Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

— Neds Hopers.

— Un, ja mēs uzejam zelta dzīslu, — kurš pirmais piesaka atradni?

— Tas pats Neds.

— Mēs visu mūžu lejam ūdeni uz viņa dzirnavām. Vai nebūtu laiks uzsākt kaut ko tādu, kam viņš vis­pār netiktu klāt?

— Protams, — sacīja Roberts, lēni vadīdams ma­šīnu. — Visa vaina ir tā, ka mēs īsti nezinām, ko paši gribam. Mēs tikai traucamies no pilsētas uz pil­sētu, ķerdami visu, ko vien ieraugām. Un arī Neds ķer to pašu. Viņam to nemaz nevajag, bet; ja reiz mums ir, arī viņam iegribas. Kad dodamies tālāk, viņš tūliņ to pamet un ieķeras atkal mums astē, lai tikai pagrābtu vēl kaut ko. Bet tad, kad mēs sapra­tīsim, ko īsti gribam, tad Neds notrūksies un tūliņ atstāsies. Oh!

Bobs Grīnhils ieelpoja avottīro rīta gaisu, kas vēsām straumēm plūda pāri vējstiklam.

— Bet ir jau labi tāpat. Šīs debesis, šie kalni, tuksnesis un . ..

Viņš pēkšņi apklusa.

Vils Bentlins pagrieza galvu:

— Kas noticis?

Bobs Grīnhils/ plaši iepletis acis, raupjajām rokām lēni pagrieza stūri.

— Mums te būs … mazliet jānogriežas …

Fords nodrebēja, rāpdamies pāri uzbērumam. Ma­šīna nobrauca putekļu piedzītā ieplakā un tad uzrā­pās kādā pakalnā, no kura kā no saules izdedzinātas pussalas bija pārskatāms tuksnesis. Bobs Grīnhils kā hipnotizēts pastiepa roku un izslēdza aizdedzi. Sirm­galvis zem motora pārsega pārstāja gausties par savām likstām un aizsnaudās.

Nu, kādēļ tu tā izdarīji? — Vils Bentlins vai­cāja.

Bobs Grīnhils blenza uz stūri un uz savam rokam, kuras pēkšņi bija izstrādājušas šādu joku.

— Kaut kas man lika šeit apstāties. Bet kāpēc? — Viņš pacēla acis. Viņa muskuļi atslāba, skatiens at- maiga. — Varbūt tikai tāpēc, lai papriecātos par šo zemes stūri. Cik lielisks skats. Tāds pats, kāds bijis pirms miljoniem gadu.

— Izņemot tur to pilsētu, — Vils Bentlins sacīja.

— Kādu pilsētu? — Bobs vaicāja.

Viņš pagrieza galvu. Priekšā gulēja tuksnesis un aiz tā dzelteni brūni kalni, bet tālumā tveicē virmo­jošajā rīta gaisā peldēja pilsētas vīzija.

— Tā taču nevar būt Fīniksa, — Bobs Grīnhils sacīja. — Līdz Fīniksai ir,vēl deviņdesmit jūdžu. Bet citu pilsētu tuvumā nav.

Vils Bentlins, gribēdams pārliecināties, sāka čauk- stināt uz ceļgaliem izklāto karti.

— Jā. Citu patiešām nav.

— Nupat var saredzēt gluži skaidri! — Bobs Grīn­hils pēkšņi iesaucās.

Viņi piecēlās stāvus un lūkojās tālē pāri putekļai­najam vējstiklam, kamēr vējš liegi glāstīja grumbai­nās sejas.

— Zini, Bob, kas tas ir? Mirāža! Šaubu nav! Viss ir, kā vajag: gaismas stari, atmosfēra, debesis, tem­peratūra. Pati pilsēta ir kaut kur aiz apvāršņa. Re, kā tā paceļas, uzpeld un izgaist. Tā atstarojas pret debesīm kā pret spoguli, un tādēļ mēs varam to redzēt! Mirāža! Kas to būtu domājis!

— Tik milzīgi liela?

Bobs Grīnhils pārlaida skatienu pilsētai, un tā viņa acu priekšā kļuva vēl skaidrāka un, vējam mainoties, pacēlās augstāk.

— Visu mirāžu mirāža! Nē, tā nav Fīniksa! Un ari ne Santafē, un ne Alamagordo. Pagaidi. Un tā nav ari Kanzassitija …

— Kur nu, tā jau ir pārāk tālu.

— Jā, bet paskaties uz šīm celtnēm. Kādi milzīgi debesskrāpji! Paši augstākie visā valstī. Pasaulē ir tikai viena tāda pilsēta.

— Tu domā — Ņujorka?

Vils Bentlins lēni pamāja, un -viņi abi klusēdami vēroja mirāžu. Dzidrajā rīta gaisā pilsēta šķita diža un mirdzoša.

— Jā-a, — pēc laba laika Bobs noteica. — Tas nu ir vareni.

— Patiešām vareni, — Vils piekrita. — Bet, — viņš čukstus piebilda, kā baidīdamies, ka, viņa balss iztrūcināta, pilsēta varētu izgaist,— kā gan tā gadī­jās šeit, trīstūkstoš jūdžu tālumā, šeit, pašā Neku­rienes vidū, Arizonā?

