Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

atbraukuši ar vilcienu atpakaļ, un iznākuši cauri mežam līdz manām mājām, vai tu paliksi…

Viņš klusēdams gaidīja.

— … kopā ar mani? — viņa izdvesa.

— Jā, desmittūkstoš miljonus gadu.

— O, — viņai aiztrūka balss. — Tik ilgi.

Viņš pamāja.

— Tik ilgi, — viņa atkārtoja. — Kas tas par savādu līgumu? Tu man dod divdesmit četras stun­das jaunības, bet es tev desmittūkstoš miljonus gadu sava dārgā laika.

— Neaizmirsti arī manu laiku, — viņš sacīja. — Es tevi nekad neatstāšu.

— Un tu vienmēr būsi pie manis?

— Nu, protams.

— Ai, jaunekli, jaunekli. Tava balss man šķiet tik pazīstama.

— Paskaties.

Viņš redzēja, ka no atslēgas cauruma pazūd vates vīkšķis un Večiņa palūkojas uz viņu. Viņš uzsmai­dīja saulespuķēm laukā un saulespuķei debesīs.

— Esmu kļuvusi galīgi akla, gandrīz neko vairs nespēju saredzēt! — viņa iesaucās. — Vai tas tur patiešām būtu Vilijs Vinčesters?

Viņš neteica ne vārda.

— Bet, Vilij, tu izskaties tieši tāds pats kā div­desmit viena gada vecumā! Ir pagājuši septiņdesmit gadi, bet tu it nemaz neesi pārvērties!

Viņš nolika pudelīti durvju priekšā un pats atkāpās nezāļu laukā.

— Vai tu varētu … — Viņa saminstinājās. — Vai tu varētu arī mani padarīt tikpat jaunu kā tu pats?

Viņš pamāja.

— Vilij, Vilij, vai tas tiešām esi tu?

Viņa gaidīja, skatoties, kā viņš tur stāv — bez­rūpīgs un jauns, un saule zaigoja viņa matos un sejā.

Pagāja labs bridis.

— Nu? — viņš iejautājās.

— Pagaidi! — viņa iesaucās. — Ļauj padomāt!

Un viņš juta, ka aiz mājas sienām viņa ļauj

atmiņām plūst cauri smadzenēm, kā smiltis plūst cauri smilšu pulkstenim, bet no tām palika tikai pelni un putekļi. Tukšās atmiņas bira un bira, dedzi­nādamas viņas smadzenes, un smilšu kaudzīte kļuva arvien augstāka.

Viens vienīgs tuksnesis, bez vienas oāzes, viņš nodomāja.

To sajūtot, viņa nodrebēja.

— Kā tad būs? — viņš vēlreiz jautāja.

— Dīvaini, — viņa beidzot nomurmināja. — Pēk­šņi man šķiet, ka atdot desmittūkstoš miljonus gadu pret divdesmit četrām stundām jaunības ir gluži dabiski un pašsaprotami.

— Tā arī ir, — viņš sacīja. — Nudien, Klarinda, vari man ticēt.

Atsprāga aizšaujamie, noskrapstēja atslēgas, iečīkstējās durvis. Pavīdēja viņas roka, paķēra pudelīti un acumirklī nozuda.

Pagāja atkal kāds brīdis. Piepeši kā spalgu šāvienu virkne cauri istabām izsteidzās soļi. Atsprāga sētas durvis. Augšstāvā tika atgrūsti visi logi, un aizvirtņi nogāzās lejā zaļajā zālē un izjuka gabalu gabalos. Mirkli vēlāk tas pats notika arī apakšstāvā. Pa logiem izvēlās putekļu mākoņi.

Tad beidzot atsprāga parādes durvis, pa tām izli­doja tukšā pudelīte un sašķīda pret akmeni.

Viņa kā putns izspurdza uz lieveņa.. Pār viņu nolija saules gaisma. Viņa stāvēja un raudzījās pasaulē tā, it kā skatītu to pirmo reizi. Tad vienā mirklī noskrēja lejā un aši satvēra jaunekļa roku.

Kāds puišelis, kurš tobrīd gāja garām pa ceļu,

pēkšņi iepleta acis, palika stāvam kā iemiets un tad, kāpdamies atpakaļ, pazuda skatienam.

— Kādēļ viņš tā raudzījās manī? — viņa vaicāja. — Vai esmu skaista?

— Pat ļoti.

— Es gribu pavērties spogulī!

— Nē, nē, nevajag.

— Vai visi to redzēs, ka esmu skaista? Vai varbūt man tikai tā šķiet, vai arī tu nerunā patiesību?

— Tu esi pats skaistuma iemiesojums.

— Tātad esmu skaista. Es pati to jūtu. Vai visi šovakar dejos ar mani? Vai vīrieši gribēs sacensties manis dēļ?

— Visi kā viens.

Ejot lejā pa taciņu, ap kuru dūca bites un šalkoja lapas, viņa pēkšņi apstājās un ieskatījās viņa sejā, kas bija līdzīga vasaras saulei.

