Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Puķēm izrotātais porcelāna pulkstenis uz kamīna noskandināja trīs. Gaitenī, sastājušies ap pītu grozu, nekustīgi kā mūmijas gaidīja četri vīri.

— Jā, par to grozu, — krustmāte Tildija atsāka. — Tas ir bezmaz septiņas pēdas garš un nemaz ne­izskatās pēc veļas groza. Un kam tie četri vīrišķi, kas tev tur līdzi? Tik daudz nesēju grozam tak ne­vajag, — kur nu, tas jau viegls kā skals.

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā sēžot paliecās mazliet uz priekšu. Šķita, it kā viņš gribētu sacīt, ka pēc brīža grozs vairs nebūs tik viegls.

— Pag, pag! — krustmāte Tildija domīgi turpi­nāja. — Kur šādu grozu esmu jau redzējusi? Liekas, tas bija pirms pāris gadiem. Kā rādās… A, nu es atminos. Tas bija toreiz, kad dievs pieņēma manu kaimiņieni misis Dvaijeru.

Viņa pikti nolika savu kafijas tasi uz galda.

— Tad tālab tu atnāci? Bet es domāju, ka gribi pierunāt, lai kaut ko nopērku. Nu, pagaidi, lai mana Emīlija vakara pusē pārbrauc no koledžas! Pirms ne­dēļas nosūtīju viņai vēstuli. Saprotams, to jau nu nerakstīju, ka man nav vairs ne tā lunkanuma, ne žirgtuma, tikai tāpat vien ieminējos, sak, gribētu atkal pavērties tevī, kur tas laiks, kopš neesmu re­dzējusi. Viņa man gluži kā pašas bērns. Ņujorkā dzīvo, redz, kā.

Tad nu gan, jaunskungs, viņa paņems tevi priekšā un izlidinās kā korķi laukā…

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā raudzījās krust­mātē Tildijā tā, it kā viņam būtu tās žēl.

— Ko tu tā blenz? — krustmāte bargi noprasīja.

Viņš pievērtām acīm, kā laizdamies miegā, šūpo­jās krēslā uz priekšu un atpakaļ. Vai viņai arī netik­tos pagulēt? — viņš it kā čukstēja. Pagulēt, pagulēt, mierīgi pagulēt…

— Ka tevi sātans un deviņi kraukļi! Šie pirksti — lai arī cik izģinduši — ir noadījuši simt šaļļu, divisimt kamzoļu un seši simti tējkannu sildāmo! Tu tikai posies vien prom. Kad pienāks mana pēdējā stun­diņa, varbūt tad es parunāšos ar tevi. — Un krust­māte Tildija uzņēma citu valodu. — Bet tagad pa­stāstīšu tev par Emīliju, par savu mīļo, savu jauko bērniņu.

Krustmāte Tildija domīgi pašūpoja galvu. Viņas lolotā Emīlija, ar zeltainiem, zīdainiem matiem kā dzeltenām kukurūzas skarām …

— Kā šodien es atminos vēl to dienu, kad pirms divdesmit gadiem nomira viņas māte, atstājot Emī­liju pie manis. Tālab jau negribu ne acīs redzēt tavus grozus un visas tās padarīšanas. Nu, pasaki man, kāds labums no miršanas? Jaunskungs, es mir­šanu neatzīstu. Kā šodien atminos …

Krustmāte Tildija apklusa: kāds atmiņu dzēliens bija skāris viņas sirdi. Pirms gadiem piecdesmit kādā pievakarē viņas tēvs drebošā balsī bija čukstējis:

— Tildij, nu saki man, kā gan tu dzīvosi? Tik aušīgi izturēdamās, nevienu puisieti nepieturēsi. Tu tikai paķircinies un prom. Laiks tev kļūt prātīgai, iziet pie vīra, laist pasaulē bērnus.

— Papuci, — Tildija attrauca, — man patīk smie­ties un dziedāt, un diet. Es neesmu no tām, kas pre­cas. Nevaru atrast vīrieti ar maniem uzskatiem, papuci.

— Ar kādiem uzskatiem?

— Ka nāvei nav prāta ne tik, cik melns aiz naga! Tā paņēma māmiņu tieši tad, kad viņa mums bija visvairāk vajadzīga. Vai tu teiksi, ka tas ir prāta darbs?

Tēva acis kļuva valgas, skumjas un nespodras.

— Tev kā jau vienmēr ir taisnība, Tildij. Bet ko lai dara? Nāve reiz atnāk pie katra.

— Vajag cirst tai pretī! — viņa iesaucās. — Belzt tai pa pakrūti! Neticēt tai!

— Tas viss ir veltīgi, — tēvs sērīgi noteica. — Reiz tā paņem ikvienu no mums.

— Bet tā, papuci, nedrīkst to atstāt. Tūliņ es tev visu izskaidrošu. Nu, saki, vai nav muļķīgi, ka cil­vēki nodzīvo dažus desmitus gadu, un pēc tam tos iebāž zemē kā pupas, bet nekas pat neuzdīgst. Nu, kāda tam visam ir jēga? Cilvēki guļ zemē miljoniem gadu, bet nevienam — nekāda labuma. Un lielākā daļa tik izskatīgi, tik mīļi un tik labi cilvēki vai vis­maz centušies tādi būt.

