Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

— Tu taču necelsies augšā no krēsla? Nu, protams, ka ne. Ar vienu aci es būšu nomodā. Jā, jā godā­tais, nomodā gan. Oh …

Kā pēlī. Kā sapnī. Kā dziļā miegā. Gandrīz vai ka zemūdens valstībā. Cik bezgala labi.

Bet kas te ložņā man apkārt pa tumsu? It neko nevaru saredzēt!

Kas te nomutē mani uz vaiga? Vai tu, Emīlij? Nē. Nē. Man tikai šķita. Maķenīt biju iesnaudusies. Žē­līgā debess, nu tas ir klāt! Viss peld — arvien tālāk, tālāk un tālāk…

KO? KAS? OH!

— Pag, kamēr uzkabinu sev brilles. Nu, ta! Pulkstenis vēlreiz nosita trīs. Kaunies, vecais laika zagli, kaunies ar! Būs tevi jādod salabot.

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā stāvēja pie dur­vīm. Krustmāte Tildija viņam pamāja.

— Kas tad nu, jaunskungs, ka tik drīz prom? Ak nekas neiznāca vis, ko? Par velti centies mani te apvārdot, es esmu stūrgalvīga kā ēzelis. No še­jienes mani vilkšus neizvilks laukā, tā ka otrreiz i nemēģini!

Jaunais cilvēks cienīgi palocījās. Viņš ir nedo­māja te kādreiz atgriezties.

— Lieliski, — krustmāte Tildija noteica. — Cik reižu es papucim nesacīju, ka uzvara tomēr būs mana! Tagad pie šī paša loga es varēšu adīt vēl sim­tiem gadu. Lai viņi vai griež visu kājām gaisā, tik­pat nedabūs mani laukā.

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā nozibsnīja acis.

— Akurāt kā runcis, kurš putniņu apēdis! — krust­māte Tildija iesaucās. — Tūdaļ pat aizvāciet šo ērmu grozu!

Visi četri vīri sāka rosīties. Tildija nopētīja, kā viņi pacēla tukšo grozu, bezmaz vai grīļodamies zem tā.

— Ei, jūs tur! — Viņa sašutusi pietrūkās kājās. — Vai esat nozaguši manas senlietas? Vai varbūt grāmatas? Vai pulksteņus? Kas jums tai grozā tur īsti ir?

Jaunais cilvēks, jautri svilpodams, uzgrieza viņai muguru un sekoja saviem vīriem, kuri aiz piepūles pūta un elsa. Pie durvīm viņš parādīja uz grozu, aicinot krustmāti Tildiju tuvāk. Viņš it kā jautāja, vai viņa nevēlas pacelt vāku un ieskatīties iekšā.

— Es, vai? Lai ietu skatīties? Ko niekus! Taisies, kā tiec! — krustmāte Tildija uzsauca.

Jaunais cilvēks tumšajā uzvalkā, uzlicis galvā platmali, aši atsveicinājās.

— Sveiki, sveiki! — Krustmāte aizcirta durvis.

Prom ir. Nu reiz būs miers. Tādi kā nelabā apsēsti.

Paskat, ko sadomājuši! Lai staigā veseli ar savu grozu. Ja ari būs kaut ko nozaguši, dievs ar viņiem, nav liela bēda, likuši tikai pašu vien mierā.

— A-a. — Krustmāte Tildija pasmaidīja. — Re, kur nāk mana Emīlija, pārbraukusi no savas kole­džas. Bija ar laiks. Kāds piemīlīgs meitēns. Un kas par soli! Bet kas tad tas? Tik bāla un nomākta, knapi kust. Tad ta nu brīnums! Galīgi nospiesta. Naba­dzīte. Būs jāuzliek galdā kafija un kūkas.

Emīlija nāca augšup pa lieveņa kāpnēm. Krust­māte Tildija, rosīdamās pa istabu, dzirdēja viņas lēnos, smagos soļus. Kas gan tam meitēnam kaiš? Velkas kā ķirzaka pēc ziemas guļas. Atvērās durvis. Turēdamās pie misiņa roktura, gaitenī stāvēja Emīlija.

— Emīlij? — krustmāte Tildija iesaucās.

Nokārtu galvu, tik tikko vilkdama kājas, meitene

ienāca istabā.

— Emīlij! Kā es tevi gaidīju! Te bija kaut kādi dienaszagļi ar grozu. Lūkoja piedabūt mani, lai no­pērku kādus tur krāmus. Cik labi, ka tu esi mājās. Uzreiz tā kā mīlīgāk, lai…

Pēc brīža krustmāte Tildija atskārta, ka Emīlija raugās viņā kā tukšumā.

— Emīlij, nu kas tev lēcies? Ko tu tā skaties? Te būs kafija. Dzer nu!

— Emīlij, kālab tu kāpies atpakaļ?

— Emīlij, nekliedz! Nu, nekliedz taču, bērns! Tā kliegdama, tu vēl zaudēsi prātu. Emīlij, celies augšā, ko tu spiedies pie sienas. Emīlij, bērniņ, nu ko tu tā ērmojies? Es taču netaisos tev kost!

