Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Kora nervozi sarosījās.

Tas nemaz nav neiespējami, viņš domāja, un, pie­vēris plakstiņus, mēģināja sagūstīt un atdzīvināt savu sapni. Nu, kaut vai bēniņi. Tajos ir jūtama Laika elpa. Tur mājo pagātnes gadi, cita laikmeta kokoni un kūniņas. Tur katra atvilktne ir tāds kā mazs šķirstiņš, kur guldīts tūkstošiem vakardienu. Jā, bēniņi ir krēslaina, mājīga vieta, kur jūtams pats Laiks, un, ja tur izslējās visā augumā un pievērtām acīm domā un domā, tad var sajust Pagātnes smaržu un ar pirkstu galiem pieskarties Sendienām …

Viņš aprāvās, apjēdzis, ka domā skaļi. Kora steig­šus ēda.

— Nu, vai tas nebūtu vareni, ko, ja mēs varētu ceļot Laikā? — viņš jautāja viņas matu celiņam.

— Un vai šādam ceļojumam maz var būt labāka, piemērotāka vieta par mūsu bēniņiem?

— Toreiz jau vienmēr nebija vasara, — viņa teica. — Tu esi to visu izfantazējis. Labo tu atceries, bet slikto nemaz. Vienmēr taču nebija vasara.

— Tēlaini izsakoties, bija gan.

— Nebija vis.

— Saproti, ko es ar to gribu teikt, — viņš kaislīgi čukstēja un, paliecies uz priekšu, it kā pūlējās saskatīt uz ēdamistabas tukšās sienas cerēto attēlu.'

— Ja cilvēks brauc ar vienriteni cauri gadiem labi piesardzīgi, ja izplestām rokām cenšas noturēt līdz­svaru, ja brauc ar prātu, apdomīgi, ja padzīvo ne­dēļu tūkstoš deviņsimt devītajā gadā, dieniņu

tūkstoš deviņsimtajā, mēnesi vai pāris nedēļas, teik­sim, tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotajā, tad visu mūža novakari iespējams nodzīvot vasarā.

— Ar vienriteni?

— Nūja. Zini, tas ir tāds augsts hromēts velosi­pēds ar vienu riteni, uz kāda žonglieri taisa cirkus numurus. Galvenais tikai — noturēt līdzsvaru, un tad gaisā lido visādi spīguļi, dzirkst, zib un zaigo brīnišķās krāsās, mirdz sarkans, zeltains, zils, zaļš un balts, un visi jūniji, jūliji un augusti, kādi vien tavā dzīvē ir bijuši, riņķo ap tevi, un tu tos viegli skar saviem pirkstiem un smaidīdams tikai pamet uz augšu. Līdzsvars, Kora, līdzsvars ir galvenais.

— Blēņas, — viņa noteica. — Tīrās blēņas.

Viņš kāpa pa saltajām kāpnēm uz bēniņiem un drebinājās.

Reizēm ziemā bija tādas naktis, kad viņš pa­modās, līdz kaulam izsalies, kad ausīs zvanīja ledus zvani, sals knaibīja katru nervu šķiedru un salti balta bengāliskās uguns lavīna kā degošs sniegs krita pār viņa klusajiem zemapziņas laukiem. Viņam sala, briesmīgi sala, un būtu bijušas vajadzīgas neskaitā­mas vasaras ar zaļām liesmām un kvēlošu bronzas sauli, lai atkausētu viņa ledus čaulu. Viņš bija ledus klucis, sastindzis sniegavīrs, kura krūtīs naktī dzimst krāsaini sapņi, griežas un virpuļo ledus kristāli. Bet laukā bija mūžīga ziema, un svina pelēks debess vāks šķaidīja viņus visus kā vīnogas, izspiezdams no viņiem krāsu, smaržu un dzīvību, atstājot neskartus vienīgi bērnus-, kas lidoja ar slēpēm un kamaniņām lejup pa ledainām nogāzēm, kurās kā spogulī atspī­dēja nežēlīgais čuguna vāks, kas ar katru dienu spieda ciešāk un ciešāk.

Misters Finčs pacēla bēniņu lūku. Bet šeit, šajā

vietā… Gaisā sagriezās vasaras putekļi. Tie sīca aiz svelmes, ko šeit bija atstājušas sen pagājušās vasa­ras. Misters Finčs lēni aizvēra aiz sevis lūku. Viņa sejā ielija smaids.

Bēniņi bija rāmi kā negaisa mākonis pirms vētras. Tikai reizumis Kora dzirdēja neskaidru murminā­šanu.

Piecos pēc pusdienas, dziedādams «Mana zelta sapņu sala», misters Finčs iestājās virtuves durvīs un pavēcināja gluži jaunu salmenīcu. — U-hū!

— Vai tu visu pēcpusdienu gulēji? — sieva strupi noprasīja. — Četras reizes es tevi saucu, bet nekā­das atbildes.

—• Vai es gulēju? — Viņš pārlika sievas jautā­jumu un iesmējās, bet tad aši aizsedza muti ar plaukstu. — Jā, jā, laikam gan.

Tikai tagad Kora pēkšņi ieraudzīja viņu.

— Žēlīgais dievs! — viņa iesaucās. — Kur tu ņēmi šos kankarus?

Viņam mugurā bija balti svārki ar sarkanām svīt­rām, krekls ar iecietinātu apkaklīti un saldējuma krāsas bikses. Salmenīca nosmaržoja kā gaisā pavē­cināts svaiga siena vīkšķis.

