, pacēlusi gaisā dakšiņu ar tai uzdurto no­slēpumu, griezīgi izgrūda:

— Garšīgs jau gan, bet kas tas īsti ir?

Limonāde vairs nedzirkstīja apsvīdušajās glāzēs,

zibošās dakšiņas nolaidās un sastinga līdzās šķīvjiem.

Duglass pavērās krustmātē Rozā kā nāvīgi ievai­nots briedis medniekā. Visu sejas izbrīnā sāpīgi sa­rāvās. Kādēļ vajag jautāt? Ēdieni taču runāja paši par sevi, un tā arī bija visīstākā atbilde. Vai tad nebija diezgan ar to, ka cilvēks ar visu miesu un dvēseli tiecās pretim šim svētsvinīgajam mielasta galda rituālam?

— Laikam neviens nedzirdēja manu jautājumu? — krustmāte Roza nerimās.

Beidzot vecmāmiņa tik tikko pavērtām lūpām iz­mocīja:

— Es to saucu par Ceturtdienas maltīti. Tāda mums ir katru ceturtdienu.

Tā nebija taisnība.

Pa visiem šiem gadiem vēl neviens ēdiens nekad nebija atkārtojies. Un kurš pateiks, no kurienes tas bija nācis? Vai no zaļajām jūras dzīlēm? Vai no zilā vasaras gaisa? Vai tas bija peldējis vai arī lidojis, vai tam dzīslās bija ritējušas asinis vai arī hlorofils, vai tas gājis pa zemi vai tiecies pret sauli, stāvot nekus­tīgi uz vietas? Neviens to nezināja. Neviens nejau­tāja. Nevienu tas neinteresēja.

Reizēm dažs labs mājinieks piegāja tikai pie virtu­ves durvīm un ielūkojās virtuves valstībā, kur griezās pūdercukura mākoņi, šķindēja trauki un pannas, un kastroļi, it kā ar pilnu tvaiku strādātu fabrika, un vecmāmiņa piemiegtām, pusaklām acīm raudzījās ap­kārt, ļaujot, lai rokas pašas starp bļodām un burkām atrod to, kas tām bija vajadzīgs.

Vai viņa apzinājās, kāds viņai ir talants? Laikam jau ne. Ja viņai jautāja, kā viņa gatavo, viņa vienīgi nolaida acis un paraudzījās uz savām rokām, kuras, paklausot brīnišķam instinktam, vienmēr atrada īsto ceļu, vai nu iegrimstot miltu tīnē, vai ienirstot ķidāta tītara iekšās, it kā gribētu piekļūt pie pašas putna dvēseles. Viņas pelēkās acis bikli mirkšķināja caur brillēm, kuru ietvari četrdesmit gados krāsns svelmē bija galīgi saliekušies un stikli tā aizķepējuši, ka rei­zēm pašiem vismīkstākajiem, pašiem sulīgākajiem bifštekiem viņa uzkaisīja kartupeļu miltus! Reizēm viņa gaļā iemeta aprikozes vai sajauca šķietami ne­saderīgus zaļumus, augļus un dārzeņus, bet, kaut tas bija pretēji noteikumiem un visiem kulinārijas liku­miem, ēdājiem saskrēja siekalas mutē un viņi varēja vai mēli norīt. Vārdu sakot, vecmāmiņai viņas ro­kas — tāpat kā savā laikā vecvecmāmuļai — bija neatminama mīkla, iepriecinājums, visa dzīve. Viņa raudzījās tajās ar izbrīnu, bet ļāva dzīvot tām savu dzīvi — tā, kā tās gribēja, prata un spēja.

Bet nu pirmo reizi pa visiem šiem neskaitāmajiem gadiem kāds sāka uzdot nekautrus jautājumus, gri­bēdams pētīt un izdibināt kā zinātnieks savā labora­torijā to, par ko pareizāk būtu klusēt.

—- Jā, es saprotu, bet no kā ir gatavota šīs Ceturt­dienas maltīte?

— Nu, pēc kā tad tā, tavuprāt, garšo? — vecmā­miņa izvairīgi atjautāja.

Krustmāte Roza pasmaržoja uz dakšiņas uzdurto kumosu.

— Tā kā govs gaļa … vai varbūt jēra? Ingvers vai kanēlis? Šķiņķa mērce? Mellenes? Un mazliet ce­pumu? Ķiploki? Mandeles?

— Pilnīgi pareizi, — vecmāmiņa teica. — Kurš vēlas vēl otru porciju? Ak visi?

Sacēlās troksnis, skanēja šķīvji, zibēja rokas, un ēdāji sāka runāt cits caur citu, cenzdamies uz laiku laikiem noslāpēt zaimojošo jautājumu, un Duglass ru­nāja skaļāk par visiem un plātīja rokas tā kā neviens. Bet pēc visu sejām bija skaidri redzams, ka viņu pa­saule sašķobījusies un pār to pacelts Damokla zobens. Līdz šim viņiem bija tā laime pēc pirmā pusdienas zvana, tūliņ pārtraucot darbu vai atpūtu, aši steig­ties uz ēdamistabu. Gadu gadiem viņi devās uz turieni kā uz pašiem lielākajiem svētkiem, steigšus atsita sniegbaltās salvetes un satvēra nažus un dakšiņas, — kā vieninieku kamerās izbadējušies cietumnieki, kas tikai gaidījuši signālu, lai pa kaklu pa galvu, grūstot cits citu, mestos lejā pa kāpnēm un ieņemtu vietu pie galda.