Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Krustmāte ieraudzīja cigāru.

— Kur jūs birdināt pelnus? — viņa šausmās iesaucās.

Prožektors tikai pavīpsnāja un vienā mierā pūta gaisā dūmu gredzenus.

Apspriede bija galā.

— Kundze, nu, runājot nopietni, jūs taču negribat mūs izputināt?

Krustmāte noskatīja šos maitasputnus no galvas līdz kājām.

— Un kālab gan ne?

Keringtons noslaucīja sviedrus.

— Varat saņemt savu miesu.

— Oh! — krustmāte iesaucās. Bet tūliņ piesardzīgi noprasīja: — Vai pilnīgi veselu?

— Pilnīgi veselu.

— Bez formalīna?

— Bez formalīna.

— Ar visām asinīm?

— Jā, jā, ar visām asinīm, dieva dēļ, tikai ņemiet un ejiet!

Krustmāte cienīgi palocīja galvu.

— Ļoti jauki. Bet, pielūkojiet, lai viss būtu pil­nīgā kārtībā.

Keringtons pagriezās pret prožektoru. — Nu, ko jūs stāvat, kretīns tāds! Aši savediet viņu kārtībā!

— Un nebirdiniet virsū pelnus! — krustmāte Til­dija piekodināja.

— Uzmanīgāk, uzmanīgāk, — krustmāte Tildija brīdināja. — Lieciet grozu zemē, lai varu iekāpt.

Uz ķermeni viņa pat nepaskatījās. Tikai noteica: — Akurāt kā dzīva. — Un iegūlās grozā.

Viņu satvēra ledainas stinguma knaibles, tad vi­ņai kļuva nelabi, sāka reibt galva. Viņa bija kā lāse matērijas, kā lāse ūdens, kas cenšas iesūkties be­tonā. Tas velkas ilgi. Un ir visai mokoši. Tas ir tik­pat grūti kā tauriņam iespraukties atpakaļ vecajā, cietajā kūniņā.

Vicedirektori ar bažām vēroja krustmāti Tildiju. Misters Keringtons lauzīja rokas, žestikulēja, badīja ar pirkstiem gaisu, it kā ar to varētu krustmātei palīdzēt. Prožektors, manāmi uzjautrināts, vēroja notiekošo ar skeptisku smīnu.

Iesūkšanās ledainā, dzelmainā granītā. Iesūkšanās senā, sastingušā statujā. Spiešanās dziļāk un dziļāk.

— Atdzīvojies, kad tev saka! — krustmāte Tildija pati sev uzsauca. — Un piecelies.

Ķermenis grozā sakustējās un piecēlās sēdus.

— Slienies kājās!

Akli taustīdamies, ķermenis uzslējās stāvus.

— Sāc redzēt! — krustmāte Tildija pavēlēja.

Aklajās, ar plēvi pārvilktajās acīs ielija gaisma.

— Sāc just! — krustmāte Tildija mudināja.

Augums sajuta siltumu un cieto sekciju galdu,

pret kuru, smagi elpojot, atbalstījās.

— Kusties!

Ķermenis paspēra lēnu, čīkstošu soli.

— Sadzirdi! — viņa noskaldīja.

Kurlās ausis sāka uztvert apkārtējās skaņas: pār­steigtā prožektora sēcošo elpu, mistera Keringtona šņukstēšanu un pašas čērkstošo balsi.

— Ej! — viņa pavēlēja.

Ķermenis sāka soļot.

— Domā! — viņa sacīja.

Vecās smadzenes sāka domāt.

— Runā! — viņa teica.

Ķermenis palocījās, pret apbedīšanas biroja darbi­niekiem, teikdams: — Sirsnīgi tencinu.

— Bet nu, — viņa beidzot sacīja, — izraudies! Un pār viņas vaigiem sāka ritēt laimes asaras.

Un tagad, ja gribat apciemot krustmāti Tildiju, ap četriem pēc pusdienas aizejiet uz viņas senlietu tir­gotavu un pieklauvējiet. Uz durvīm būs liels, melns sēru vainags. Nepievērsiet tam uzmanību. Krust­māte Tildija to tur atstājusi, — tāda nu viņa reiz ir. Pieklauvējiet pie durvīm. Tām priekšā būs aizšautas divas bultas un piekarinātas trīs atslēgas, un, kad pieklaudzināsiet, jums atsauksies viņas spalgā balss.

—- Vai tur atkal tas vīrišķis melnajā uzvalkā?

Un jūs sāksiet smieties un teiksiet: nē, nē, tas esmu es, krustmāt Tildij.

Un arī viņa sāks smieties un sacīs: — Tad nāciet iekšā, bet labi veicīgi! — Un atšaus durvis un tūliņ atkal aizcirtis, lai līdz ar jums pa tām neielavītos vīrietis melnajā uzvalkā. Tad viņa jums piedāvās apsēsties un ielies kafiju, un parādīs nule noadīto kamzoli. Viņa gan vairs nav tik žirgta kā senāk, un arī viņas acis vairs nav tik gaišas, bet citādi viņa turas braši.

