Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Nu viņi skaļi, satraukti sarunājās, stāstīja vecus, nodrāztus jokus, laikiem pašķielēdami uz krustmāti Rozu, it kā viņai zem kuplā ņiebura būtu paslēpta bumba ar pulksteņa mehānismu, kas, neatlaidīgi skai­tīdams sekundes, tuvinātu viņu bojāeju.

Krustmāte Roza, sajutusi, ka arī klusums ir īsta svētlaime, notiesāja trīs porcijas neizprotamā bez­vārda ēdiena un devās augšā uz savu istabu atlaist vaļīgāk korseti.

/ — Vecmāmiņ, nu kāda jums tā virtuve! — krust­māte Roza, atkal nonākusi lejā, izsaucās. — Sakāt, ko gribat, tas ir īsts haoss. Juku jukām pudeles, šķīvji un kārbas, gandrīz visas bez etiķetēm, — kā gan jūs zināt, ko liekat katlā? Sirdsapziņa nedos man miera, ja pa to laiku, kamēr te esmu, nepalīdzēšu jums ievest šeit kārtību. Pagaidiet, lai tikai atrotu piedurknes.

— Nē, paldies, nevajag, — vecmāmiņa sacīja.

Duglass, kurš sēdēja bibliotēkā, caur sienu dzir­dēdams abu sarunu, juta, ka viņam salecas sirds.

— Un šeit tāds karstums kā turku pirtī, — krust­māte Roza turpināja. — Jāatver logs un jāuzvelk žalūzijas, lai kaut ko vispār varētu saredzēt.

— Man no gaismas sāp acis, — vecmāmiņa iebilda.

— Un te jau arī ir trauku birste. Es pārmazgāšu traukus un kārtīgi salikšu kaudzītēs. Nē, es katrā ziņā jums palīdzēšu, tā ka nesakiet vairāk ne vārda.

— Labāk nu pasēdi un atpūties, — vecmāmiņa ieteicās.

— O, jūs nemaz nezināt, cik ļoti tas jums visu at­vieglos. Jūs, protams, esat lieliska virēja, bet, ja jūs spējat tik labi gatavot šādā briesmīgā haosā, tad ga­tavosiet vēl desmitkārt labāk, ja katra lieta būs savā vietā.

— Neesmu par to nekad domājusi… — vecmā­miņa sacīja.

— Tad vajag padomāt. Mūsdienu modernās pavār- mākslas metodes jums palīdzēs uzlabot darbu par kādiem desmit, piecpadsmit procentiem. Jūsu, vīrieši jau tagad ir īsti rīmas. Bet pēc nedēļas viņi vai plīsīs no ēšanas. Ēdiens būs tik bezgala gards, ka viņi ēdīs bez sāta.

— Vai tiešām? — vecmāmiņa ieinteresēta jautāja.

— Vecmāmiņ, nu nepadodies! — Duglass, piespie­dis ausi pie sienas, čukstēja. Bet, sev par šausmām, viņš sadzirdēja, ka aiz sienas sākas milzīga rosīšanās, ka tur kaut ko tīra un slauka, met ārā pustukšas ku­lītes, līmē uz burkām etiķetes, liek šķīvjus, pannas un kastroļus plauktos, kur tie nekad nebija stāvējuši. Pat naži, kas vienmēr bija gulējuši uz virtuves gal­diem kā sudraba zivtiņas, pat tie tika samesti at­vilktnēs.

Arī vectēvs, stāvēdams Duglasam līdzās, labu laiku klausījās. Tad neveikli pakasīja zodu.

241

— Ja labi padomā, tad nu patiešām virtuvē vien­mēr valdījis haoss. Mazliet vairāk kārtības nebūs par ļaunu. Un r ja krustmātei Rozai ir taisnība, tad rīt mums būs tādas vakariņas, kādas vēl nekad neesam ēduši.

16 — 360

— Jā, ser, — Duglass sacīja. — Kādas nekad neesam ēduši.

— Kas tas tāds? — vecmāmiņa jautāja.

Krustmāte Roza pasniedza viņai dāvanas sainīti,

ko bija turējusi paslēptu aiz muguras.

Vecmāmiņa to attina vaļā.

— Pavārgrāmata! — viņa izsaucās, un grāmata iz­krita viņai no rokām. — Man tā nav vajadzīga! Riek­šava miltu, šķipsniņa garšvielu, lāsīte ūdens, un tas arī viss …

— Es palīdzēšu jums iepirkties, — krustmāte Roza turpināja. — Un vēl, kā es skatos, — kas jums ar acīm? Vai tiešām jūs visus šos gadus bojājat redzi ar šādām brillēm? Ietvars saliekts, un stikli saskrā­pēti. Kā gan jūs vispār spējat ko saskatīt un neesat vēl iekritusi miltu tīnē? Tūliņ pat ejam pirkt jaunas brilles.

Viņas izgāja uz saulainās ielas, un vecmāmiņa, galīgi apjukusi, tecēja krustmātei Rozai līdz.