— Ak, Vilij, vai tad, kad tas beigsies un mēs atgriezīsimies atpakaļ, tu būsi mīļš pret mani?

Viņš dziļi ielūkojās viņas acīs un ar pirkstu galiem noglāstīja viņas vaigus.

— Jā, — viņš maigi sacīja. — Vienmēr tāds būšu.

— Es ticu, — viņa atbildēja. — O, Vilij, es ticu tev.

Un viņi aizskrēja pa taciņu un izzuda skatienam,

atstājot aiz sevis putekļu mākoni, atvērtas durvis un atvērtus logus, tā ka mājā varēja ieplūst saules gaisma un putni vīt ligzdas, un perēt mazuļus, bet vējš noklāt ar puķu ziedlapām kā ar kāzu paklāju visus gaiteņus un šobrīd vēl tukšo gultu. Un pati vasara ar silto elpu piepildīja plašo māju, un tā smaržoja kā Lielais Sākums vai kā pirmā stunda pēc Lielā Sākuma, kad pasaule ir tikko piedzimusi un vēl nezina, kas ir vecums.

Kaut kur dziļi mežā kā ātri sirdspuksti aizdipināja truši. Tālē nopūta vilciens, arvien ātrāk, ātrāk un ātrāk joņodams pretī pilsētai.

Kādā ne pārāk jaukā, ne pārāk drūmā, ne pārāk karstā, ne pārāk aukstā dienā vecais, sagrabējušais fords joņoja pāri smilšainiem uzkalniem. Putni, trokšņa iztrūcināti, acumirkli uzšāvās gaisā un ienira putekļu mākoņos. No ceļa pazuda indīgās ķirzakas, kas tur bija laiski gulējušas kā indiešu rotas­lietas. Fords žvadzēdams aizdārdināja tuksnesīgajos plašumos.

Tad Vils Bentlins, paskatījies atpakaļ, iesaucās:

— Griez malā!

Bobs Grīnhils strauji sagrieza stūri, un fords jau bija aiz ceļmalas reklāmas dēļa. Abi acumirklī apsviedās apkārt un pāri ermoņikveidīgajam mašī­nas jumtam vēroja ceļu, lūdzot riepu saceltos putekļus:

— Gulstieties! Noplociet! Nu, lūdzu . . .

Un putekļi lēni nosēdās. Tieši īstajā laikā.

— Pieliecies!

Kā caur elles uguņiem rauts, garām aizkauca mo­tocikls. Sakumpis pār eļļaino stūri, pretī vējam aiz­drāzās cilvēks aizsargacenēs, ar grumbainu, bries­mīgi nejauku, saules un vēja aprautu seju. Rēcošais motocikls līdz ar braucēju izgaisa skatienam.

Abi vīri iztaisnoja muguras un uzelpoja.

— Laimīgu ceļu, Ned Hoper, — Bobs Grīnhils sacīja.

— Nu kādēļ viņš allaž dzenas mums pakaļ? — Vils Bentlins jautāja.

— Vilij-Viljam, padomā labi, — Grīnhils atteica. — Mēs esam viņa veiksme, viņa Jūdasa āži. Kādēļ lai viņš mums nesekotu, ja tas viņu padara bagātu un laimīgu, bet mūs — nabagus, taču gudrākus?

Viņi abi ar skumju smaidu paskatījās viens otrā, domās redzot jau to, ko dzīve viņiem vēl nodarīs. Kopā bija pavadīti trīsdesmit gadi, izvairoties no vardarbības, tas nozīmēja — bezdarbībā. «Šķiet, tuvojas ražas novākšanas laiks,» Vils mēdza teikt, un viņi laidās prom, pirms kvieši nāca pļaujami. Vai arī: «Drīz sāks krist āboli!» — un viņi aizbrauca jūdzes trīssimt tālāk, lai nedabū vēl punu pierē.

Bobs Grīnhils ar milzīgu rēkoņu izvadīja mašīnu atkal uz ceļa.

— Vilij, draudziņ, nenokar degunu.

— Tai stadijai es esmu pāri, — sacīja Vils. — Ta­gad es mācos samierināties.

— Samierināties? Ar ko?

— Ka man vienu dienu gadīsies uziet veselu krā­jumu zivju konservu, bet nevienu atgriežamo. Vai citudien — tūkstoti atgriežamo un nevienas konserv- bundžas.

Bobs Grīnhils klausījās, kā motors zem pārsega sarunājas pats ar sevi gluži kā sirmgalvis, kas gau­žas par bezmiegu, kaulu sāpēm un nepiepildītiem sapņiem.

— Gan jau arī mums uzsmaidīs laime, Vilij.

— Protams, bet saki, kad gan tas būs? Ja mēs pār­dodam kaklasaites, kurs ir tas, kas nosit cenu, viņpus ielai pārdodams tieši tādas pašas par desmit centiem lētāk?