— Uzgāju vecā čemodānā.

Viņa paošņāja.

— Pēc kodēm neož. Un izskatās gluži jauni.

— Nē, nē! — viņš aši iebilda un, jūtot sievas pē­tījošo skatienu, kaut kā neveikli saminstinājās.

— Atradis laiku maskarādei, — viņa nopurpināja.

— Vai tad nedrīkst papriecāties?

— To vien jau tu zini. — Viņa aizcirta krāsns durtiņas. — Kamēr es te mājās sēžu un adu, tu tikai dauzies apkārt pa veikaliem un skaties, kurai dāmai var atvērt durvis.

Bet Viljams to nelikās dzirdot.

— Paklausies, Kora. — Nodūris galvu, viņš ilgi skatījās čaukstošajā salmenīcā. — Vai nebūtu jauki, ja mēs izietu svētdien pastaigāties, tāpat kā agrāk to mēdzām darīt — tu savos garajos šalkojošajos svārkos, ar zīda saulessargu rokās —, un mēs pasē­dētu uz stiepļu krēsliem zeltera zālē un atkal ieel­potu drogu veikala smaržas? Kāpēc tur vairs ne­smaržo tāpat kā agrāk? Un mēs paņemtu divas sarsaparillas un tad iesēstos mūsu vecajā fordā un aizbrauktu uz Henehenas krastmalu, uz terases pa­ēstu vakariņas un paklausītos pūtēju orķestri. Nu, vai tas nebūtu jauki, ko?

— Vakariņas gatavas. Velc nost tās lupatas!

Ja tev būtu iespēja pabraukāties pa vecajām ozolu alejām tāpat kā tad, kad vēl nebija automa­šīnu, vai tu gribētu braukt? — Viljams neatlaidās.

— Vecie ceļi bija putekļaini. Mēs pārbraucām mājās melni kā mori. Bet paskaties! — Viņa satvēra un pakratīja cukurtrauku. — Šorīt te bija četr­desmit dolāri. Un tagad nav vairs neviena paša! Vai tikai tu neesi pasūtījis šīs drēbes no teātra kostīmu darbnīcas? Tās taču ir gluži jaunas! Tās nav vis at­rastas čemodānā!

— Es . . . — viņš iesāka.

Viņa ārdījās vismaz pusstundu, bet viņš pat ne­centās aizstāvēties. Novembra vējš sadrebināja māju, un no tēraudsaltajām debesīm sāka krist sniegs.

— Atbildi taču! — viņa brēca. — Vai tu esi galīgi jucis, ka izsvied naudu par drēbēm, kuras vispār nav velkamas mugurā?

— Uz bēniņiem … — viņš iesāka.

Kora, nemaz neklausīdamās, iegāja blakus istabā.

Sniegs jau krita biezām lēšķēm, un aukstais no­vembra vakars strauji satumsa. Kora dzirdēja, ka viņas vīrs atkal uzkāpj pa kāpnēm tumšajos bēniņos, šai bijušo gadu putekļu valstībā, šai vecu apģērbu, siju un Laika pasaulē, kurai nebija it nekā kopīga ar to, kura atradas lejā.

Viljams aizvēra aiz sevis lūku. Uzdegās kabatas baterija — cita ceļabiedra arī nevajadzēja. Jā, šeit viss bija Laiks, koncentrēts japāņu papīra puķē. Viens niecīgs pieskāriens senajām dienām, un atrai­sījās atmiņu strauti, sāka šalkt pavasarīgi vēji un uzplauka tik krāšņi ziedi, kādi vēl nekad nebija redzēti. Katrā atvilktnītē, kuru atvēra, bija putekļu mantijā tinušās krustmātes, māsīcas vai vecmāmiņas. Jā, šeit mājoja Laiks. Šeit varēja sajust tā elpu, ne tikai minūšu ritējumu.

Nu šī māja tur apakšā šķita tikpat tāla kā sen zudusi pagātnes diena. Viljams mazliet pievēra acis un atkal un atkal pārlaida skatienu gaidpilnajiem bēniņiem.

Te lustrā ar stikla piekariņiem dusēja varavīksnes un agrie rīti, un dienasvidi, kas zaigoja kā straujas, bezgalīgas upes, cauri Laikam plūzdamas atpakaļ. Kabatas baterijas gaisma to visu atdzīvināja, un starp ēnām iedegās varavīksnes, liekot arī tām iemir­dzēties plūmju un zemeņu, un vīnogu, un svaiga citrona krāsā, un tādā, kādā ir debess pēc negaisa, kad, vējam aizdzenot melnos mākoņus, atklājas pati vistīrākā zilgme. Un bēniņu putekļi dega kā vīraks, un bēniņu putekļi dega kā Laiks, un atlika vienīgi raudzīties liesmās. Šie bēniņi bija lieliska Laika ma­šīna, jā gan, patiešām, tur nebija šaubu! Tik vien bija kā jāaizskar slīpētie kareklīši, durvju rokturi, jāparausta pušķi, jāpaskandina piekariņi, jāuzjunda putekļi, jāatver čemodāni, jāiedarbina kamīna plē­šas, līdz acis tiek pilnas ar sen dzisušas uguns plē­nēm un pelniem, jā, tik vien bija kā jāuzspēlē uz šī instrumenta, jānoglāsta katra siltā un jutīgā