— Ja nu jūs būsiet rātns un labiņš, — krustmāte Tildija sacīs, atbīdīdama savu kafijas tasi sāņus, — es parādīšu jums kaut ko īpašu.

— Ko tad? — jūs jautāsiet.

— Are, — viņa teiks, varen priecīga, ka ir, ar ko palepoties, un ka var izspēlēt mazu joku.

Tad viņa kautri atraisīs savas apkaklītes mežģīnes un pabīdīs tās mazliet sāņus.

Uz mirkli jūs ieraudzīsiet garu, zilganu rētu, kas palikusi no rūpīgi aizšūtā sekcijas grieziena.

— Nemaz nav smādējams skroderdarbs, — viņa atzinīgi noteiks. — Varbūt vēl tasīti kafijas, ko? Dzeriet veseli!

Trīs dienas pēc kārtas no rīta līdz vakaram Vil­jams Finčs klusi nostāvēja krēslainajos, vēja izpūs- tajos bēniņos. Bija novembra nogale, viņš tur augšā bija viens un juta Laika pūkainās, baltās pārslas nedzirdami un liegi krītam no bezgalīgajām, tēraud- saltajām debesīm un līdzīgi dūnām mīksti noklājam jumtu un dzegas. Viņš stāvēja aizvērtām acīm. Bez- saules dienu vēju bangu zvalstīti, bēniņi čīkstēja kā veca laiva, nopurinādami no savām sijām, baļķiem un listēm sensenus putekļus. Apkārt viss stenēja, vaidēja, krakšķēja, bet Viljams Finčs mierīgi stā­vēja, ievilkdams krūtīs bēniņu liegās, sausās smar­žas, un domās atgriezās tālā pagātnē.

Viņa sieva Kora lejā ausī jās, bet nedzirdēja ne soļus, ne brīkšķus, ne šļūkāšanu. Viņai vienīgi šķita, ka saklausa viņa elpu — lēnu un dziļu, uz iekšu un āru, it kā tur augšā šņāktu vecas plēšas.

— Smieklīgi, — viņa norūca.

Trešajā dienā, steigšus nonācis lejā pusdienās, viņš

uzsmaidīja nemīlīgajām sienām, iedauzītajiem šķīv­jiem, nobružātajam galda sudrabam un pat sievai!

— Ko tu tā priecājies? — viņa noprasīja.

— Man ir labs garastāvoklis. Lielisks garastā­voklis!

Viņš iesmējās. Viņš vairs nespēja apvaldīt sevi. Viņā rūga un mutuļoja milzīgs siltums un prieks, kas lauztin lauzās uz āru. Viņa sieva sarauca pieri.

— Kas te ož?

— Ož? Tu saki — ož?

Viņa aizdomīgi paošņāja gaisu.

— Ak, sarsaparilla. Tad, lūk, kas!

— Tas nevar būt! — Viņa nevaldāmais prieks pēkšņi nodzisa kā liesma, kam uzšļākta ūdens šalts. Viņš apmulsa, apjuka un kļuva ārkārtīgi piesar­dzīgs.

— Kur tu šorīt biji? — viņa jautāja.

— Tu taču zini, es uzkopu bēniņus.

— Tātad krāmējies ar vecām grabažām? Es gan neko nedzirdēju. Domāju, tevis tur nemaz nav. Kas tas tāds? — Viņa parādīja ar pirkstu.

— Dīvaini gan, kā tās te gadījušās? — viņš no­murmināja, izbrīnā raudzīdamies uz melnām metāla saspraudēm, kas cieši saturēja bikšu galus ap kau­lainajām potītēm.

— Es tās atradu bēniņos, — viņš atbildēja vairāk pats sev. — Atceries, Kora, kā mēs reiz pirms četr­desmit gadiem agrā rītā braucām pa lauku ceļu ar tandēmu un visapkārt viss bija tik svaigs un tīrs?

— Ja tu šodien vēl nebeigsi kārtoties, es izmetīšu tās grabažas laukā.

— Nē, nē! — viņš iesaucās. — Man tur viss jau ir savests kārtībā.

Viņa uzmeta vīram dzedru skatienu.

— Kora, — pie pusdienu galda viņš teica, aizmir­sis savu sarūgtinājumu un sākdams iedegties atkal

no jauna, — vai zini, kas bēniņi ir? Laika mašīna, ar kuru tādi ķerti veči kā es var aizbraukt četrdesmit gadus atpakaļ un atgriezties tajā brīnišķīgajā laikā, kad visu cauru gadu valdīja vasara un knauķi uz­bruka saldējuma furgoniem. Vai atminies, kā tas garšoja? Tu ievīstīji to mutautiņā un sūci sniegu un audumu reizē.