— Mīļā stundiņa, kas nu vēl nebūs!

— Emīlij, saki, kas noticis, bērns …

Paslēpusi seju plaukstās, Emīlija ievaidējās.

— Bērniņ, manu bērniņ, — krustmāte Tildija čukstēja.

— Iedzer malciņu ūdens. Te būs.

Emīlija atvēra acis, bet, kaut ko ieraudzījusi, tūliņ atkal tās aizmiedza un sāka trīcēt pie visām miesām.

— Krustmāt Tildij, krustmāt…

— Rimsties jel! — krustmāte Tildija iepliķēja viņu. — Kas tev kaiš?

Emīlija saņēma drosmi un vēlreiz atvēra acis.

Viņa pastiepa roku. Tā izgāja krustmātei Tildijai cauri.

— Ko tu māžojies! — krustmāte Tildija sauca.

— Ņem prom roku! Ņem prom, vai dzirdi!

Emīlija atsprāga atpakaļ un papurināja galvu, tā ka zeltainās cirtas noviļņojās vien.

— Krustmāt Tildij, tevis vairs nav. Tie ir tikai murgi. Tu esi mirusi!

— Kuš nu, maziņā!

— Tu šeit vairs nevari būt.

— Dievs tēvs debesīs, Emīlij, mīļā …

Viņa satvēra Emīlijas roku. Tā izgāja cauri viņē­jai kā gaisam. Acumirklī krustmāte Tildija bija stā­vus un piecirta kāju.

— Ak vai! — viņa iespiedzās. — Ak tu blēdis tāds! Nešķīstais glunda! — Viņa sažņaudza savas vājās plaukstas stiegrainās, bālās, krama cietās dū- rītēs. — Nolādētais elles prauls! Viņš man to no­zaga! Viņš man to izvīla! Viņš, jā, jā, viņš ir tas vaininieks! Pagaidi, nu tu man … — Viņa vai sprāga aiz dusmām. Viņas blāvi zilās acis iezalgojās. Tad viņa apklusa un tikai šņāca. Pēc tam pagriezās pret Emīliju.

— Celies augšā, bērns! Tu man esi vajadzīga!

Emīlija trīcēdama gulēja uz grīdas.

— Daļa no manis vēl atrodas šeit, — krustmāte Tildija paziņoja. — Ka tevi kociņš, nu kādu laiku būs jāiztiek ar to, kas atlicis. Padod man cepuri!

— Man bail, — atzinās Emīlija.

— Ko, vai no manis, vai?

— Jā.

— Ej nu, auša, vai es kads spoks! Tu mani pazīsti tik ilgus gadus. Tagad nav laika te pinkšķēt. Augšā, nu, žigli, citādi dabūsi man sukas!

Emīlija šņukstēdama piecēlās un palika stāvam kā strupceļā iedzīts zvēriņš, kas apsver, uz kuru pusi sprukt.

— Kur tavs autiņš, Emīlij?

— Lejā, garāžā, krustmāt.

— Lieliski! — Un krustmāte Tildija stūma viņu ārā pa durvīm. — Pasaki tagad… — No lieveņa viņa aplaida asu skatienu apkārt. — Uz kuru pusi ir morgs?

Emīlija, turēdamās pie margām, nedroši taustījās lejā pa kāpnēm. — Ko tu domā darīt, krustmāt?

— Ko darīt? — izsaucās krustmāte Tildija, nikna, bāla, drebošiem žokļiem streipuļodama viņai pakaļ. — Kā, nu tak atdabūt savu miesu! Dabūt atpakaļ savu miesu! Nu, ašāk!

Automašīna rēca, Emīlija, krampjaini sažņaugusi stūri, cieši vērās uz priekšu, līkumojot pa pieliju­šajām ieliņām. Krustmāte Tildija vicināja saules­sargu.

— Ašāk, meit, ašāk, kamēr viņi nav iešļircinājuši manā miesā visas tās zāles un sagraizījuši to gabalu gabalos. Līķu meistari uz to nav mācāmi. Tie tevi, cilvēku, ņems un sakapās līdz galīgai nepazīšanai!

— O, krustmāt, krustmāt, atlaid taču mani, neliec man braukt uz turieni! Tam vairs nav nozīmes, nav taču, krustmāt, — meitene izdvesa.

— Tā, esam klāt.

Emīlija piebrauca ietves malā un saļima pie stūres, bet krustmāte Tildija jau bija izlēkusi no mašīnas un, svārkiem plīvojot, teciņus devās uz priekšu pa morga iebraucamo ceļu uz turieni, kur no spīdīga, melna katafalka tobrīd nocēla pīto grozu.

— Ei, jūs tur! — viņa uzbrēca vienam no četriem nesējiem. — Tūliņ lieciet to zemē!

Visi četri pacēla acis.

— Paejiet sāņus, cienītā, — viens no viņiem ieru­nājās. — Netraucējiet mums strādāt.