— Dabai, draugs, neuzdod jautājumus, — Bobs Grīnhils teica. — Tā pati zina, ko dara. Radioviļņi, varavīksnes, ziemeļblāzmas, tas viss … ar vienu vārdu sakot, Ņujorka ir it kā nofotografēta un trīs­tūkstoš jūdžu tālāk nokopēta, lai mūs šai rīta stundā iepriecinātu.

— Ne jau mūs vien. — Vils pamāja sāņus.

— Paskaties!

Smalkajos putekļos vīdēja neskaitāmi krusti, dia­gonāles, paralēles, mīklainas zīmes un ornamenti.

— Riepu nospiedumi, — Bobs Grīnhils sacīja.

— Simtiem. Tūkstošiem. Cik gan mašīnu te nav bijis!

— Bet kādēļ, Bob? — Vils Bentlins izmetās ārā no mašīnas, sāka lēkāt un griezties, tad nokrita ceļos un drebošām rokām pieskārās zemei. — Kādēļ, ko?

Lai redzētu mirāžu? Jā gail! Tikai tādēļ, lai redzētu mirāžu!

— Nu, un tad?

— Cilvēk, mīļais! — Vils izslējās visā augumā un ierūcās kā motors: — Brrrrrrr! — Viņš pagrieza iedomātu stūri un gabalu paskrēja pa riepas sliedi. — Brrrrrrr! Trrr! Nobremzēt! Robert, vai tu apjēdz, ko mēs esam atraduši?! Paskaties uz austru­miem! Paskaties uz rietumiem! Šī ir vienīgā vieta apkārtnē, kur var nogriezties sāņus no šosejas un sēdēt un vērot šo skatu, cik tīk!

— Protams, tas ir lieliski, ka cilvēkiem patīk skaistums.

— Skaistums, — galviņa! Kam pieder šī zeme?

— Laikam jau valstij.

— Nē, nepavisam. Mums! Tev un man! Mēs uzcelsim nometni, iesniegsim pieteikumu, sāksim te darboties, un pēc likuma šī zeme būs mūsu. Nu?

— Pag, pag! — Bobs Grīnhils raudzījās tuksnesī uz dīvaino pilsētu. — Tātad tu gribi . . . padarīt mi­rāžu par savu īpašumu?

— Trāpīts! Kā naglai uz galvas! Padarīt mirāžu par savu īpašumu!

Roberts Grīnhils izkāpa no mašīnas un apgāja tai apkārt, vērodams riepu izvagoto zemi.

— Vai tad to drīkst?

— Vai drīkst? Ka tik nāk naudiņa!

Vils Bentlins jau dzina zemē mietiņus un apvilka apkārt auklu.

— Lūk, šeit atrodas zelta lauks, un mēs to skalo­jam, tā ir govs, un mēs to slaucam, tā ir vesela jūra naudas, un mēs tajā peldamies!

Viņš parakņājās mašīnā, izcēlā ārā vairākas kastes un izvilka lielu kartona gabalu, kas kādreiz bija noderējis lētu kaklasaišu reklāmai. Tad apgrieza kar­tonu uz otru pusi, satvēra otu un sāka zīmēt burtus.

— Vilij, — viņa draugs ierunājās, — vai tu tie­šām domā, ka cilvēki maksās naudu, lai redzētu kādu tur . . .

— Mirāžu? Uzcel sētu un iestāsti cilvēkiem, ka citādi viņi nevarēs neko ieraudzīt, un tu redzēsi, mēs nespēsim vairs ne atkauties. Paskaties!

Viņš pacēla kartona gabalu.

NOSLĒPUMAINĀ MIRĀŽA — TEIKSMAINĀ PILSĒTA

25 centi no automašīnas. No motocikla desmit.

— Re, kur nāk mašīna!

— Viljam! . ..

Bet Vils, turot kartona gabalu gaisā, jau skrēja mašīnai pretī.

— Ei! Jūs tur! Paskatieties!

Mašīna padrāzās garām kā vērsis, kas nespēj saskatīt matadoru.

Bobs aizvēra acis, lai neredzētu, kā Vila sejā pagaist smaids.

Bet tad bija dzirdama brīnišķa skaņa.

Nokauca bremzes.

Automašīna padeva atpakaļ. Vils palēkdamies skrēja tai klāt.

— Atļaujiet, ser! Atļaujiet, mem! Noslēpumainā Mirāža! Teiksmainā Pilsēta! Grieziet tikai iekšā!

Necilajā smilšu paugurā saradās arvien vairāk automašīnu riepu nospiedumu, līdz tie vairs nebija saskaitāmi.

Virs izdedzinātās pussalas turējās milzīgs karstu putekļu mākonis, tur rūca motori, kauca bremzes, blaukšķēja durvis, tika izslēgti dzinēji, kad no malu malām sabraukušās mašīnas ieņēma vietu rindas

galā. Un braucēji bija tik atšķirīgi, cik atšķirīgi vien cilvēki vispār var būt, bet kaut kas viņus visus vilktin vilka uz šejieni. Sākumā viņi runāja vienā gabalā, bet, paraudzījušies tālē, apklusa. Viņu sejās pūta maigs vējš, viegli purinot sieviešu matus un vīriešu vaļējās apkaklītes. Ilgi viņi tā palika sēžam mašīnās vai arī stāvam uz paugura, nespēdami izteikt ne vārda.