Bet tēvs vairs neklausījās. Viņš pamazām izdzisa, izbālēja, kā saules gaismā atstāta fotoplate. Viņa mē­ģināja atsaukt viņu atpakaļ, taču veltīgi. Tad apsvie­dās un aizskrēja. Viņa nespēja palikt, ja viņš bija sastindzis, kā noliegdams viņas pārliecību. Viņa ne­gāja arī uz tēva bērēm. Vienīgais, ko viņa izdarīja, — atvēra šai mājā senlietu tirgotavu un gadu gadiem dzīvoja viena, tas ir, kamēr ieradās Emīlija. Tildija negribēja meiteni pieņemt. Kādēļ? Tādēļ, ka Emīlija ticēja nāvei. Bet Emīlijas mātei kā senai draudzenei Tildija bija apsolījusi meiteni nepamest.

— Emīlija ir vienīgais cilvēks, kas šai mājā dzī­vojis kopā ar mani, — krustmāte Tildija turpināja. — Es tā arī neapprecējos. Man bija bail iedomāties, ka vīrietis, ar kuru būšu nodzīvojusi kopā divdesmit trīsdesmit gadus, manu acu priekšā reiz ņems un nomirs. Tad jau mani uzskati sabruktu kā kāršu namiņš. Es turējos tālu no visas pasaules. Kad cil­vēki pieminēja nāvi, es spiedzu.

Jaunais cilvēks pacietīgi, pieklājīgi klausījās. Tad viņš pacēla roku. Viņa melno acu dzedrais spīdums liecināja, ka viņš zina visu, ko krustmāte teiks, pirms viņa pagūst pavērt muti. Viņš zināja, ka otrā pasau­les kara sākumā viņa uz visiem laikiem izslēdza savu radiouztvērēju un pārstāja lasīt laikrakstus, ka reiz viņa pamatīgi iebelza ar lietussargu pa pakausi kādam pircējam un padzina to no sava veikala, kad tas par katru cenu centās attēlot, kāda izskatījusies Atlantijas piekraste pēc sabiedroto desanta izcelša­nās, kad jūdzēm tālu paisuma viļņos zvalstījušies kritušo līķi.

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā sēdēja vecajā šūpuļkrēslā un smaidīja. Jā, viņš jau zināja, ka krustmāte Tildija bija kā uzburta uz agrāko laiku jaukajām skaņu platēm. Cik ļoti viņai patika šūpuļ- dziesmas, Harija Lodera «Pastaiga mijkrēslī», madame Šūmanes-Heinkes iedziedātās plates — bez iebrukumiem, bez ārzemju briesmu ziņām, slepkavī­bām, noindēšanām, automašīnu katastrofām un paš­nāvībām. Mūzika palika nemainīga katru dienu, visas dienas pēc kārtas. Līdz ar gadiem krustmāte Tildija pūlējās arī Emīlijai iepotēt savu pārliecību. Bet Emī­lija ticēja nāvei. Taču viņa respektēja krustmātes Tildijas uzskatus un nekad nerunāja par miršanu.

Visu to jaunais cilvēks jau zināja.

Krustmāte Tildija pavīpsnāja.

— Kā tu vari visu to zināt? Ja tu, kā teikt, esi uzcerējis iemānīt mani šai ērmu grozā, tad esi sajau­cis adreses. Līdzko tu man piedursi pirkstu, e? tev iespļaušu tieši sejā!

Jaunais cilvēks smaidīja. Krustmāte Tildija vēl­reiz pavīpsnāja.

— Ko nu smīkņā kā tāds slims suns. Esmu par vecu, lai ap mani lakstotos. Esmu izkaltusi kā veca bute, jā, ir jau vecums, kur nu tie gadi…

Bija dzirdams troksnis. Kamīna pulkstenis nosita trīs. Krustmāte Tildija uzmeta tam piktu skatienu. Ērmoti gan! Vai tad pirms brīža jau nenosita trīs? Viņai patika baltais stundenis ,ar plikajiem zelta eņģelīšiem, patika, ka tas skandināja kā tālīns maigs katedrāles zvans.

— Vai tu vēl ilgi domā te sēdēt, jaunais cilvēk?

Viņš pasēdēšot.

— Tad nu, kā teikt, neņem ļaunā, ja es brīsniņu nosnaudīšos. Nē, nē, paliec vien turpat krēslā. I ne­domā līst uz šo pusi. Es tikai maķenīt pievēršu acis. Tā. Re, tā …

Kāds miers. Cik jauks, rāms, patīkams klusums. Vien pulkstenis tikšķ, rosīgs kā meža skudra. Vecajā istabā ir tikai pulētā sarkankoka un krēsla ādas sēdekļa smarža, un grāmatas stāv sastingušas uz plaukta. Cik labi. Cik bezgala labi…