Viņas atgriezās ar pārtikas produktiem, jaunām brillēm un jaunu matu sakārtojumu. Vecmāmiņa izskatījās tā, it kā tikko būtu bēgusi no vajātājiem. Viņa tik smagi pūta un elsa, ka krustmāte Roza vai vilkšus uzvilka viņu pa lieveņa kāpnītēm.

— Tiktāl nu būtu, vecmāmiņ. Tagad jums katra lietiņa ir savā vietā. Un jūs atkal varat redzēt!

— Nāc, Dug, mazliet pastaigāties, lai rodas labāka apetīte, — vectēvs sacīja. — Šis vakars ieies vēsturē. Varu derēt, ka tādas vakariņas neviens mirstīgais vēl nebūs ēdis.

Vakariņu laiks.

Cilvēku sejās nodzisa smaids. Duglass ilgi košļāja vienu kumosu, līdz beidzot, izlikdamies, ka noslauka muti, izspļāva salvetē. Toms ar tēvu darīja tieši to pašu. Citi stūma ēdienu kaudzītēs, citi vilka tajā cil­pas un rakstus, veidoja mērcē zīmējumus, cēla no kartupeļiem pilis, slepus pameta sunim pa gaļas ga­baliņam.

Pirmais no galda piecēlās vectēvs.

— Esmu paēdis, — viņš teica.

Pārējie nomākti palika sēžot.

Vecmāmiņa nervozi bakstīja ar dakšiņu savu šķīvi.

— Nu, vai nav garšīga maltīte? — krustmāte Roza jautāja. — Un turklāt mēs to dabūjām gatavu pus­stundu agrāk nekā parasti!

Bet visi domāja tikai par to, ka svētdienai seko pirmdiena un pirmdienai — otrdiena, un tā veselu garu nedēļu viņus gaida skumīgas brokastis, sērīgas pusdienas un visdrūmākās vakariņas. Pēc brīža ēdam­istaba bija tukša. Augšā katrs savā istabā nodevās skumjām pārdomām.

Vecmāmiņa satriekta ievilkās virtuvē.

— Tas nu vienreiz ir par daudz! — vectēvs no­teica. Viņš aizgāja līdz kāpņu lej galam un, pacēlis galvu, sauca putekļainajā saules gaismā: — Tūliņ nāciet visi lejā!

Visi mājinieki sanāca krēslainajā, mājīgajā biblio­tēkā, kur ieslēdzās un čukstus apspriedās.

— Šī te būs banka, — vectēvs teica, klusu laiz­dams apkārt savu platmali. Tad smagi uzlika roku uz Duglasa pleca. — Bet tev būs viens īpašs uzdevums, draugs. Tu paklausies… — Un viņš uzticīgi iečuk­stēja Duglasam kaut ko ausī, appūšot to ar savu silto elpu.

Nākama ja pēcpusdienā Duglass uzmeklēja krust­māti Rozu dārzā, kur viņa tobrīd grieza ziedus.

16* ., 243

— Krustmāte Roza, — viņš drūmā balsī teica,

— iesim mazliet pastaigāties, vai jā? Es parādīšu jums tauriņu gravu — tur, tajā pusē.

Viņi apstaigāja visu pilsētu. Duglass redzami ner­vozēja un .runāja vienā gabalā, neskatīdamies uz krustmāti Rozu, bet klausīdamies tiesas nama pulk­stenī, kurš sita pēcpusdienas stundas.

Kad viņi pa saulē sakarsušo gobu aleju tuvojās mājai, krustmāte Roza pēkšņi ierāva elpu un tvēra roku pie kakla.

Pie lieveņa kāpnēm, rūpīgi sasaiņotas, stāvēja viņas ceļasomas. Virs vienas vējā viegli plīvoja sārta dzelz­ceļa biļete.

Uz lieveņa nepielūdzamām sejām sēdēja visi desmit īrnieki. Vectēvs kā vilciena pavadonis, kā pats mērs, kā mīļš draugs cienīgi nonāca lejā pa kāpnēm.

— Roza, — viņš teica un pakratīja viņas roku.

— Man tev kas jāsaka.

— Kas tad? — krustmāte Roza jautāja.

— Uz redzēšanos! — viņš sacīja.

Pēcpusdienas klusumā varēja dzirdēt, kā nosvilpj un aiztraucas vilciens. Lievenis bija tukšs, ceļasomas pazudušas, krustmātes Rozas istaba tukša. Bibliotēkā vectēvs pameklējās pa plauktiem un smaidīdams izvilka aiz Edgara Po sējuma aizbāztu zāļu pudelīti.

Vecmāmiņa atgriezās no pilsētas, kurp bija devu­sies iepirkties viena pati.

— Kur tad krustmāte Roza?

— Mēs viņu pavadījām uz staciju, — vectēvs teica. — Mēs visi raudājām. Viņa briesmīgi negribēja šķir­ties no mums, taču sūtīja tev sirsnīgu sveicienu un teicās atbraukt pēc gadiem desmit. — Vectēvs izvilka savu masīvo zelta pulksteni. — Bet tagad ejam uz bibliotēku Un iedzeram pa glāzītei heresa, kamēr vecmāmiņa atkal cels galdā kādu jaunu kulinārijas brīnumu.